Iesniegums Valsts ieņēmumu dienestam – vai risināsiet to, ka advokāta noslēpums ir jāizpauž VID darbiniekiem?

ZAB nodokļu režīms ir bijis neskaidrs jautājums jau vairākus gadus pirms tam, skat., piem., Senāta 2013. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. SKA-82/2013. Tomēr vēl lielākas neskaidrības radās līdz ar 2018. gada 1. janvārī spēkā stājušos Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu un UIN aprēķina kārtību, īpaši - dividendēm pielīdzināmām izmaksām, pēc ZAB pārreģistrācijas komercreģistrā 2021. gadā.

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk tekstā - Satversme) 92. pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā un ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Līdzīgas pamattiesības noteiktas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā - Konvencija) 6. pantā. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 47. un 48. pants nosaka, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu [..] lietas izskatīšanu [..] tiesā, nodrošinot iespēju saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību, ikvienam apsūdzētajam garantējot arī tiesības uz aizstāvību.

Satversmes 96. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Līdzīgas pamattiesības ikvienam ir noteiktas arī Konvencijas 8. pantā. Savukārt Hartas 7. pants un 52. panta 1. punkts nosaka, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību, kur šo tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Atgādināms, ka Hartas 7. pants atbilst Konvencijas 8. panta 1. punktam (spriedums Orde van Vlaamse Balies u.c., 25. punkts).

Eiropas Savienības tiesa ar 2024. gada 26. septembra Spriedumu lietā C­432/23 atzina, ka Hartas 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka advokāta juridiskās konsultācijas sabiedrību tiesību jomā ir advokāta un klienta informācijas apmaiņa, kas ietilpst pastiprinātas aizsardzības jomā, kuru garantē šis pants, tāpēc lēmums, ar ko advokātam [..] tiek uzdots sniegt [..] informāciju, kas saistīta ar advokāta attiecībām ar tā klientu un kas attiecas uz šo konsultāciju, ir iejaukšanās tiesībās uz advokāta un klienta saziņas neaizskaramību.

Īpašo aizsardzību, kas ar Hartas 7. pantu un Konvencijas 8. panta 1. punktu piešķirta advokātu profesionālajam noslēpumam un kas galvenokārt izpaužas kā viņu pienākumi, pamato tas, ka advokātiem demokrātiskā sabiedrībā tiek uzticēts būtisks uzdevums, proti, personu aizstāvība. Šis būtiskais uzdevums ietver, pirmkārt, prasību, kuras nozīme ir atzīta visās ES dalībvalstīs, ka ikvienam jābūt iespējai brīvi vērsties pie advokāta, kura profesija pēc būtības ietver uzdevumu neatkarīgi sniegt juridiskus atzinumus visiem tiem, kam tas ir nepieciešams, un, otrkārt, korelatīvu prasību par advokāta lojalitāti pret savu klientu (spriedums Orde van Vlaamse Balies u.c., 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka Konvencijas 8. panta 1. punkts piešķir pastiprinātu aizsardzību saziņai starp advokātiem un to klientiem - ne tikai uz aizstāvības darbību, bet arī uz juridiskajām konsultācijām. Savukārt Hartas 7. pantā imperatīvi ir garantēts šo juridisko konsultāciju noslēpums ne tikai attiecībā uz to saturu, bet pat uz pašu faktu, ka tās ir notikušas. Tādējādi personas, kas konsultējas ar advokātu, var pamatoti sagaidīt, ka viņu saziņa paliek privāta un konfidenciāla. Tāpēc, izņemot ārkārtas situācijas, šīm personām jābūt tiesiskajai paļāvībai, ka viņu advokāts bez viņu piekrišanas nevienam neizpaudīs informāciju, ka tās ir konsultējušās ar šo advokātu (spriedums Orde van Vlaamse Balies u.c., 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Satversmē, Konvencijā un Hartā noteiktās tiesības uz advokāta konfidencialitāti ir iekļautas arī citos likumos, tostarp, Latvijas Republikas Advokatūras likumā (turpmāk - Advokatūras likums), kura 6. pants valsts institūcijām uzliek par pienākumu garantēt advokātu neatkarību, aizliedzot iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus, pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību, kontrolēt dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, izdarīt to apskati un izņemšanu, kā arī veikt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus, kā arī pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu.

Vienlaikus advokāti un to biroji ir nodokļu maksātāji. Ja līdz 2021. gada 18. februāra grozījumiem Advokatūras likuma 116. pantā, kas noteica, ka zvērinātu advokātu birojus, kas pirms tam nebija juridiskas personas, turpmāk veido kā personālsabiedrības vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību un reģistrē komercreģistrā, papildus ievērojot Advokatūras likuma prasības, advokātu biroji nebija uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātāji (biroja advokāti bija iedzīvotāju ienākuma maksātāji), tad pēc parreģistrācijas Komercreģistrā advokātu biroji ir juridiskas personas un UIN maksātāji.

Lai arī Advokatūras likums paredz zināmus izņēmumus attiecībā uz advokātu biroju reģistrāciju komercreģistrā, tomēr Advokatūras likuma pārejas noteikumi nenosaka kārtību, kādā zvērinātu advokātu biroji pēc to reorganizācijas par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nodala savus pirms tam uzkrātos naudas līdzekļus, par kuriem (iedzīvotāju) ienākuma nodoklis jau ir samaksāts, kā arī kā advokātu biroji nošķir savus maksājumus klientu lietās, lai tie netiktu apliekti ar UIN, jo vairāk, ja advokātu biroji kreditē savus klientus jeb veic maksājumus viņu lietās sākotnēji uz sava rēķina.

Advokatūras likuma pārejas noteikumu 14. pants nosaka, ka komercreģistrā reģistrētais zvērinātu advokātu birojs ir tā zvērinātu advokātu biroja tiesību un saistību pārņēmējs, kurš bija izveidots līdz dienai, kad stājās spēkā grozījumi šā likuma 116. pantā. Aktīvu un saistību nodošana komercreģistrā reģistrētajam zvērinātu advokātu birojam nav uzskatāma par aktīvu un saistību atsavināšanu.

UIN likuma 4. pants nosaka, ka arī zvērinātiem advokātu birojiem ar UIN apliekamajā bāzē ietver, tostarp ar saimniecisko darbību nesaistītos izdevumus, kas aprēķināti saskaņā ar šā likuma 8. pantu. Advokāta biroja maksājumi klientu vietā un vārdā, tostarp, valsts nodevas, drošības naudas, citi tiesāšanās izdevumi un izdevumi klienta interesēs nav ar advokātu biroju saistīti izdevumi. Jo sliktāk, arī tad, ja klients pats ir finansējis šādus maksājumus ar avansa maksājumiem, tas advokātu birojiem nedod imperatīvas tiesības par tiem nemaksāt UIN, bet, ja arī atbilstoši darījuma ekonomiskajai būtībai šādas tiesības dod, advokātu birojiem ir praktiski neiespējami šādu grāmatojumu pamatot nodokļu administrācijai, neatklājot savus klientus un viņu interesēs veikto darījumu un maksājumu būtību.

Eiropas Savienības tiesa 2024. gada 26. septembra Spriedumā lietā C-432/23 70. secinājumā atgādināja, ka Hartas 7. pants garantē, ka gan advokāta juridisko konsultāciju sniegšanas fakts, gan to saturs tiek turēts noslēpumā. Tādējādi personas, kas konsultējas ar advokātu, var pamatoti sagaidīt, ka viņu saziņa paliek privāta un konfidenciāla, un, izņemot ārkārtas situācijas, tās paļaujas uz to, ka viņu advokāts bez viņu piekrišanas nevienam neizpaudīs informāciju, ka tās ir konsultējušās.

Ņemot vērā to, ka ZAB kā komercsabiedrību darbība ir tieši saistīta ar informāciju par ZAB klientiem un darījumiem ar tiem, kā informācija ir konfidenciāla, slepena vai valsts noslēpumu saturoša, tai pat laikā ZAB saimnieciskās darbības rezultātu un ar nodokļiem apliekamo objektu uzraudzībai nav paredzēta atšķirīga pieeja, minētais rada daudz neskaidrību starp advokātu darbību un nodokļus kontrolējošiem normatīvajiem aktiem. Kā jau tika norādīts, minēto problemātiku aktualizējusi arī Eiropas Savienības tiesa ar 2024. gada 26. septembra Spriedumu lietā C-432/23. Tā kā tiek plānota rakstu sērija minēto problēmjautājumu aktualizēšanai, lūdzu Valsts ieņēmumu dienestu, atbilstoši Informācijas atklātības likuma 10. un 11. panta noteikumiem un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 5. pantam, sniegt informāciju vai interviju jautājumos par to:

- Vai, iepazīstoties ar Eiropas Savienības tiesas 2024. gada 26. septembra spriedumu lietā C-432/23 un tajā secināto, ka pamatojoties uz Hartas 51. panta 1. punktu, katrai dalībvalstij ir pienākums garantēt advokāta un viņa klienta saziņas pastiprinātu aizsardzību, kas tiek garantēta ar Hartas 7. pantu un ir, tostarp jānodrošina, ka jebkāds iespējamais minētajā Hartas 7. pantā noteikto tiesību īstenošanas ierobežojums, kas izriet no šīm valsts procedūrām, “ir noteikts tiesību aktos” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, ir veikti kādi pasākumi tā nodrošināšanai? Ja jā, tad kādi?

- Vai VID ir identificējis kādas problēmas sakarā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma pārejas noteikumu neesamību attiecībā uz naudas līdzekļu un citas mantas nodošanu, veicot advokātu biroju pārreģistrāciju uz personālsabiedrību vai sabiedrību ar ierobežotu atbildību, Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma kontekstā?

- Vai Latvijas Republikas Advokatūras likumā un Satversmē noteiktās advokāta rīcībā esošās informācijas konfidencialitāte, Grāmatvedības likuma un likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10. pantā noteiktās ierēdņu tiesības pieprasīt informāciju ir novedusi pie dažādas tiesību normu interpretēšanas un problēmām? Ja ir, vai Valsts ieņēmumu dienests ir domājis par risinājumu nepieciešamību? Kādu?

- Vai Valsts ieņēmumu dienests un tā ģenerāldirektore saskata jebkādas problēmas faktā, ka zvērinātu advokātu birojiem, kuriem tiek veikti uzņēmumu ienākuma nodokļa kontroles pasākumi, tostarp, ja lēmumu pieņem VID ģenerāldirektors, ir jāatklāj advokāta noslēpums VID darbiniekiem, kas vien sagatavo lēmuma projektu, kas pēcāk ir jāpieņem VID ģenerāldirektoram, bet kurš advokātu biroju pats pat neuzklausa?

- Vai Valsts ieņēmumu dienests un tā ģenerāldirektore saskata problēmu faktā, ka nav izveidots VID ģenerāldirektora dienests kā atsevišķa iestādes struktūrvienība, kas skatītu apstrīdētos lēmumus, proti, ka VID Ģenerāldirektoram ir jāparaksta VID darbinieku sastādīti lēmumi, ko objektīvi, visticamāk, nav iespējams pat izlasīt?

- Cik daudz skaitliski (norādot arī lēmumu datumus, numurus un rakstu zīmes tajos) VID ģenerāldirektore ir parakstījusi dokumentus (amatpersonas lēmums) laika posmā no 31.07.2024. līdz 27.09.2024. (vai, ja atbildes sagatavošana uz šo jautājumu nav samērojama ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības, par to laika posmu līdz 27.09.2024., par kādu tas ir iespējams iestādes darbu neapdraudot)?

Informācija tiks izmantota rakstam (tā turpinājumam) par ZAB un VID savstarpējiem problēmjautājumiem informācijas sniegšanā.

Ja VID ģenerāldirektore neradīs iespēju atbildes uz jautājumiem sniegt personiskas intervijas veidā, lūdzam atbildi uz pieprasīto informāciju nosūtīt uz Masu informācijas līdzekļa Likuma vara e-pasta adresi: [email protected] likumā noteiktajos termiņos.

* masu informācijas līdzekļa „Likuma vara” galvenais redaktors, Latvijas Žurnālistu savienības biedrs

Novērtē šo rakstu: