Iesaki rakstu: 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Sudrabs ir būtiska industriāla komponente - tas ļoti labi vada elektrību, un to ir grūti aizstāt ar kaut ko citu. Tas ir gandrīz visā elektronikā, datoros, auto utt. Piemēram, katrā saules panelī ir aptuveni 20 gramu sudraba. Gadā industrija globāli izmanto ap 20 tūkstošiem tonnu šī metāla.
Sudrabu pasaulē iegūst vairāk, nekā patērē industrija, bet vēl ir rotaslietas un investori, kuri pērk un krāmē šķūnītī aiz malkas pagalēm. Tas kopā rada deficītu. Pēdējā laikā arī taksistiem ir kļuvis skaidrs, ka labu galu sadrukātā nauda neņems, inflācija tik uzņem apgriezienus, tad kur uzkrāt? Sudrabs skaitās nabadzīgo cilvēku zelts: zelta klucim naudas nav, bet sudrabs ir pieejamāks.
Konkrēti tagad ir iestājusies histērija. Ja 2025. gada sākumā sudraba grams maksāja 1 dolāru, tad tagad 3 dolāri. Bet tas vēl nebūtu nekas. Tagad daudzi grib turēt sudrabu nevis bankas seifā vai kaut kādā ar sudraba cenu saistītā vērtspapīrā, bet fiziskā klucī mājas pagrabā. 2026. gads sācies ar sudraba izņemšanas bumu.
Lai saprastu mērogus - tikai janvāra sākumā no seifiem, kas saistīti ar COMEX (preču birža ASV), tika izņemtas gandrīz 400 tonnas sudraba. Tas ir ap 10% no sudraba, kas tur pieejams. ASV lielākais „sudraba seifu operators” ir JPMorganChase banka.
Nu tad stādāmies priekšā - piebrauc desmitiem bruņumašīnu, salādē to sudrabu, un mašīnas smagi līgojoties aizbrauc ar bargiem večiem pie stūres. Uz kurieni? Uz ostu vai lidostu. Pamatā tas viss neaiziet šķūnītī, protams, bet tiek transportēts uz Ķīnu.
Ķīnā sudraba cena šobrīd ir par 15-20% augstāka, nekā ASV. Nebijusi situācija. Un ar gada sākumu Ķīna ir aizliegusi sudraba eksportu, izvešanu no valsts (ar izņēmumiem, bet pa lielam aizliegts). Kāpēc? Tāpēc, ka Ķīna ir lielākais industriālais sudraba izmantotājs pasaulē, jūsu aliekspress loriņu un saules paneļu ražotājs (ap 40% no globālā industrijas apjoma).
Nu un, ko dara mājsaimnieces, taksisti un zobārsti? Tie ar’ skrien pirkt sudrabu. Piemēram, uz monētu kaltuvi. Pie tiem, kuri taisa memoriālās monētas kā pie mums Latvijas Banka (Treasury Mint). Bet tur uz durvīm rakstīts - bode ciet. Tikko pateica, ka nav skaidrs, cik tas sudrabs tagad patiesībā maksā, kur to vispār tagad nopirkt, nu un iepauzē monētu tirgošanu. Tad vēl cilvēki skrien uz lieveikaliem - daži tirgo sudraba klucīšus, bet lielveikali sākuši racionēt. No sērijas tikai viens klucītis vienās rokās. Spekulanti tikmēr vārās, histērija rada vēlmi pārmaksāt dajebcik, lai tik dabūtu to „deficīta mantu”
Nu vispār ļoti jautri.
Seko mums 
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.
Partija “Austošā Saule Latvijai” (ASL) ir nosūtījusi vēstuli Saeimas frakcijām un Rīcības grupai birokrātijas mazināšanai, aicinot likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) kā nelietderīgu un neatbilstošu valsts interesēm.
Parunāsim par atsākušos diskusiju par pensiju uzkrājumu izņemšanu - uzrunājošo zibakciju “atdod manu naudu”.
Pasaules vēsturē ir personības, kuru valdīšanas stils kļūst par simbolu noteiktam varas modelim. Viena no spilgtākajām šādām figūrām īpaši jau Krievijas vēsturē ir Katrīna II Lielā, kura ar politisku aprēķinu, varas konsolidāciju, spēcīgu retoriku un mērķtiecīgu publiskā tēla veidošanu kļuva par vienu no ietekmīgākajam imperatorēm.
