Ģeopolitiskas pārdomas par Ukrainas karu no mediķa pozīcijām

Sazvanīju savus draugus – ārstus Ukrainā, un viņi apstiprināja, ka visas slimnīcas Ukrainā jau strādā kara režīmā un visām slimnīcām jau ir nācies ārstēt politraumas slimniekus (šauts ievainojums + apdegums + kontūzija). Ievainoto skaits ievērojami pārsniedz kritušo un vardarbīgi mirušo skaitu, kas ļauj domāt, ka maksimāls ievainoto skaits ir pašreizējā kara stratēģija, jo katrs ievainotais prasa vairāku, ja ne daudzu cilvēku darbu palīdzības sniegšanā, ārstniecībā, rehabilitācijā un vēlāk – sociālajā palīdzībā.

2014. gadā man bija iespēja apmeklēt Ukrainu, aizbraukt uz Donbasa fronti, pavērot cietušo evakuāciju, lielo slimnīcu un hospitāļu darbu. Tālajā 2014. gadā Maidana galvenais ārsts un Ukrainas ārstu biedrības prezidents Olehs Musijs bija kļuvis par veselības ministru, un man viņš deva zaļo gaismu iepazīties ar notiekošo. Tagad sameklēju savus tā laika pierakstus un arī publicētos rakstus.

Pirmais, kam tolaik biju pievērsis uzmanību, ir, ka karadarbība Ukrainā jāuzlūko kā iespējama atomkatastrofa Eiropā. Nevajag atomieročus, ja uztaisa karu Zaporižjē. 

Zaporižje no Doņeckas pa autoceļu atrodas 230 km attālumā, pilsēta atrodas Dņipras upes krastā. 1550. gadā kazaku republikas galvaspilsētu kā Zaporožjes seču dibināja kazaku atamans Dmitrijs Višņeveckis Dņipras Horticas salā. 1770. gadā krievi šeit dibināja Aleksandrovskas cietoksni, kurš 1806. gadā pārtapa par pilsētu. 1921. gadā Aleksandrovsku pārdēvēja par Zaporižji. 1927. gadā pēc GOERLO plāna Zaporižjē sāka būvēt DņiproGES hidroelektrostaciju, bet HESu atklāja 1932. gadā.

Lejpus DņiproGESa 1956. gadā Novo Kahovkā uzbūvēja vēl lielāku HESu, bet pie šī HESA milzīgās ūdenskrātuves Enerhodarā (Енергодар) 1981. gadā tika uzsākta Zaporižjes atomelektrostacijas būvniecība, pirmais bloks tika palaists 1984. gadā, bet stacija pabeigta 1993. gadā. Šobrīd Zaporižjes atomelektrostacija ir lielākā atomelektrostacija Eiropā (pēc dažiem avotiem – lielākā pasaulē), bet blakus tai atrodas arī milzīga termoelektrostacija. 

Visi iepriekšminētie enerģijas uzņēmumi ražo gandrīz pusi Ukrainas enerģijas, pie kam tie pilnībā ir atkarīgi viens no otra – DņiproGESa sagraušana noslīcinātu atomelektrostaciju, bet Novo Kahovkas ūdenskrātuve garantē šīs atomelektrostacijas dzesēšanu. Kopēji elektrotīkli savieno šo enerģijas megacentru ar visu Ukrainu, Krieviju un arī Krimu.  

Esmu lasījis pieņēmumu, ka Zaporižjes atomelektrostacijas atstāšana bez dzesēšanas radītu simtkārt lielāku kaitējumu nekā Černobiļas avārija, lielāku nukleāro piesārņojumu par atomieroču pielietojumu. Stacijas avārija nozīmētu katastrofu ceturtdaļai Eiropas un lielai daļai Krievijas. Šāda katastrofa atbilst Trešajam pasaules karam. Man nav pārliecības, ka krievu vai Doņeckas pašpasludināto republiku karotāji pārvalda atomenerģētiku, bet viņi var netīšām apšaut vai aizbiedēt atomelektrostacijas vadītājus, atomenerģētiķus un inženierus. 

Patiesībā atomelektrostacijas dzesēšanas apturēšana vai nejauša bombardēšana būtu daudz bīstamāka izklaide nekā jebkuru konvenciālo ieroču lietošana. Tiklīdz karā piedalās kāds, kas var netīšām nogāzt pasažieru lidmašīnu, jebkuram ir skaidrs, ka viņš var netīšām nobumbot atomelektrostaciju vai vienkārši HESa dambi. 

Ko nozīmētu Trešais pasaules karš?

Tad nu mēģināšu īsumā no ārsta viedokļa definēt – ko nozīmētu Trešais pasaules karš.

Lādiņi un sprāgstvielas radītu fiziskus ievainojumus. Ķīmiskie un kodolieroči radītu piesārņojumu un toksicitāti. Vides izpostīšana nozīmētu ekoloģisku katastrofu un vides padarīšanu par tādu, kas nevar uzturēt dzīvību. Ģenētiskais karš nozīmētu izmainīt genomu gan radot slimības, gan kontrolējot vairošanos. Mikrobu karš nozīmētu reanimēt ļoti smagas infekciju slimības, padarot izsaucējus antibakteriālo līdzekļu rezistentus. Visbeidzot, vīrusu karš, izmantojot asinsreci graujošus vīrusus kā Ebolas vīrusu, Rifta ielejas drudža  vai Lassas drudža vīrusu.

Man līdz galam nav skaidrs – kas bija SARS-CoV-2 psihopandēmija. Vai tā nebija gatavošanās vīrusu karam?

Mūsdienu karš lielā mērā ir aizgājis prom no kara lauka. Ja vēl divus gadsimtus atpakaļ armijas nostājās viena otrai pretī spožos mundieros plašā laukā un šāva, cik spēja, ja uzvaru noteica drosme, karavadoņu ģenialitāte vai vienkārši sagadīšanās, tad mūsdienu karš notiek pilsētā, presē un vidē. 

Modernā kara mērķi ir: 

• izraisīt bailes, izmainīt dzīvesveidu, ienaidnieka civiliedzīvotājos sēt nepatiku, neuzticību pret savu valsti;

• samazināt populāciju, liekot karot vīriešiem fertilā vecumā un mūkot sievietēm fertilā vecumā;

• tērēt pretinieka resursus (labāk ievainot, nekā nogalināt – ievainotais modernajā karā ir grūti ārstējams, vēlāk kā invalīds – dārgi uzturams);

• trenēt savu personālu un militāristus;

• visējādi, īpaši ekonomiski un sociāli vājināt pretinieku.

Visvairāk šiem mērķiem atbilst vīrusu karš vai biokarš. Kovida koronavīruss taču spēja pārpildīt slimnīcas tā, ka tās nesniedza palīdzību pat ļoti slimiem pieaugušajiem un bērniem. Biokara apstākļos netiek sniegta palīdzība pacientiem ar hroniskām slimībām, onkoloģiskiem pacientiem, bērniem, kam ir ģenētiskās slimības, veciem cilvēkiem, kam ir skleroze vai smadzeņu asinsrites problēmas. 

Ļoti līdzīgs scenārijs būtu konvencionālam karam, lielākām avārijām un terora aktiem. Tālajā 2014. gadā Ukrainā prettanku raķete trāpīja strādnieku autobusam, kas veda ogļračus uz darbu. Deviņi cilvēki bija miruši uzreiz, bet 34 smagi ievainotie (informācijas avoti sniedz atšķirīgus datus, bet kara laikā nemēdz ticēt statistikai) tika atvesti uz rajona slimnīciņu. Nav grūti iztēloties, kas notiktu šādā brīdī Ogres, Dobeles, Tukuma slimnīcās, diemžēl līdzīgs haoss iestātos arī Latvijas dižākajās slimnīcās.

Man bija lemts pabūt Dņipropetrovskas Mečņikova slimnīcā (salīdzināma ar Gaiļezera slimnīcu) dažas dienas pēc tam, kad vienā dienā bija atvesti 200 smagi apdeguši slimnieki (cietuši no GRAD raķešmetēja), pie kam gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. Iespējams, ka konkrētajā situācijā tika izmantots fosfors. Fosfora ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada, PSRS savus ieročus noslīcināja Baltijas jūras dziļākajā ieplakā iepretim Liepājai. Laiku pa laikam jūra izskalo mazus fosfora gabaliņus, ko savāc bērni vai vecāki cilvēki, noturot par dzintaru. Fosforam izžūstot, cilvēki gūst neticami dziļus apdegumus. Tieši šādi apdegumi bija Doņeckas kaujiniekiem, bet pierādīt fosfora lietošanu nevar. Pasaulē ir fosfora ieroču aizlieguma vienošanās. Konkrēto apdegumu dēļ Dņipropetrovskā ieradās diezgan daudz NATO novērotāju, kas lika domāt, ka arī NATO bija pamanījis kaut ko aizdomīgu.

Neviens nekur pasaulē nav pilnībā pasargāts no iespējama militāra konflikta, terora akta vai katastrofas

Kādu brīdi aiziesim no kara. 2013. gada 24. jūlijā Santjago de Kompostelas stacijā ziemeļrietumu reģionā Galisijā notika vilciena avārija, kurā bojā gāja 78, bet smagus ievainojumus guva 143 cilvēki. 2001. gada 11. septembrī terora aktā Ņujorkā bojā gāja gandrīz 3000 cilvēku, ievainoto skaits bija daudz lielāks, bet vairākiem miljoniem ASV iedzīvotāju terora akts radīja nopietnas psihotraumas. 2004. gada 11. marta terora aktu laikā Madridē gāja bojā 191 cilvēks, bet 2000. guva vieglākus vai smagākus ievainojumus. 2015. gada 13. novembrī Parīzē vairāku teroristisku uzbrukumu virknē tika nogalināti 129 cilvēki (no kuriem 89 Bataclan teātrī), 352 ievainoti, no tiem 99 — smagi.

1931. gadā plūdos Ķīnā bojā gāja 2.5 līdz 3.7 miljoni iedzīvotāju, bet aptuveni 40 miljoni kaut kādā mērā no plūdiem cieta. Lielākā pasaules avārija notika Indijā, Bopalā 1984. gadā naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika Union Carbide India Limited (UCIL ) pesticīdu rūpnīcā, sprādziena rezultātā cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Indijas valdība apstiprināja 3787 nāves gadījumus, vēl 8000 cilvēku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558125 cietušie, no kuriem 38478 bija guvuši smagas traumas. 

2013. gada 15. februārī nokrita meteorīts Čeļabinskā (ezerā pie Čebarkulas pilsētas). Dažādi ievainojumi (plīstošu logu stiklu ievainojumi, nelieli apdegumi) bija 1500 cilvēkiem, bet 14 000 meklēja palīdzību slimnīcu uzņemšanas nodaļās panikas vai salīdzinoši niecīgu traumu dēļ. Čeļabinska ir nedaudz lielāka pilsēta par Rīgu, nav grūti iedomāties šādu pacientu skaitu vienlaikus ierodamies Rīgas slimnīcās.

Šobrīd Latvijā visas slimnīcas kopā var vienlaikus uzņemt 1500 – 2000  pacientu. Tas neattiecas uz ļoti smagiem slimniekiem, kuru uzņemšanu lielā mērā nosaka ventilācijas iekārtu kopējais skaits (stacionāru un NMPD brigāžu), tiesa, pateicoties Covid–19 pandēmijai, nodrošinājums Latvijā ar ventilācijas iekārtām ir ievērojami uzlabojies.

Atgriezīšos pie kara. Modernais karš tomēr visvairāk notiek ideoloģiskajā frontē. Ja palasa, ko par Ukrainas konfliktu raksta Krievijā, ko Ukrainā, ko ASV un ko pie mums, tad šie teksti „nu nemaz nav līdzīgi”. Informācija par Ukrainas konfliktu ir pilnīgi pretēja. Šādos gadījumos var uzticies tikai sev, un izdarīt secinājumus no tā, ko esi redzējis savām acīm. 

2014. gadā plaši tika izplatīta informācija, ka pretējā puse lieto aizliegtus (ķīmiskus, bakteriālus, virusoloģiskus) ieročus, proti, tika sētas bailes. Domāju, ka šāda informācija parādīsies arī šajā karā tuvāko dienu laikā. Lielā mērā Trešais pasaules karš notiek informācijas telpā. 

Potenciālie cilvēkbioloģiskie patogēni karā ir reāla problēma. NATO rokasgrāmata uzskaita 39 līdzekļus, to skaitā baktērijas, vīrusus, toksīnus utt. Bioloģiskie aģenti izplatās paši, tādēļ vajadzīgā „deva” ir daudz mazāka. Ar lielāko varbūtību militāristu rokās tiešām ir hemorāģiskie vīrusi, kuru mazas partijas spēj viegli inficēt lielas populācijas, jo vīruss varētu būt ļoti lipīgs.

Spriežot pēc pašreizējām nostādnēm NATO, Krievijā un Ķīnā, cilvēkbioloģiskie patogēni tiek izstrādāti tādi, kas nav nāvējoši, bet gan ar bīstamu, ilgstošu ietekmi uz veselību. Šobrīd, lasot pasaules medicīnas līderu problēmrakstus, arvien vairāk nosliecos par labu viedoklim, ka SARS-CoV-2 tomēr nav nejauši mutējis no sikspārnīša uz cilvēku, bet cilvēks šajā procesā ir pielicis savas zināšanas un resursus.   

Pastāv pieņēmums, ka visvairāk militārā jomā tiek strādāts ar Venecuēlas zirgu encefalīta (equine encephalitis) vīrusu, kā arī Ebolas vīrusam visai līdzīgo Marburgas slimības izraisītāju. Savukārt publiskajā telpā tiek nepārtraukti nopludināta informācija par „ienaidnieku” rīcībā esošajiem mēra, Sibīrijas mēra, baku un citu vairāk vai mazāk aizmirstu slimību izsaucējiem. 1979. gadā Padomju Savienības militāristiem netīšām gadījās palaist Sibīrijas mēra sporas. 

Ķīmiskie ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada. Tie pēc tam nekad nav tikuši izmantoti karadarbībā, bet itin bieži lokālos konfliktos. Katru reizi, kad kāds mēģina izmantot ķīmiskos ieročus, pasaules politiskajām lielvarām pietiek spēka šo agresoru apturēt un viņam ķīmiskos ieročus atņemt. Sīrijas konfliktā ķīmiskos ieročus izmantoja gan valdības spēki, gan opozicionāri, taču 2013. gada 21. augustā ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumā pie Damaskas dzīvību zaudēja simtiem cilvēku, bet cieta desmitiem tūkstošu cilvēku.

Kara statistiskajiem skaitļiem ticēt nav vērts, pie kam allaž vainu par šādu ieroču izmantošanu viena karojošā puse noveļ uz otru. Tomēr pēc šī gadījuma abas puses atdeva starptautiskajiem novērotājiem visu savu ķīmisko ieroču arsenālu. Lielākas bažas ķīmiskie ieroči rada kā terorisma līdzeklis. Un vēl – es nezinu, kurš varētu atņemt Putinam ķīmiskos ieročus, ja viņa rīcībā tādi būtu.

Kādas ir Latvijas medicīnas konsekvences?

Pirmkārt, Latvija ir NATO dalībvalsts, bet NATO ir demokrātisku valstu alianse, kas nodarbojas ar militāriem jautājumiem. Medicīniskajos jautājumos mums vajadzētu vadīties no medicīniskā atbalsta koncepcijas (Concept of Operations of Medical Supports in Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Environments), kur dalībvalstīm ir strikti norādīts – kādai jābūt medicīniskā dienesta gatavībai kara gadījumam. NATO standarts ir „zelta” stunda, kuras laikā jāsniedz specializēta palīdzība, bet operācija ievainotam un politraumas slimniekiem jāveic vēlākais četru stundu laikā.

Tiesa, Latvijā šobrīd nav neviena, kas atbild valstiski par traumas menedžmentu un politraumu. Latvijā galvenajiem speciālistiem nav ne pienākumu, ne funkciju, ne atbildības, ne darba aprakstu, nemaz nerunājot par jebkādu samaksu par padarāmo darbu. Austrumukrainas konflikta laikā gan Ukrainas, gan separātistu militāristiem bija neiespējami nodrošināt NATO „zelta stundu”, par  pašreizējo karu man datu nav, un es domāju – šādu datu vēl nav nevienam.

Tomēr visvairāk mani satrauc, ka Latvijā nav materiālo rezervju. Proti, materiālās rezerves ir, bet apšaubāmas – īpaši pārsienamie materiāli un zāļu krājums. Šīs rezerves atrodas vairākās vietās Latvijā, kam nav nekādas saistības ar palīdzības sniegšanas vietām. 

Militāra konflikta vai terora akta gadījumā palīdzības sniegšana būs jāorganizē trijām universitātes slimnīcām, Traumatoloģijas slimnīcai un Rīgas 2. slimnīcai, kā arī sešām reģionālām slimnīcām – Daugavpilij, Rēzeknei, Valmierai, Jelgavai, Liepājai un Daugavpilij. Šis nav īstais brīdis kritikai, bet Latvijas militārās medicīnas koncepcija neatbilst realitātei. 

Militārajām rezervēm būtu jāatrodas pie universitātes un reģionālajām slimnīcām, bet šīm rezervēm ir jābūt Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētikām (pretsāpju medikamentiem), pretšoka ļīdzekļiem, infūziem, antimikrobu līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša patēriņa apjomā, bet vēl – NATO standartam atbilstošas autonomas elpināšanas iekārtas. Un šīs rezerves valstij būtu jāiegādājas par militārā budžeta līdzekļiem. Es atbalstu to, ka valstij ir jātērē 2% sava budžeta militārajiem mērķiem, bet par šo naudu mums, iespējams, nevajag vecus angļu bruņutransportierus vai grimstošus pretmīnu kuģus. Mums par šo naudu ir jāveido rezerves, lai mēs glābtu savus ievainotos un cietušos kara apstākļos.

Attiecībā uz šo rezervi jāveido arī glābšanas autotransporta rezerve. Ukrainas pieredze liecina, ka sanitārais helikopters ir iekārojamākais mērķis, un arī sanitārā lidmašīna (tiesa, par šo lidmašīnu ir atšķirīga informācija) jau ir notriekta. Tātad pacientus un ievainotos nāksies vest ar autotransportu, vislabāk slimnīcu rezervēs noliktas dažas mašīnas ar iespējām transportēt vienlaikus 4– 6 cietušos, daļu uz nestuvēm, daļu – sēdus. Arī šāds rezerves autotransports un kārtīga degvielas rezerve būtu jāiegādājas par militārai jomai paredzēto naudu.

NATO dokumentos varam atrast arī norādi, ka neatliekamās palīdzības dienesta vajadzībām ir nepieciešama reāla mēneša degvielas rezerve, vislabāk dziļi pazemē novietotās krātuvēs. Pēc manā rīcībā esošām ziņām, jau šobrīd Ukrainas medicīnas personālam ir problēmas ar neatliekamās palīdzības dienesta mašīnu degvielas uzpildīšanu. Kaut arī kara laika ziņām nevar ticēt, arī Krievijas pusei esot problēmas tieši ar degvielu ievainoto evakuācijai. 

Patiesībā Covid–19 krīze mums parādīja stiprās un vājās vietas medicīnas dienesta kapacitātē.  

Mēs nevēlamies karu, bet vēl mazāk – karu, kam neesam gatavi, kurā mēs neorganizētības, nesagatavotības, nemākulības dēļ zaudētu savus cilvēkus.

Rezerves katrai mājsaimniecībai 

Raksts par personiskajām medikamentu un pārsienamā materiāla rezervēm iespējama kara gadījumam, ir īpaša raksta tēma. Šoreiz atgādināšu tikai pamatprincipus: ievainotam cilvēkam vajag mieru, siltumu, šķidrumu un sāpju remdēšanu. 

Vienkāršoti tas nozīmē mājā un mašīnā nolikt lieku siltu drēbju kārtu, pārsienamā materiāla komplektu (man ļoti patīk automašīnas aptieciņa, kurā ir folija sega, aptieciņu vajadzētu turēt mājās arī riteņbraucējam vai kājāmgājējam). Ja cilvēks ir ievainots, viņam vislabāk būtu dzert izotonisko šķīdumu. Šādu šķidrumu mēs varam nopirkt kā sporta dzērienu, un es ieteiktu mājās un mašīnā dažas pudeles sporta dzērienu glabāt.

Es zinu, ka šādas lietas ārstam nedienas rakstīt, bet man tiešām ir parasti līdzi ne tikai ambu-maiss ventilācijai un intubācijas komplekts, bet arī dažas ampulas stipru pretsāpju līdzekļu. Kara laikā runāt par pierašanu un atkarībām nav īstais brīdis. Es domāju, ka katrs ārsts, māsa un fizikālās terapijas speciālists var atļauties savā rīcībā turēt tramadola tabletes un/vai fentanila plāksterus. 

Gluži tāpat kā 23. februāra vakarā kopā ar kolēģiem apspriežot notikumus Ukrainā, es noliedzu iespēju, ka būs konvencionālais karš, tāpat es joprojām ticu NATO un mūsu drošībai. 

Un tomēr – es aicinu par rezervēm padomāt ne tikai Pabrikam un Pavļutam, bet arī katram Latvijas iedzīvotājam. 

Novērtē šo rakstu: