Gausa negausība. "airBaltic" nepietiek ar 300 miljoniem, vajadzēs vēl - iesākumā 60 miljonus, bet pēc tam...
Māris Krautmanis21.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kamēr nākamās koalīcijas partijas stutē valdību, dala portfeļus, raksta memorandus un valdības deklarāciju, arī nākamā opozīcija ir sākusi apsvērt savu taktiku, kā turpmāk darboties. Viens no opozīcijas instrumentiem ir parlamentāro izmeklēšanas komisiju veidošana.
Jā, jā, bieži ir dzirdēta skeptiska ņaudēšana, ka no parlamentārajām komisijām nav nekādas jēgas, taču to parasti propagandē valdošie spēki un tiem tuvie politikas vērotāji. Tā gluži nav, ka nav nekādas jēgas. Ja ne vairāk, tad parlamentāro komisiju galaziņojumos tiek nosaukti šādi tādi uzvārdi, lai tauta zina savus varoņus. Tiesa gan, likumdošanas priekšlikumi bieži tiek nobēdzināti tālā atvilktnē. Bet nu tāda ir Saeimas opozīcijas maize un garoza.
Iespējams, jau drīz taps atkal jaunas parlamentārās izmeklēšanas komisijas par dažādām tēmām. Viena no šādām tēmām, kas iepriekš nav cilāta, bet tagad sāk nobriest, ir problēma ar nacionālo aviokompāniju “airBaltic”. Iespējams, ka šo lietu pacels 14. Saeimas “Latvija pirmajā vietā” frakcija vai kāda plašāka deputātu grupa, kura vēlēsies izmeklēt, kas īsti ar nacionālo aviokompāniju notiek. Jo neskaidru jautājumu ir gana daudz.
Divu gadu laikā valsts ieguldījumi nacionālās aviokompānijas “airBaltic” glābšanā mērāmi nu jau vairāk nekā 300 miljonu eiro apmērā. Aviokompānija šajā laikā cietusi ievērojamus zaudējumus, šī tendence saglabājas arī 2022. gadā. Neraugoties uz to, “airBaltic” ir viens no galvenajiem televīzijas izklaides šova un pētnieciska raidījuma sponsoriem. Bet sponsorēšana ir atļauta tikai no peļņas. Kā uzņēmums var kaut ko sponsorēt, ja tam ir zaudējumi?
Ir, protams, arī objektīvi apstākļi, kāpēc radās zaudējumi - kovids un karš Ukrainā. 2020. gadā zaudējumi bija 264,8 miljoni, 2021. gadā - 135,7 miljoni, bet šā gada pirmajos trīs mēnešos - 6,251 miljons eiro. “airBaltic” atlaida lielu skaitu darbinieku, reisu skaits tika radikāli samazināts, nesen iegādātās jaunās lidmašīnas iznomāja citām aviokompānijām, bet “airBaltic” klienti bija spiesti samierināties ar lidošanu vecās “grabažās”.
Ja runa būtu par privātas kompānijas ķibelēm, tad tas būtu mazliet cits stāsts, taču aviokompānija ir ēdusi nodokļu maksātāju naudu. Apbrīnojams paradokss, bet tieši kompānijā, kas cietusi vislielākos zaudējumus, augstākais menedžments saņem vislielākās algas. Runa nav tikai par uzņēmuma valdes priekšsēdētāju un izpilddirektoru Martinu Gausu, kurš pērn saņēmis 828 tūkstošus eiro. Ir vēl daži valdes locekļi, kas saņēmuši vairāk nekā 250 tūkstošus eiro.
Iespējams, parlamenta deputāti pievērsīs uzmanību tādai dīvainībai, ka Martins Gauss darbojas un saņem algu par diviem amatiem - kā valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors. Kovida spelgonī viņš atteicās no mazākās algas saņemšanas, bet pēc tam ir atsācis saņemt atkal abas algas. Tikmēr ir virkne tagad jau bijušo amatpersonu uzņēmumā “Latvijas dzelzceļš”, pret kurām ir skarbi krimināltiesiski vajāšanas darbi tieši par to pašu - ka tās esot savienojušas divus darbus savā uzņēmumā un par to saņēmušas divas algas. Vienā gadījumā viss ir jauki un pareizi, bet otrā cilvēkiem draud teju vai ieslodzīšana drūmajā cietumā.
Martins Gauss un “airBaltic” ļoti moži komunicē ar sabiedrību - publicē intervijas, pašslavinošus materiālus plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Un ir pamanīts arī, ka paralēli publisko attiecību kampaņai uzņēmuma izpilddirektors un valdes loceklis, kā arī citi uzņēmuma lobiji ir sākuši “apstrādāt” pārvēlētās 14. Saeimas partijas. “airBaltic” vajadzība ir vienkārša - vajag vēl naudu.
Ar to naudu, kas savulaik jau no valsts kabatas ir iedota, nepietiek. Šajā brīdī nevajag daudz - nu kādus 60 miljonus eiro. Ar to tad aviokompānija varēs uz kādu laiku izglābties līdz nākamajai reizei. Uzņēmuma subsidēšanu var noformēt, nosaucot to kādā citā vārdā - piemēram, par “pamatkapitāla palielināšanu” vai kaut kā uz to pusi.
Te gan jāteic, ka topošās koalīcijas partijām diezin vai tā viegli var atrasties 60 miljoni, kurus iegrūst negausīgajā aviokompānijas rīklē. Izskatās, ka nākamais budžets būs izspiests kā citrons, saspiests kā beļģu vafele un fiskālā telpa nebūs lielāka par vieninieka kameru cietumā. Bet nu, ja aviokompānija prasmīgi palobēs (pasponsorēs) pareizos politiķus... palīdzība no valsts maka atkal var atnākt tāpat kā visu laiku jau ir nākusi.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
