Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām
Aidis Tomsons, Latvijas Radio programmu vadītājs19.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Pagāja vien pāris gadu, un es ar milzīgu satraukumu gaidīju nākamās. Šoreiz Latvijai bija jāievēl savi pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā. Bija jau izveidota Latvijas Tautas fronte, un es ļoti dzīvoju visām pārmaiņām līdzi. Bija tik svarīgi, lai Latvija uz Maskavu aizsūtītu Tautas frontes pārstāvjus! Tā bija ārkārtīgi izšķiroša izvēle – es par to biju pārliecināts.
Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Esmu vienmēr piedalījies vēlēšanās (tikai vienu reizi salīdzinoši nesen nevarēju to izdarīt, jo biju ārpus Latvijas). Nez kāpēc nekad neesmu apsvēris iespēju neiet. Pat tad, kad man kādā brīdī politika vairs nešķita interesanta un es tai aktīvi nesekoju, vēlēšanas uztvēru kā man dotu priekštiesību un nepieciešamību piedalīties savas valsts veidošanā, deleģējot balsis tiem, kas šķita uzticības vērti.
Ak, tagad, atskatoties uz savām izvēlēm, nākas saskumt! Ja vien es būtu zinājis... Es būtu balsojis citādi – tā man tagad liekas. Lai gan – kas zina, kā būtu, ja būtu.
Mēģināju saskaitīt, cik dažādas ir bijušas manas izvēles. Reizēm esmu bijis konsekvents un balsojis par vienu un to pašu politisko spēku vairākkārt. Tomēr kopumā kādi desmit dažādi saraksti vai apvienības ir. Daudzējādā ziņā tas, protams, saistīts ar mūsu partiju īso mūžu – gandrīz visas šo gadu laikā ir dalījušās un apvienojušās, likvidējušās vai radušās no jauna, politiķi ir mainījuši savu politisko piederību utt. Bet arī es esmu mainījies. Es neesmu tas pats, kas biju 16 gadu vecumā.
Diemžēl man nākas apzināties, arī es esmu devis iespēju Latviju patīrīt. Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā. Esmu uzticējies tiem, kam nevajadzēja ticēt. Esmu balsojis par tiem, kas zināja, bet neko nedarīja, lai to apturētu. Protams, visās partijās netrūka cilvēku, kas strādāja saskaņā ar savu sirdsapziņu, godprātīgi. Šajā pasaulē vispār nav nekā melnbalta, arī politikā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir gan ļaunais, gan labais, savtīgums un apmāns, nesavtība un uzticēšanās. Mūsu atbildība ir vairot labo un stāties pretī tam, ko mēs atzīstam kā slikto.
Pagājušajā trešdienā uz Latvijas Radio raidījumu "Krustpunktā" neatnāca vienas partijas pārstāvis, un mēs sarīkojām tādu kā ekspresaptauju ēterā, jautājot, kāpēc klausītāji ies vai neies 1. oktobrī balsot. Tie, kas teica, ka neies, pamatā atsaucās uz vienu argumentu – viņi vairs negrib vilties savā izvēlē. Viņi nevēlas kļūdīties. Šī saruna lika aizdomāties par manām izvēlēm un manu vilšanos. Kaut arī es esmu kļūdījies, tomēr esmu turpinājis vienmēr piedalīties vēlēšanās. Vai esmu rīkojies pareizi? Ja reiz esmu tāds vientiesis vai pamuļķis, varbūt labāk tiešām nepiedalīties un nenodarīt vēl lielāku ļaunumu?
Nešaubos, ka daudzi lasītāji tā arī domā – labāk lai Tomsons paklusē un nekur neiet! Bet, redzi, katrā konkrētajā laika nogrieznī mēs taču domājam, ka zinām un kaut ko saprotam. Man pašam liekas, ka esmu šo to mācījies, apjēdzis un rīkojos saprātīgāk. Vismaz es gribu rīkoties saskaņā ar savu pārliecību.
Tādēļ es uz vēlēšanām atkal iešu. Es gan vēl svārstos starp divām izvēlēm. Mēs visi saprotam – nav ideāla piedāvājuma. Katrā ir kaut kas, kas nepatīk un pret ko es iebilstu. Ja personāliju ziņā man vēl ir iespēja manevrēt ar plusiņiem un svītrošanu izraudzītajā vēlēšanu sarakstā, tad programmatiskajās izvēlēs tādas iespējas man nav. Es varu tikai izvēlēties starp 19 piedāvājumiem. Līdz ar to viena lieta ir jāpieņem kā realitāte – vēlēšanas zināmā mērā ir kompromiss pašam ar sevi.
Ir, protams, vienmēr izvēle neiet. Es kaut kādā mērā piekrītu tiem, kas saka, ka vēlēt vajag iet vien tiem, kas zina, ko dara. Dažiem labāk ir palikt mājās. Bet tikpat aplami man liekas neiet tikai tāpēc, ka esam kādreiz kļūdījušies vai baidāmies kļūdīties. Aug tikai tie, kas kļūdās, bet dara. Es daudz vairāk gribu, lai Latviju veido tie, kas nebaidās kļūdīties, nevis tie, kas baidās rīkoties.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
