Es izlasīju rakstu, un tagad man viss skaidrs par visiem šiem kaitinošajiem stendzeniekiem, liepniekiem un lapsām: viņiem ir menopauze
Linda Curika30.08.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nesen uzrunāju vienu no saviem mīļākajiem rakstītājiem piedalīties projektā. Viņš man atbildēja, ka negrib, jo nejūt vajadzību izdomāt kaut ko jaunu – hipotēka izmaksāta, naudu nevajag, motivācijas trūkst. Es viņu mēģināju pierunāt, sakot, ka man trūkst tieši baltādainu heteroseksuālu vīriešu spēka gados, citādi projektā dominē tikai sievietes. Sarunu viņš beidza ar pašironisku tekstu, ka "senili, heteroseksuāli baltie vīrieši drīz atkal būs modē".
Es varētu atbildēt, ka viņi vienmēr ir bijuši modē un dominējoši – pietiek tikai ieslēgt televizoru vai atvērt ziņu portālu. Tomēr par spīti tam medijos ik pa laikam uzplaiksnī ideja, ka baltādaini heteroseksuāli vīrieši ir visvairāk diskriminētā sabiedrības grupa. Lai gan par to var smieties, varbūt mums ir jāizturas ar cieņu un empātiju pret šīm jūtām? Varbūt tur kaut kas ir?
Mana dzīve un profesionālā darbība turas uz divām premisām par lielāko daļu sieviešu, ieskaitot mani pašu – (A) sievietes vieglāk pierunāt uz dalību projektos, jo viņas neprot pateikt nē un (B) sievietes piekritīs kaut ko izdarīt bez maksas vai par zemāku samaksu. Protams, šo divu iemeslu dēļ sievietes patiešām arī nopelna mazāk, tomēr tam, ka tu biežāk pasaki "jā", ir arī pozitīva ietekme.
Ir samērā maz profesionālu "jā", kurus es nožēloju. Lielākoties neviens no maniem "jā" neatnes miljonu, bet tie ir jēgpilni. Jā teikšana nozīmē arī to, ka man ik pa laikam jāpaplašina sava komforta zona, jāiemācās kaut kas jauns, jāsadarbojas ar cilvēkiem, kurus agrāk nepazinu. Tomēr. Jo vecāka kļūstu, jo lielāku piepūli tas rada. Pēc četrdesmit tu zini, kas esi, un tas ir ērti. Tomēr tas ir arī bīstami, jo paliek grūtāk tikties ar cilvēkiem, kas nepatīk, diskutēt par idejām, kas rada diskomfortu, un tērēt laiku aktivitātēm, kas liekas stulbas.
Negribas to saukt par senilitāti, tādēļ man patīk termins "intelektuālā menopauze", kā to asprātīgi nosaucis Venkatešs Rao. Viņaprāt, ar šo intelektuālo menopauzi visvairāk slimo vīrieši vecumā ap 40–50 gadiem un tā izpaužas kā diskursu vitalitātes samazināšanās, kas noved pie slinkas argumentācijas, kam pievienojas nespēja just prieku. Bieži vien šie vīrieši nav dumji, bet ir izglītoti, savulaik pazīstami kā jomas profesionāļi vai eksperti. Dažiem no viņiem raksturīga arī "epistemioloģiskā klaiņošana" [1] – viedokļu nesaturēšana un vēlme izteikties ne tikai par tēmām, kurās viņi ir zinoši, bet par visiem jautājumiem, kas parādās ziņu lentēs.
Es tam vēlos pievienot arī rūgtumu – pret ikvienu, kas ir sieviete, kas ir jauns, kam ir enerģija, kam veicas. Mēs visi zinām, par ko ir runa. Rūgtuma pilni, vizuāli un mentāli nepatīkami veči šajā vecuma grupā dominē manā "For you" sadaļā sociālajā tīklā "X". Viņiem mēdz būt savi podkāsti, kur kopā ar citiem rūgtuma pilniem večiem žultaini komentēt pasauli. Un vēl viņiem ir "žurnālistikas" projekti, lai gan neviens vairs netic, ka viņi ir žurnālisti.
Šķiet, intelektuālā menopauze visasāk ķer tos, kuri pirms 10 vai 20 gadiem bija uzlecošās zvaigznes. Kuru padomu meklēja lieli un mazi. Viņi būtu pelnījuši būt kas vairāk, bet laiki ir mainījušies un tagad viņi ir vien marginālas interneta nostūru personības. Dažiem no viņiem būs savs portāls vai medijs, caur kuru terorizēt politiķus, ierēdņus un ikvienu, kas uzdrošinās iedomāties, ka šajā valstī kaut ko varētu darīt. Citi nekad netiks pāri tam, ka pirms 20 gadiem bija pelēkie kardināli, bet tagad pat populistiem nav vajadzīgi viņu padomi. Agrākie pelēkie kardināli, kuru uzdevums bija sarunāt medijos nomelnošanas kampaņas, sabīdīt shēmas un nozagt valsti, ir pazuduši no ministru biroju un partiju kontaktu lapām. Viņiem kā no paradīzes izmestiem kopā ar citiem savu potenciālu nerealizējušiem māksliniekiem, politiķiem un žurnālistiem tagad jāvandās pa interneta dzīļu miskastēm, lai gan dzīve bija solījusi atrašanos slavas virsotnē līdz mūža galam.
Interesanti, ka ne visi "agrākie" spīdekļi sasirgst ar šo kaiti. Dažiem izdodas ar cieņu noiet no skatuves, veidot savus uzņēmumus vai aizrauties ar hobijiem, kas varbūt nenes lielu slavu, bet vismaz sniedz gandarījumu. Tomēr daudzus vara un slava velk atpakaļ, tādēļ viņi kopā ar citiem bēdubrāļiem cenšas atgriezties politikā, ar apbrīnojamu regularitāti sēdēt atkarīgu mediju TV studijās uz dīvāna vai vismaz regulāri rakstīt savas pārdomas sociālajos tīklos.
Intelektuālā menopauze nav tikai pusmūža vīriešu sērga. Tā var skart arī sievietes, tomēr retāk. Es nezinu, kādēļ – iespējams, tādēļ, ka viņām jau pašā sākumā nebija dots pietiekami daudz iespēju paust savus viedokļus medijos un viņu viedokļi nekad nav bijuši gana svarīgi?
Man ir teorija, ka sievietes intelektuālā menopauze skar citādi – caur ezoteriku, eņģeļu balsīm, numeroloģiju un akūtu vēlmi analizēt sevi, savu un tuvinieku jūtu pasauli. Arī tur sievietes nonāk tādēļ, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, saprot – lielākā daļa dzīves ir pagājusi, rūpējoties par bērniem un vīriešiem, un ir par vēlu (vai nekad nepietiks resursu) sasniegt to, kas bija solīts jaunībā.
Manas lielākās bailes ir no tā, ka mani varētu ķert tieši vīriešu intelektuālās menopauzes versija. Tad es tomēr ceru, ka īstenosies viens no Aivas Birbeles stendapa jokiem – bērnus mēs radām nevis tādēļ, lai būtu kāds, kas vecumā iedod glāzi ūdens, bet gan tādēļ, lai ir kāds, kas noteiktā vecumā atslēdz pieeju internetam.
[1] Ballantyne, Nathan. 'Epistemic Trespassing', Knowing Our Limits (New York, 2019; online edn, Oxford Academic, 19 Sept. 2019), https://doi.org/10.1093/oso/9780190847289.003.0008, accessed 19 Aug. 2024.
Pārpublicēts no satori.lv
Seko mums 
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
