Es biju lielisks, bet mani vairs nesaprata un nenovērtēja, un beigu beigās nodeva
Mārtiņš Staķis03.07.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kopš Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām 2020. gadā esmu strādājis, lai Latvijas galvaspilsētā ieviestu modernas, ilgtspējīgas pārmaiņas un labākās pārvaldības prakses.
Viens no galvenajiem principiem man ir bijusi godīga pārvaldība, kas izpaužas kā atklāti konkursi, profesionāļi kapitālsabiedrību vadībā, nulles tolerance pret izšķērdību, korupciju vai politiskajiem ielikteņiem. Šo principu arī esmu ievērojis, nododot izvērtēšanai informāciju par naudas izšķērdēšanu Rīgas domes Satiksmes departamentā, kā arī laikus par to informējot par satiksmes jomu atbildīgās Rīgas domes amatpersonas.
Diemžēl tā vietā, lai veicinātu Satiksmes departamentā jau konstatēto pārkāpumu izmeklēšanu un novērstu tos, par jomu atbildīgie politiķi ir izvēlējās darīt visu, lai pārkāpumi tiktu “paslaucīti zem tepiķa” un darbinieku atbildības izmeklēšana – traucēta, novilcināta, sabotēta. Mani bijušie kolēģi izvēlējās nodevību – nevis pret mani, bet pret principiem, kas mums kādreiz bija kopīgi.
Tāpat esmu centies Rīgas domi vadīt kā vienotu veselumu, kas nav sadalīts politisko frakciju kontrolētās “karalistēs”, kurās katrs var saimniekot kā vēlas, un nevienam citam nav ļauts uzdot liekus jautājumus – pat ne tad, ja ir atklāta līdzekļu izšķērdēšana vai citi pārkāpumi. Pret šo tendenci esmu cīnījies jau kopš pirmās darba dienas un līdz šim veiksmīgi, par spīti atsevišķu koalīcijas politiķu neapmierinātībai ar to, ka viņiem nav tiesību dot tiešus uzdevumus konkrētām kapitālsabiedrībām, un pašvaldības administrācijas vadošos amatos bez konkursiem vai sarunātos konkursos iecelt sev pietuvinātus cilvēkus.
Diemžēl pašlaik Rīgas domes vairākums – mani bijušie kolēģi Vilnis Ķirsis, Edvards Ratnieks un Linda Ozola kopā ar līdzšinējām opozīcijas frakcijām “Saskaņa”, “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” – ir izvēlējušies citu pilsētas attīstības ceļu, ko pierāda arī pagājušās nedēļas balsojumi Rīgas domē.
Ir jau atklāti izgaismojies V.Ķirša un E.Ratnieka veidots vairākums, kuru aktīvi atbalsta arī līdzšinējā opozīcija – “Saskaņa”, “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai”. Līdz ar to mana kā Rīgas domes priekšsēdētāja un Rīgas domes vairākuma viedokļi par turpmāko pilsētas attīstības virzienu ir kļuvuši radikāli atšķirīgi. Izskan aizvien uzstājīgāki aicinājumi pilsētas saimniecību sadalīt partiju kontrolētās “lēņu muižās”, un izbeigt gandrīz trīs gadus ilgušo godprātīgas pārvaldības “eksperimentu”. Tas notiek ar ceļu un būvniecības karteļu un azartspēļu lobija atbalstu.
Nav iespējams produktīvs darbs rīdzinieku labā apstākļos, kad “uz papīra” pašvaldībā ir viena koalīcija, bet realitātē lēmumus pieņem pavisam cits vairākums. Tāpēc esmu nolēmis atkāpties no Rīgas domes priekšsēdētāja amata.
Esmu pārliecināts, ka Rīgas domes Pārmaiņu koalīcija varēja nostrādāt līdz vēlēšanām, ja kolēģi būtu turējušies pie principiem, par kuriem līdz šim iestājāmies kopīgi – godīga pārvaldība un pašvaldības kā viena veseluma darbs rīdzinieku labā – nevis šos principus nodevuši īstermiņa izdevīguma vai slēptu interešu vārdā. Diemžēl ir sperts plats solis atpakaļ.
Vienlaikus esošais Rīgas domes sasaukums ir rīcībspējīgs un var turpināt darbu, vienojoties par jaunu vadību un sadarbības nosacījumiem. Ārkārtas vēlēšanas, par ko notiek spekulācijas, paildzinātu nestabilitāti, tāpēc būtu nevēlams risinājums. Mana frakcija ir atvērta jaunām koalīcijas sarunām, vienlaikus ar saviem nosacījumiem, par kuriem informēsim pēc frakcijas sēdes. Esam gatavi turpināt godprātīgu darbu – gan pašvaldības vadībā, gan opozīcijā.
Paldies par līdzšinējo sadarbību Rīgas domes darbiniekiem, kuri strādā, lai Rīgu veidotu kā zaļu, eiropeisku, godīgi pārvaldītu, investīcijām atvērtu un sociāli iejūtīgu pilsētu – ir bijis patiess gods strādāt kopā ar jums!
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
