Elektriskā dzīve

Pirms gadsimta aktīvi apsprieda elektrības pielietošanas iespējas. Tādas idejas kā enerģijas iegūšana no ētera vai elektrības pārvade pa gaisu mūsdienās šķiet dīvainas, bet toreiz ar tām saistīja cilvēces nākotni. Joprojām mēs lietojam vārdu savienojumu "tiešais ēteris", kaut gan jau starpkaru periodā oficiālā zinātne uzskatīja, ka radioviļņi neizplatās vidē, ko sauc par ēteru.

Gadsimtu mijā 40 procenti no visiem saražotajiem automobiļiem bija ar elektrisko piedziņu, kuros par enerģijas avotu izmantoja akumulatoru. Nepatīkamo smaku uzskatīja par pagātnes palieku, jo cilvēkos arvien lielāka kļuva vēlēšanās dzīvot tīrā vidē. Reformu rezultātā par galvenajiem zinātnes finansētājiem kļuva dabas bagātību īpašnieki, kuri noteica citu attīstības virzienu.

Neskatoties uz atsevišķām neveiksmēm, pagājušā gadsimta padsmitie gadi atstāja ievērojamu ietekmi uz turpmāko Rietumu civilizācijas attīstību. Raksta autors ir atlasījis piecas ar elektrību saistītās idejas un tās sarindojis attiecīgā topā. Tā kā ne visus lasītājus varētu interesēt šīs idejas, tad teksts ir maksimāli attīrīts no liekiem vārdiem.

I

Topa pirmajā vietā ir mēģinājums konstruēt universālo mašīnu, kura saprātīguma testā pārspētu cilvēku. Mehāniskais skaitļotājs spēja veikt tikai vienu darbību, bet universālajam skaitļotājam vajadzēja veikt vairākas darbības. Bija vajadzīgs sastādīt vienu pēc otras sekojošo darbību virkni, kā arī atcerēties rezultātu, ko izmantotu nākamajā darbībā. Šāda analītiskā mašīna pirmoreiz tika aprakstīta XIX gadsimta vidū, taču netika uzbūvēta.

Par to, kāpēc tā palika tikai teorijā, sniegšu vienu piemēru. Iedomāsimies atmiņas karti, kas informācijas atšķirību saglabā karsta tvaika vai parasta gaisa formā. Varam iztēloties, cik ilgstoša ir atmiņas kartes spēja glabāt informāciju. Līdz ar elektrības atklāšanu tika atrisināta atmiņas uzglabāšanas problēma. Elektriskā lampiņa spīdēja tik ilgi, cik ilgi tā bija pieslēgta enerģijas avotam.

Saprātīguma tests cilvēkam bija jārisina vairākas reizes, lai sasniegtu maksimālo rezultātu. Jo mazāk reižu bija vajadzīgs, lai sasniegtu maksimālo rezultātu, jo cilvēks tika uzskatīts par saprātīgāku. Saprātīgumu noteica pēc diviem kritērijiem - atmiņas un spējas risināt uzdevumus. Matemātiskas darbības ātrāk par cilvēku risināja jau mehāniskais skaitļotājs, bet matemātisku uzdevumu risināšanai vēl vajadzēja pareizo ideju, kas uzdevumu risināšanu novestu līdz matemātisku darbību līmenim.

To spēja universālais skaitļotājs, ja cilvēks tam "pateica priekšā" pareizo ideju. Universālā mašīna savā atmiņā glabātu visas iespējamās uzdevumu risināšanas idejas un tās pārbaudītu visas pēc kārtas, līdz uzdevums tiktu atrisināts. Tā kā pārbaude notiktu ļoti lielā ātrumā, tad cilvēks pat nepamanītu šo aizkavēšanos. Universālā mašīna saprātīguma testu atrisinātu ar pirmo reizi, ievērojami pārspējot cilvēku.

Nākotnē mašīnas varētu ne tikai risināt uzdevumus, bet arī palīdzēt cilvēkiem pareizi domāt. Ideju ģenerēšana ir cilvēku priekšrocība, taču pareizās idejas izvēlē cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties. Ja universālā mašīna spētu apkopot visas iespējamās idejas, kuras ir iedomājušies cilvēki, tad tā kļūtu par mehānisko saprātu. Izglītības sistēmai vajadzētu izaudzināt pietiekami spēcīgas personības, lai tās savas idejas varētu paust publiski sadzirdamā līmenī. Cilvēki ar savām idejām uzturētu sistēmu, bet domāšanu atstātu mehāniskā saprāta ziņā.

II

Topa otrajā vietā ir priekšstats par dzīvi elektrības piesātinātā vidē. Informācijas izplatīšanās tad nenotiktu atsevišķu cilvēku savstarpējo kontaktu ceļā, bet tā tiktu centralizēta un izplatīta visiem vienlaicīgi. Nepazīstamās informācijas plūsmā cilvēki meklētu kaut ko atpazīstamu, un attieksmi pret visas informācijas kopumu tad veidotu attieksme pret šo konkrēti atpazīstamo. Pozitīvi noskaņotie cilvēki informācijā meklētu pozitīvo, bet negatīvi noskaņotie - negatīvo.

Pozitīvu rezultātu dod gan divu pozitīvu, gan divu negatīvu skaitļu saskaitīšana. Līdz ar to vairs nevajadzēs tikai vienu patiesību, kas cīnās pret pārējām nepatiesībām. Tad, kad par informācijas mazāko nedalāmo vērtību kļūs nevis viena patiesība, bet divas taisnības, sāksies informācijas laikmets. Cilvēki kļūs pilnīgi brīvi savos uzskatos, un varai vairs nevajadzētu viņus piespiest pieņemt vienīgo pareizo viedokli. Atsevišķi cilvēki pozitīvā informācijā meklētu negatīvo, bet negatīvajā - pozitīvo, taču tādu būtu ļoti maz. Tas jau būtu atšķirīgs izpratnes līmenis un viņus vairāk interesētu izpratnes problemātika, nevis centralizētās informācijas vēsts.

III

Idejas vērtība ir atkarīga no problēmas, ko tā risina. Lai paskaidrotu, kāpēc ideja šķiet tik vērtīga, sākumā ir jāpaskaidro pati problēma. Tas aizņem daudz laika un ir interesanti tikai atsevišķiem entuziastiem. Nākamās trīs idejas ir saistītas ar iepriekšējām divām un attēlo to, kas sabiedriski aktīvu cilvēku parasti interesē visvairāk - cilvēka, sabiedrības un varas savstarpējās attiecības.

Elektriskā nākotnes cilvēce atrisinās konfliktu starp cilvēku un sabiedrību. Civilizācijas attīstībai vajadzīgs cilvēks - jauno uzskatu nesējs un sabiedrība - vide, kurā šie uzskati izplatās. Tas noved pie neizbēgama konflikta starp cilvēku un sabiedrību. Ja nebūs šī konflikta - nebūs civilizācijas attīstības. Ar universālās mašīnas palīdzību tiks mainīta vide, kurā izplatīsies jaunie uzskati.

Tālākā nākotnē universālā mašīna kļūs par mehānisko saprātu un cilvēks sarunāsies ar to viņiem abiem saprotamā valodā, nekonfliktējot ar sabiedrību. Divu lielumu vietā būs trīs, un trešais lielums likvidēs pirmo divu konfliktu, vienlaicīgi nodrošinot civilizācijas attīstību.

IV

Par desmitgades ievērojamāko cilvēka un varas savstarpējo attiecību ideju var atzīt pieņēmumu, ka cilvēks reaģē uz informācijas iedarbību tāpat kā matērija reaģē uz matērijas iedarbību. Citiem vārdiem izsakoties, varai pret cilvēku jāattiecas kā pret būtni, kas sastāv nevis no matērijas, bet no informācijas. Matērijai pietiek ar vienu reizi, lai tā uztvertu un saglabātu informāciju, bet cilvēkam viens un tas pats jāskaidro vairākas reizes, turklāt nav paredzams, cik ilgi informācija saglabāsies. Tāpat nav pārliecības, ka informācija tiks saglabāta tieši tādā veidā, kā tā ir tikusi pārraidīta, - visticamāk, tā tiks pārstrādāta un saglabāta attiecīgajam cilvēkam pieņemamākā veidā.

Tas padara cilvēku par eksperimentālai zinātnei galīgi nepiemērotu matērijas veidojumu. Cilvēks vairāk reaģē uz emocijām, un ticība viņam ir svarīgāka par patiesumu. Ja attieksmē pret matēriju cilvēkam vienmēr ir jābūt patiesam, jo tajā kā spogulī viņš ierauga pats sevi, tad attieksmē pret informāciju galvenā ir spēja sadarboties ar šo informāciju. Matērijas veidojumu eksperimentālā zinātne ietekmē ar patiesu varu, bet informācijas veidojumu ietekmē ar manipulatīvu varu.

V

Sabiedrības un varas savstarpējās attiecības ievērojami ietekmēja Pirmais pasaules karš. Zuda ilūzijas par visas Rietumu civilizācijas attīstību, un cilvēki pēkšņi ieraudzīja skaudro īstenību. Šādos apstākļos uzplauka daudzas idejas par to, pie kādas politiskās sistēmas kari kļūtu neiespējami. Piektais ideju tops nesastāv no vienas idejas, bet gan no vairāku ideju apkopojuma, kuras visas ir vērstas uz to, lai tauta varu pārņemtu savā īpašumā.

Ja politiķim ir tiesības daudzus cilvēkus sūtīt nāvē, tad arī daudziem cilvēkiem jābūt tiesībām sūtīt nāvē pašu politiķi. Pat vēl vairāk - ja politiķis kā vienīgo problēmas risinājumu redz citu cilvēku sūtīšanu nāvē, tad sabiedrībai būtu labāk, ja viņa vietā problēmu risinātu cits cilvēks. Politiķa varas simbols būtu bumba ap kaklu - ja sabiedrības vairākums būs neapmierināts ar viņa darbību, tad bumba tiks aktivizēta. Tā varētu nodrošināt, ka varas kļūdu rezultātā bojā iet nevis daudzi cilvēki, bet tikai viens.

Politiķis vēlēšanās piedalītos ar savu programmu, par kuras izpildi viņš atbildētu ar savu dzīvību. Tauta vēlēšanās izvēlētos piemērotāko kandidātu un uzticētu viņam savu varu. Neviens likums nevarētu traucēt politiķim valdīt, jo cilvēka dzīvības cena, kuru kontrolē tautas vara būtu augstāka par jebkuru citu likumu. Ja politiķis nodzīvotu līdz nākamajām vēlēšanām, tad viņš varētu izvēlēties - kandidēt uz nākamo termiņu vai doties pelnītā atpūtā.

Kopā ar politiķi tauta ievēlētu konstitucionālo tiesnesi, kurš sekotu, lai politiķis savā darbībā neierobežotu tautas varu, - tie būtu vienīgie divi cilvēki valstī, kuri par savu darbu atbildētu ar dzīvību. Jebkuru ierēdni politiķis varētu atcelt un viņa vietā iecelt citu, bet ierēdnis nevarētu celt prasību tiesā, tādā veidā vājinot politiķa varu. Valstī būtu cilvēks, kurš par kārtību atbildētu ar savu dzīvību, nevis cīnītos ar birokrātu saražotajiem likumu džungļiem. Tauta vēlēšanās tad varētu ne tikai reāli izvēlēties savu nākotnes attīstību, bet arī kontrolēt tā izpildi...

Vecā gada vecās desmitgades noslēgums ir pietiekams iemesls, lai pakavētos atmiņās par pagātni. Jaunība tika aizvadīta sistēmā, kurā bija iespējama tikai notikumu vēsture, bet ideju vēstures vietā bija ideoloģija. Jaunākā zinātniskā atziņa bija tā, ka cilvēks cēlies no dzīvnieka, bet visas pārējās bija buržuāzisko ideologu izdomājumi. Apkārtne jau sen vairs netika apgaismota ar svecēm, un pa ielām nepārvietojās zirgi, bet ideoloģija kā fotogrāfijā fiksēja tieši šo laikmetu.

Visiem pateicos par laika veltīšanu lasīšanai un jaunajā desmitgadē novēlu skatīties apkārt ar plaši atplestām acīm!

Novērtē šo rakstu: