Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Edvīns Inkēns. Rezidents

Ervīns Jākobsons*
03.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī raksta autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Tas ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā. Un tā - jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme…

Kas ir Edvīns Inkēns? Latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos? Patiess žurnālists, kurš centās atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses? Aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir, ko slēpt. Mana pārliecība ir - ja gribi būt politikā, jābūt izgaismotiem visiem tavas dzīves ceļiem. Vēl vairāk - ja vēlies apšaubīt kāda cita godīgumu, pašam jābūt tīram un godīgam. Tāpēc esmu gatavs bez ļaunuma, sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku, un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs distancētos no politikas un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā nav.

Edvīna Inkēna studenta gaitas sākās 1976.gadā, mācoties toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studentu vidū Edvīns izcēlās kā asprātīgs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rīkoja ballītes. Edvīns bija viens no grupas saliedētājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju Savienībā bija kuratori no VDK. Otrajai daļai jeb pretizlūkošanai bija īpaša interese par studentiem. Tajā laikā Universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu.

Edvīns nokļuva redzeslokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979.gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no 2.daļas, uzvārdā Zaļais. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš jau studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983.gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildīja 2.daļas doto uzdevumu - atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromata pamata abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar savu ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsētā Podoļskā, bet daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.

1984.gadā Inkēns tika pārvests darbā uz 1.daļu (VDK 1.daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu - Red.). Tas notika pēc īpašas viņa personības analīzes. Atcerēsimies, ka Edvīns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidījumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiķis un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistīts ar PSRS drošības iestādēm - Red.). Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists - Red.). Jau 1983.gadā Edvīns skaloja cilvēku smadzenes ar raidījuma “Globuss” starpniecību. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja Ivara Ķezbera (politiķis un diplomāts, no 1973. līdz 1978.gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistīts ar VDK - Red.), kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri, ieteikums.

Tomēr 1986.gadā Čatokvas konferences (ASV - PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā - Red.) laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticēja Edvīna kolēģim Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamība darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā Edvīna Inkēna saimnieki bija 1.daļas darbinieki Ločmelis (Pēteris Ločmelis - LPSR VDK 1.daļas 2.nodaļas operatīvais pilnvarotais - Red.) un Anspaks (Roberts Anspaks - VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks - Red.).

Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs, jo nereti gadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā gadījās arī ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvoklī kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts [Anspaks].

1987.gada vasarā notikumiem attīstoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu (Cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86″ dalībnieku - Red.) izraidīšanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.

“Labvakar” laiks

1988.gada janvārī no vecā Āgenskalna (Latvijas TV vecā studija Āgenskalnā - Red.) tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Pati iecere nāca no Inkēna puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987.gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14.jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste - Red.) kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14.jūniju, protams arī pašu “H-86″ rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli televīzijā tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā ēka, tā sauktā Stūra māja - Red.). Caur presi sabiedrība tika noskaņota nelabvēlīgi pret tik lielu atklātību. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam - katrs notikums jāatspoguļo un tam jādod atbilstošs novērtējums.

Inkēnam uzticēja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” - 23.augustu Rīgā. To viņš paveica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušo. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudīm, kas pārsvarā nezināja 23.augusta nozīmi. Taču bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā. Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodaļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un citādāk jau arī tolaik nevarēja.

Problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu sāka virzīt procesus. Var minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova - Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. Edvīna sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultūras ministrs Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat Austrumberlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Tomēr uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vēstures] baltajiem plankumiem. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tiek gūta lēnām un gudri. Taču attiecībā pret čeku viņš pārforsēja. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves (krievu “perestroika” - Red.) piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka Inkēns vairs nekalpo padomju idejām. Šādus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti televīzijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina - VDK 1.daļa nodarbojās ar izlūkošanu. Bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība - Red.) un ALA (Amerikas latviešu apvienība - Red.) vadības ticību tiem spēkiem, kas 88.-89.gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt - no tautas. Tautas Frontes Ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1.daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim labpatika, ka vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitejā vēl darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.

Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem un draugiem no 1.daļas, bieži ecējās. Acīmredzami tolaik abiem piemita līderu loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte - Red). Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precējies. Paldies Dievam, ka čeka tik zemu nenolaidās un kopējā lieta varēja turpināties.

Sevišķi svarīga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē. Tas notika 1989.gada rudenī LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs, kas stāvējis pie Padlatvijas šūpuļa - Bruno Kalniņš - viesotos šeit un tiktos ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka “Labvakar” intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai. Kalniņa kungs, lai arī aicināts, tā arī Latviju neapmeklēja.

Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju Savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un ievirzīt mierīgā gultnē. Mēs, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana no valsts. Būtībā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mūsu gādību un centās kalpot, kā nu mācēja. Varbūt tieši tāpēc viņiem šodien tik grūti pieņemt Trīszvaigžņu ordeni?

Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1.daļai bija svarīgi veidot tiltu ar pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986.gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātības politiku, bija Baltijas reģions. Tomēr mēs centāmies, lai procesus virzītu pazīstami cilvēki, kādi vadīja Tautas Fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātēs tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība - Red.) un VAK (Vides Aizsardzības Klubs - Red.). Idejiskā ziņā. Vienīgi runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te par pilsoņu ideoloģisko apstrādi jāsaka paldies Inkēnam un “Labvakar”. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt cilvēka imidžu bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu.

Lai arī VDK valdīja dažādi uzskati, dominējušais bija - tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši arī pieņemtu līdzšinējos līderus. TF Ārlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā, politnama Mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu neuzticību Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darījis”, nomainītu ar, citēju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja.

Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dīvaini, trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau 1989.gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins (kā viņu nereti dēvēja VDK strādājošie krievi) Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1.kongresa tautas “ārējā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, [videofilmēšanas] kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spēles noteikumi.

Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt - līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs - mēs nevarējām pilnībā kontrolēt Rietumu specdienestu interesi un arī kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja, ka spēle notiek uz abām pusēm, lai arī reālu pierādījumu tam nebija.

Edvīnam Inkēnam nācās arī ciest. Tīri fiziski. Manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums - 1988.gada 6.septembris. Viesnīcas “Rīga” restorānā Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējjakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40.gadu, puiši gribēja apsēsties, pret ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt bija lieki - cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un arī neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko nesākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var arī saistīt ar atmaksu par Ivara nostādīšanu neērtā stāvoklī būtiska jautājuma priekšā. Bet var būt arī citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika arī 1989.gadā, kad Edvīns devās nokārtot dabiskās vajadzības un piedzīvoja līdzīgu uzbrukumu. Jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību nepubliskot. Ne visi to spēj.

Divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt kāda atbilde žurnālistam vai personīga nepatika. Iemesls - daži VDK virsnieki ziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo, kā jau sākumā uzsvēru, Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas (pretizlūkošana) uz l.daļu (izlūkošana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.

Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvēja par Edvīnu Inkēnu. Lai kā kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998.gada oktobra “Lauku Avīzē”. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dinsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?

Vajadzētu atcerēties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var būt divejāda. Svarīgi, kā tā tiek izgaismota. Piemēram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā, vai arī rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā būs, ja nebūs. Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem, tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, parādot, ka, piemēram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponē latvisku Latviju un gremdējas pirmskara nostalģijā.

Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievēroja ideoloģiskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādīt. Nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “Četri stāsti bez epiloga” par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988.gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda - tādu nevarot rādīt sabiedrībai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varēja parādīt Latvijas Televīzijā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas baidīsies. Bet Propagandas redakcija varēja būt drosmīgāka un sabiedrības vēlmēm pretimnākošāka.

Tajā pašā laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumu pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomēr ieradās un savu darbu paveica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus uztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta Abeltiņa dzīvokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja, ko var rādīt, bet ko ne.

Dažreiz domas tomēr dalījās. Piemēram, kad 1988.gada septembrī liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomēr neparādīja. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja rezonanse sabiedrībā. Kontrolējot brīvdomības garu, tomēr bija svarīgi atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Arī Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens - VDK Latvijā nevēlējās pieļaut līdzīgu situācijas attīstību, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā (kur nemieri pārauga pilsoņu karā - Red.).

Bijušais VDK 1.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.gada oktobrī.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Edvīna Inkēna sadarbības fakta ar VDK konstatācija tika veikta tā saukto Saeimas piecīšu lietas izmeklēšanas ietvaros. Sadarbību tolaik atzina vien Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Pārējie, ieskaitot Inkēnu, savu vainu noliedza. Tomēr VDK aģentu uzskaites materiāli liecina, ka Edvīns Inkēns ar aģenta segvārdu “Uģis” savervēts 1981.gada jūnijā un izslēgts no aģentu saraksta 1988.gada 26.septembrī. Viņa personīgās darba lietas numurs VDK 1.daļā (ārējā izlūkošana) ir Nr.982. Inkēna lietu izskatīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 1994.gadā. Lai gan izmeklēšanā vairāki VDK darbinieki, tostarp Inkēna kūrētājs Pēteris Ločmelis, liecināja par viņa saistību ar Kantori, un to apstiprināja arī aģenta Uģa ziņojumi VDK, tomēr lietas izskatīšanas gaitā tiesā bijušie čekisti pēkšņi sāka mainīt savas liecības. Šī iemesla dēļ prokurore Astra Leičenko atteicās turpināt uzturēt apsūdzību, bet Reabilitācijas un specdienestu lietu virsprokurors Pēteris Dzalbe neizmantoja savas tiesības pieņemt lēmumu par apsūdzības uzturēšanas turpināšanu. Tāpēc tiesnesei Žanetei Vēverei neatlika nekas cits, kā vien pieņemt Edvīnam Inkēnam labvēlīgu spriedumu.

Lai gan tiesas spriedumā teikts, ka Inkēna aģenta “uzskaites kartītes falsifikācijas fakts ir pierādīts”, tomēr tā nav. Gan VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons, gan viņa vietnieks Jānis Trubiņš lietā liecināja, ka kartītes falsifikācija 1981.gadā, kad savervēts Inkēns, bija praktiski neiespējama, tāpat kā tas, ka aģents varēja nezināt savu segvārdu. Arī “Laikmeta zīmju” veidotājs, kurš, lai arī pavisam nedaudz, tomēr no personīgās pieredzes šo to zina par Latvijas PSR VDK vervēšanas metodēm un ar to saistītajiem iekšējiem noteikumiem, sliecas domāt, ka Inkēns ar 99% pārliecību tomēr uzskatāms par čekas aģentu un pats to apzinājās. Tomēr, tā kā eksistē tiesas spriedums, kas liecina pretējo, lasītājiem pašiem jāizšķir - ticēt eksčekista Rozes paustajam vai nē.

Publicējot šo materiālu, mūsu mērķis nav nomelnot Inkēna kungu vai apšaubīt tiesas kompetenci, iztiesājot viņa lietu. Edvīns Inkēns ir tikai piemērs, jo viņa vietā varēja būt jebkurš cits. Mūsu vēlme bija parādīt čekas aģentu vervēšanas metodes, ar kādām šī iestāde panāca cilvēku sadarbošanos. Tāpat bijušā čekista Rozes aprakstītais visai precīzi raksturo VDK darbību Atmodas gados un to, kā šī organizācija centās kontrolēt Atmodas gaitu, vismaz tās sākuma posmā. Uzzinām arī, kā jaunās varas posteņos tika bīdīti tā sauktie gaišie komunisti un kāpēc trimdas tautiešu varas spice tik labprātīgi sadarbojās ar bijušajiem (?) partijniekiem. Šis pret Inkēnu savulaik vērstais kompromats ir patiesa laikmeta liecība un kā tādu to arī vajadzētu uztvert. Jo tādu kā viņš bija tūkstošiem.

Jāpasaka arī kas cits. Pat ja Inkēns bija VDK aģents un to apzinājās, tas nenozīmē, ka viņš bija pret Latvijas neatkarību. Ir jāsaprot, ka daudzi čekas aģenti, vismaz PSRS pastāvēšanas beigu posmā, tika piespiesti sadarboties. Dažus piespieda ar kāda kompromata palīdzību, citi to darīja, lai tiktu uz ārzemēm vai netiktu kavēta viņu karjera. Tieši tāpēc čekas aģentu uzskaites lietās ir tik daudz sabiedrībā pazīstamu inteliģences, zinātnes un kultūras darbinieku. Daudzi no šādā veidā savervētajiem savu “aģenta pienākumu” veica apzināti nolaidīgi, sniedzot čekai maznozīmīgu informāciju, kas neietekmēja citu cilvēku likteņus. Atmodas notikumiem uzņemot apgriezienus, arī aģents Uģis pamazām izslīdēja no čekas ietekmes zonas un galu galā tika izslēgts no aģentu saraksta. Tomēr atjaunotās Latvijas liktenis varēja izveidoties pavisam citādāks, ja ne čekas radītā bijušo komunistu un trimdas varasvīru liberāļu komanda “Latvijas ceļš”, kas sagrāba varu pēc neatkarības atgūšanas. Un šajā procesā Inkēna kungam ir ļoti lieli “nopelni”…

Pārpublicēts no laikmetazimes.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...