Iesaki rakstu: 
Labrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā, var turpināt ierasto ikdienu ar šņabi galvenajās pārtikas lielveikalu rindās un statistiku, kas apstiprina alkoholismu vai nerūpēšanos par bērniem.
Es Jums paskaidrošu, kāpēc Latvijai nav un nebūs iespējas atgriezt praktiski nevienu aizbraukušo Latvijas pilsoni ar ļoti retiem izņēmumiem un kamdēļ turpinās braukt prom tūkstoši. Nē, tas nav naudas dēļ. Tas ir drāšanas dēļ un līdzcilvēku attieksmes dēļ. Tie ir galvenie faktori. Naudas var nebūt, bet policejiskā vide kā tāda ir galvenais iemesls.
Pierādījumus? Nu, to ir kaudzēm. Kaut vai šis. Vakar, 18.novembrī ģimeni soda ar naudas sodu, jo atrodas pie pārtikas lielveikala. Pat valsts svētkos tie maitu lijas nevar likties mierā, jo visi to pieņem par normu.
Latvija vienkārši ir drāšanas lielvalsts. Nekur normālā pasaulē nekas tāds vienkārši nav iedomājams, ka pa lielveikala stāvlaukumu bizo tie Europark naudas kasierīši un vaktē. Nu nekur. Es nerunāšu par to, ka nekur normālā pasaulē menti neslapstās pa krūmiem naudas iekasēšanas nolūkos. Un tādā garā.
Bildē redzams uzskatāms piemērs, bet tā drāšana taču ir visur - vidi, šmidi, tāds dienests un šitāds. Katram činavniekam vajag savu drāšanas kantori. Un visam pa virsu tiesa kā drāšanas lielvalsts advokāts. Latvijas tiesa izdrāzīs ikvienu normālu un godīgu cilvēku.
Nu un kurš adekvāts Latvijas iedzīvotājs, kurš padzīvojis valstīs, kur nav šī drāšanas, atņemšanas kultūra, vēlēsies atgriezties? Nu neviens. Kāda vēl ataudzes stratēģija. Tautas ataudze beidzas ar sodu 18.novembrī pie Rimi. Nē, tā ataudze jau beidzās ar bērnu zābakiem līzingā un pusdienām bērniem ar pusvārītu cīsiņu skolā.
Vakarrīt pie skolas stāv policijas auto ar ieslēgtām zilām bākugunīm [runa ir par Spāniju]. Brauc vecāki, visi kā viens noliek auto pie dzeltenās līnijas vai zem zīmes, lai izlaistu un pavadītu bērnus uz skolu. Noliek auto arī blakus policijas mašīnai. Cilvēki smaida, nevienu nedrāž, neviens pat neiedomājas, ka būs sods, jo visi saprot - tā ir ikdienišķa desmit minūšu situācija. Var dzīvot arī bez drāšanas un ar smaidu. Nav obligāti jācieš.
Tas smaids ir vēl viena lieta. Nu nav dzīves norma visu mūžu ciest un “cīnīties”. Dzīves norma ir būt laimīgiem, priecīgiem, dzīvot vidē, kur nedrāž. Tāpēc simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu neatgriezīsies. Un to saprot, jo normāla vide ievelk.
Otrs. Ziniet. Patriotisms nav iet ar lāpu un piespraust karodziņu vienu nedēļu gadā. Patriotisms ir izaudzināt savus bērnus. Patriotisms ir pārstāt dzert. Patriotisms ir beigt būt skaudīgiem, izglītoties. Patriotisms nav nedēļas gara butaforija. Patriotisms ir parasta ikdiena. Nomest lieko svaru, lai ar sevi un savām sirds slimībām neapgrūtinātu medmāsiņu, kura jau tā ir pārstrādājusies. Un tādā garā. Džeks ar lāpu un karodziņu ir patriots, ja nerūpējas par saviem bērniem? Ir vai nav? Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?
Trešais. Valsts nevar un nevarēs atgūties, ja turpināsiet ienīst cilvēkus. Vienalga, vai tie ir krievi vai kas. Nu piemērs personisks. Vakar ielieku mēteli izsolē. Kaudze ņemas, ālējas. Jums tas mētelis jāpērk? Kāds spiež? Nu nepatīk, nepērciet. Bet nē, ņemas.
Bagātais un lepnais letiņš labāk cieš, skaita kapeikas, vai pietiks Rimi paiku samaksāt, un būs lepns latvietis, bet neies jau mēteli pārdot. Paņirgs par Gobzemu. Starp citu, izsole ir galā, tas nabaga mētelis tika nosolīts stipri vairāk nekā bildē redzamais cipars. Citi mēnesī to saņem, strādājot palīgdarbus tajā manis pieminētajā Rimi. Bet tas pats attiecas uz jebko. Ārpus valsts nevienam neienāktu prātā ņemties, cik un kas ko notirgo. Cita domāšana. Tāpēc jau daudzi ir nabagi, ka ņemas pa citu cilvēku makiem.
Mēs te iepazināmies ar spāni, kas ir… blogeris, tirgo instagramā kaut kādus notievēšanas produktiņus. Nu tipa vietējais NL izplatītāja analogs. Brauc ar G klasi un porši, dzīvo trīsstāvu apsargāta ciemata mājā Marbejas kurortā. Es saku - influenceri un ikviens - nebaidieties darīt to, ko darāt, pilnīgi vienalga, ko padomās. Tirgojiet, izplatiet, nopelniet. Un mazāk ņemiet vērā “ko kāds padomās”.
Mani var apņirgt, apsaukāt, bet kurš no tiem apņirdzējiem ir lietotu mēteli notirgojis par daudziem simtiem eiro? Neviens. Jo viņi prot tikai apņirgt. Tāpēc arī to dara. Šeit, starp citu, ir izplatīti, ka ļaudis tirgo pilnīgi visu, jo katrai lietai ir sava cena un savs pircējs. Tā ir norma. Un neviens nesatraucas, ko kāds padomās. Un neapņirdz.
Nobeigumā. Es apzinos, ka daudziem nepatīk dzirdēt realitāti, bet pār Latviju nāk lāsts. Lāsts par seniem grēkiem. Valsts grimst. Nav pamata būt lepniem latviešiem. Ir pamats mainīties. Un izmaiņas vienmēr sākas ar patriotismu sevī. Bet tas nav lāpa un karodziņš. Tā vispirms ir apziņa, ka problēma Latvijas nedienās esat vien paši. Ar alkoholismu, nemīlestību uz bērniem, skaudību, citu cilvēku izņirgšanu utt.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
