Iesaki rakstu:

Virkne pasaules un arÄ« Eiropas valstu ir iegādājušÄs IzraÄ“lā izstrādāto mobilo telefonu izspiegošanas programmu „Pegasus”, un, lai gan Latvijas valsts drošÄ«bas iestādes klusÄ“ par to, vai arÄ« tās ir nopirkušas šÄ«s programmas izmantošanas tiesÄ«bas, jaunajā romānā „Nāve” („Bailes – 4”) par to tiek runāts par kā jau notikušu faktu. Pietiek šodien publicÄ“ jaunā romāna fragmentu, kurā par šo tÄ“mu komunicÄ“ divas „caurcaurÄ“m izdomātas personas” - Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktors Jānis MÄ«zÄ«tis un „visas tautas prezidents” Egils Melits, kuram ļoti interesÄ“ noskaidrot, ko tieši viņa sakarā plāno okšÄ·eris Atis Ä€psis. Tāpat publicÄ“jam arÄ« izteiksmÄ«gās oficiālās atbildes, ko sniegušas trÄ«s valsts drošÄ«bas iestādes un arÄ« Valsts kanceleja.

Fragments no jaunā romāna „Nāve”:

„No tÄ«ri profesionālā viedokļa vispārsteidzošÄkais bija tas, ka Egils Melits nez no kurienes bija diezgan precÄ«zi apzinājis iespÄ“jas, ko Satversmes apsardzÄ«bas birojam nodrošināja no IzraÄ“las kompānijas par iespaidÄ«giem lÄ«dzekļiem – kuri, protams, bija trÄ«skārši apslÄ“pti ar biroju absolÅ«ti nesaistÄ«tu iestāžu valsts finansÄ“jumā – iegādātās programmas “Pegasus” izmantošana.

Nauda bija ieguldÄ«ta ļoti pamatoti un efektÄ«vi – “Pegasus” bija brÄ«nišÄ·Ä«ga un vienreizÄ“ja manta. No specdienestu un citu ieinteresÄ“tu struktÅ«ru viedokļa noteikti. LÄ«dz šim bija tā: ja cilvÄ“ks bija kaut cik tehnoloÄ£ijas pārzinošs mobilā tālruņa lietotājs, tad, saņemot Ä«sziņu, e-pastu vai ko tamlÄ«dzÄ«gu, kurā tika lÅ«gts piešÄ·irt programmatÅ«ras daļai piekļuvi viņa adrešu grāmatai vai e-pastam vai kaut ko vienkārši noklikšÄ·ināt, viņš, protams, ļauni nosmÄ«kņāja un attiecÄ«go ziņu ielidināja miskastÄ“.

Vārdu sakot, ja cilvÄ“ks pats neatvÄ“ra savas elektroniskās ierÄ«ces un pirmām kārtām jau telefona “durvis” spiegprogrammai, nekas slikts viņam gandrÄ«z garantÄ“ti nenotika. “Pegasus” brÄ«nums un vienreizÄ«ba slÄ“pās tajā, ka, interesentiem izmantojot šo programmu, telefona lietotājs nekādas durvis vispār nepamanÄ«ja.

MÄ«zÄ«tis pats nebija nekāds tehnoloÄ£iju cilvÄ“ks, bet biroja speciālisti bija mÄ“Ä£inājuši “Pegasus” darbÄ«bas principu izklāstÄ«t iespÄ“jami vienkārši – un viņam šÄ·ita, ka ir sapratis. Jebkura elektroniska sazināšanās – vienalga, zvans, e-pasts, Ä«sziņa vai kas cits – nebija iespÄ“jams bez tā saucamā “digitālā rokasspiediena”. Vienai ierÄ«cei kaut kādā veidā vienmÄ“r bija jāsazinās ar otru ierÄ«ci. Tad nu, izveidojoties divu telefonu vai kādu citu elektronisko iekārtu savienojumam, automātiski radās datu saite – pilnÄ«gi neatkarÄ«gi no tā, vai otra persona “pacÄ“la klausuli” vai ne. Šo saiti tad arÄ« izmantoja tā sauktā “programmatÅ«ra ar nulles klikšÄ·i”.

Vecajos laikos bija tā – ja cilvÄ“ks neatbildÄ“ja uz zvanu vai kaut ko neieklikšÄ·ināja, nekas slikts nenotika. Ar jauno brÄ«numprogrammu nekādu atbildÄ“šanu vai klikšÄ·ināšanu nevajadzÄ“ja – pietika ar to, ka programmas sÅ«tÄ«tāja ierÄ«ce sazinājās ar drošÄ«bas vai kādai citai iestādei interesÄ“jošÄs personas telefonu, lai “Pegasus” ielÄ«stu šajā telefonā, tajā labi noslÄ“ptos un, protams, nekavÄ“joties Ä·ertos pie darba.

Darbs – tā jau bija klasika. “Pegasus” ne tikai spÄ“ja savākt visus iespÄ“jamos datus kas atradās inficÄ“tajā telefona aparātā, bet arÄ« ierakstÄ«t apkārt notiekošÄs sarunas, uzņemt videoklipus, ja vajadzÄ“ja, arÄ« sabildÄ“t ekrānuzņēmumus un, protams, to visu aizsÅ«tÄ«t telefona jaunajam “Ä«stajam saimniekam”.

Nebija vajadzÄ«gas nekādas slÄ“ptās novÄ“rošanas, nekādas attālinātās ierakstu ierÄ«ces, kam visām bÅ«tu nepieciešams pastāvÄ«gs elektrÄ«bas avots, – šeit telefona Ä«pašnieks, pats to nenojaušot, nodrošināja, tā sacÄ«t, pilnu servisu. VienÄ«gā nosacÄ«tā nelaime – sasodÄ«tie ebreji vienmÄ“r bija un palika ebreji, tā ka programmas izmantošana bija nešÄ·Ä«sti dārga. Nācās maksāt par katru “pārņemto” telefonu atsevišÄ·i, tā ka summas ātri vien saskrÄ“ja tādas, ka nodokļu maksātāji to noteikti nesaprastu. Protams, ja kāds sadomātu viņiem tās atklāt…

Skaidra lieta, šÄ«s programmas iegāde bija visaugstākās pakāpes valsts noslÄ“pums, un tas, ka prezidentam šÄda augstākā lÄ«meņa noslÄ“puma pielaide bija, vÄ“l nenozÄ«mÄ“ja, ka valsts drošÄ«bas dienesti nekavÄ“joties metās viņam izklāstÄ«t visu, ko tie zināja. Tieši otrādi, tajos valdÄ«ja veselÄ«ga nostāja – jo mazāk valsts noslÄ“pumu politiÄ·i zināja, jo labāk gan noslÄ“pumiem, gan pašiem politiÄ·iem un viņu sirdsmieram, gan, protams, arÄ« dienestiem. TāpÄ“c kādreizÄ“jā acÄ«gā prokurora smadzenÄ“s automātiski ierakstÄ«jās maza piezÄ«mÄ«te – jāmÄ“Ä£ina saprast Ä·Ä“dÄ«ti, pa kuru šÄdas ziņas bija nonākušas pie Melita.

Tas, protams, varÄ“ja pagaidÄ«t. VajadzÄ“ja censties ar kaut cik ticamu ieinteresÄ“tÄ«bu un pretimnākšanu uzklausÄ«t prezidenta vÄ“lmi, kura, jau atkal atmetot visu liriku, bija gauži vienkārša – Melits faktiski tiešÄ tekstā, bez kādiem aplinkiem pieprasÄ«ja izdarÄ«t visu iespÄ“jamo, lai noskaidrotu pilnÄ«gi visu, par ko sarakstās un sarunājas, kur dodas, ar ko tiekas un, pats galvenais, ko raksta un plāno okšÄ·eris, vārdā Atis Ä€psis…”