Iesaki rakstu: 
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Bet ko dara mūsu pašreizējā valdība, lai šo problēmu tūlīt risinātu, lai normalizētu degvielas cenas? Nedara neko jēgpilnu! Tukši runā, dzen pat komisku propagandu par kaut kādiem sasniegumiem, kas realitātē nozīmē — Latvja daudzos rādītājos ir pēdējās vietās Eiropā.
Un tā vietā, lai tūlīt adekvāti rīkotos, lai reāli šo problēmu novērstu, viņi vienkārši ieslēpj galvu kā strausi smiltīs, laikam cerot, ka gan jau kaut kas atrisināsies pats no sevis.
Kamēr citu valstu valdības savu iedzīvotāju interesēs rīkojas daudz adekvātāk, tikmēr Latvijā viss notiek, kā jau pie nevalstiskās “Vienotības” pierasts.
Un tie daži no viņu kompānijas, kas iznāk kaut ko tautai pastāstīt, izskatās smieklīgi aroganti daiļmuldētāji, kas no sevis noveļ atbildību uz citiem un acīmredzami nekompetenti. Ja ,inistru prezidente Evika Siliņa var apgalvot, ka valsts degvielas rezerves esot 300 tonnu (jābūt 1000 reižu vairāk, pašlaik pēc medijos izskanējušā – mums esot 200 000 tonnu (O.Karčevskis u.c.)), tas liecina par Siliņas pilnīgu nekompetenci. Patiesībā tādai nespējīgai valdībai, kas necenšas tikt galā ar krīzes izaicinājumiem, ir jāatkāpjas! Tuvojas sējas sezona, milzīgais degvielas sadārdzinājums būtiski ietekmēs arī šo svarīgo nozari ar visām no tā izejošajām sekām.
Degvielas cenu kāpums ne tikai paaugstina autobraucēju un loģistikas izmaksas, bet negatīvi ietekmē katru Latvijas mājsaimniecību, tas nozīmē arī citu preču (arī pirmās nepieciešamības) un pakalpojumu sadārdzināšanu, inflāciju vispār, cilvēku pirktspējas samazināšanos. Un, protams, apdraud arī visas valsts tautsaimniecības konkurētspēju.
Bet ir taču instrumenti, kā var normalizēt degvielas cenas!
Momentāni reaģējot uz šo bīstamo situāciju, Saeimas spēcīgākā opozīcija – “Latvija pirmajā vietā” – sagatavoja (to parakstīja vēl vairāki opozīcijas deputāti) lēmumprojektu “Par neatliekamiem pasākumiem enerģētiskās krīzes un degvielas cenu kāpuma seku mazināšanai un degvielas cenu pazemināšanu.”
Tas prasīja Ministru kabinetam neatliekami sagatavot grozījumus likumā par "Par akcīzes nodokli", citiem vārdiem: degvielas (naftas gāzi ieskaitot) akcīzes nodokli samazināt līdz ES minimumam. Nākamais: piemērot samazināto PVN likmi degvielai. Tad par valsts naftas rezervēm: “sadarbībā ar Būvniecības valsts kontroles biroju izstrādāt un apstiprināt kārtību naftas produktu drošības rezervju operatīvai izlaišanai brīvā apgrozībā (tirgus intervencei), nosakot tādu realizācijas cenu, kas nodrošina tūlītēju degvielas mazumtirdzniecības cenu stabilizāciju un samazināšanos.
Izvērtēt un sagatavot tiesisko regulējumu par maksimāli pieļaujamā uzcenojuma noteikšanu vai degvielas cenu griestu ieviešanu enerģētiskās krīzes apstākļos. Izvērtējumā iekļaut mehānismu, kas nepieļauj virspeļņas gūšanu uz iedzīvotāju rēķina, vienlaikus garantējot piegāžu nepārtrauktību un ievērojot brīvas konkurences principus.”
Tika aicināts arī “Ministru kabinetam reizi mēnesī sniegt ziņojumu Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai par šī lēmuma izpildes gaitu un situāciju energoresursu tirgū”.
Bet deputātu plejāde no “Jaunvienotības” valdošās koalīcijas pagājušā Saeimas sēdē to “noraka”, nobalsojot “pret” vai “atturoties” – klaji iesmīnot paši par saviem vēlētājiem, kuriem no degvielas cenu celšanās rodas lieli zaudējumi. Rodas valdošās koalīcijas deputātu un Siliņas valdības arogances, muļķības vai laiskuma dēļ. Jo arī muļķība varas rokās ir ļoti bīstama!
Ja viņi paši sev par tukšmuldēšanu, atrunāšanos, darbības imitēšanu pielemj nesamērīgi lielas algas uz visas tautas rēķina, tad viņiem laikam šķiet, ka degvielas cenu paaugstināšanās viņu pašu privāto pirktspēju nekādi neietekmēs. Un tad nu: kāpēc lieki saspringt un raizēties par tautas vajadzībām, lai nekavējoties rīkotos, normalizējot degvielas cenas?!
Ja tā nav klaji pretvalstiska un prettautiska rīcība, tad kas tas ir?
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
