Iesaki rakstu: 
2020.gada 12.februārī “Dienā” latviešu tauta tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) 2020. gadā plāno uzņemt studentus jaunā starptautiskā, starpdisciplinārā maģistra studiju programmā Radošās industrijas un izaugsmes menedžments. Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī. Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
Dotais “projekts” ir tipisks pierādījums latviešu varas inteliģences sasniegtajai degradācijas pakāpei un velmei sasniegto degradācijas pakāpi padarīt par normu un vērtību izglītībā. Savā ziņā tas ir unikāls “projekts”. Latvijā vēl nebija manīta tik destruktīva studiju programma humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Pie mums ir daudzas kroplības. Gandrīz nemaz nav sastopams jēdzienu “kultūra” un “nācija” zinātniski pareizs lietojums. Taču vēl nebija centieni pagrimuma, panīkuma, pasliktināšanās nostiprināšana studiju saturā un profesionālajā orientācijā. “Projekta” mērķis faktiski ir degradācijas speciālistu sagatavošana.
“Projekta” autori ir Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. No vienas puses nekā negaidīta nav. No “projekta” institūciju vadītāju reputācijas viedokļa nekas labs nav gaidāms. Tas ir sen zināms. Ar LKU rektores Rūtas Muktupāvulas filosofiski iesaiņoto “viedokļu” postmodernistisko instalāciju jau nācās sastapties agrāk, secinot dāmas zināšanu un izpratnes klajo nepiemērotību darbam izglītības iestādē*. Savukārt RTU rektors Leonīds Ribickis ir slavens ar vislielākajiem ienākumiem Latvijas godīgo rektoru aizgaldā (2018.g. 205 000 eiro). Visticamākais, ka viņš karsti atbalsta jauno “projektu”, jo varēs pats tajā (“uz papīra”!?) iekļauties un papildināt (reāli bankā) savus ienākumus.
Bet tagad visu pēc kārtas par to, kas ir noticis.
Degradācijas leģitimācija notiek jau studiju programmas nosaukumā. Tikai pilnīgi neizglītots cilvēks un neglābjami aprobežots primāts var nezināt, ka vārdi “radošā industrija” ir šausmīgs vulgārisms. Uz garīgo kultūru, humanitāro segmentu, mākslu un literatūru, mākslinieciski radošo darbību nedrīkst attiecināt vārdu “industrija”. Rietumu civilizācijā, eiropeiskajā kultūrā un arī Latvijā līdz “brīvvalsts” periodam tas nebija pieņemts. Tā varēja un arī pašlaik tā var darīt vienīgi kaut kāds mežonis, neinteliģents cilvēks, primitīvs mietpilsonis, truls “materiālists”, kuram nav nekāda pietāte pret garīgo, skaisto, māksliniecisko, radošo personību. Blādīšanās par “radošo industriju” Homo sapiens aprindās joprojām ir rupjība, piedauzība, bezgaumība. Kā to var nezināt universitātē, akadēmijā? Kā to var nezināt Rīgas “finanšpratības” un “kultūrpratības” ekselences? Kā var cilvēki ar augstāko izglītību nezināt, ka visu XX gadsimtu izsmēja masu kultūru un jēdzienu "masu kultūras industrija"? Tā tas plaši notika arī Latvijā. Vārdu “industrija” izvēlējās semantiski speciāli, lai kariķētu masu sabiedrību un masu kultūru. Katram normālam cilvēkam tas bija saprotams. Visi zināja, ka vārds “industrija” apzīmē ražošanu ar rūpnieciskām metodēm. Protams, XX gs. patiešām sākās masu kultūras ražošana ar rūpnieciskām metodēm. Daudzi (ne tikai ebreji) kļuva miljonāri, jo bezatbildīgi un savtīgi iesaistījās masu kultūras industrijā. Taču sabiedrības attieksme pret masu kultūru un tās industriju nemainījās. Ne tikai elite šausminājās par jauno nelaimi Rietumu civilizācijā. Kā to var nezināt Rīgas akadēmiskās ekselences? Normālu cilvēku vidē taču nekas nav mainījies! Tāpēc “radošās industrijas” speciālistu gatavošana būs ārprātīga dumjība un degradācijas izpausme.
Smieklīgs un reizē riebīgs ir “projekta” autoru optimisms un pašpārliecinātais patoss: “Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī”.
Nav domājams, ka visi noticēs šādam superizplūdušam solījumam: “Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
Nav saprotams, kāpēc “projekta” autori uzdrošinājās iztikt bez tādām šodienas debilitātes laikmeta leksiskajām pērlēm kā “kultūrnācija”, “valstsgriba”, “par-politika”, “jābūtības dimensija”. Vajadzēja droši iet līdz galam – degrādācijas pazīmju visam komplektam.
*Skat.: https://pietiek.com/raksti/rektores_filosofiska_instalacija
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
