Cīņā starp ideoloģijām un naudu uzvarēja... personības: slēdzieni no Eiropas Parlamenta vēlēšanām Latvijā

Eiropas Parlaments tiek vēlēts no 1979. gada, un šī bija tikai desmitā reize, kad starptautiskās vēlēšanas notiek visa kontinenta plašumā. Piecas pirmās reizes šīs vēlēšanas notika bez mums, piecas nākamās — ar mūsu piedalīšanos, tātad esam kļuvuši par Eiropas politikas tādu pašu sastāvdaļu kā pārējās dalībvalstis.

Pie mums pirmoreiz ikviens varēja balsot jebkurā iecirknī, bet ārzemēs esošie vēlētāji — sūtīt savu balsi pa pastu vai ierasties kādā no iecirkņiem mūsu vēstniecībās un citos iecirkņos ārpus Latvijas, tomēr no 178 761 Latvijas pilsoņa ārzemēs savu balsi nodeva vien 6809 vēlētāji. Taču kopumā balsotāju aktivitāte pieauga: šoreiz nobalsojuši 521 226 vēlētāji, 2019. gadā — 474 390 balsotāji.

Līdz ar to partijām 5% barjeras pārvarēšanai vairs nevajadzēja 23 663 balsis, bet gan 26 019. Arī visā Eiropā jau atkal pieaugusi pilsoņu dalība vēlēšanās — 51,08% pretstatā 50,66% iepriekšējā reizē un 42,54% aiziepriekšējā reizē.

Jauns paņēmiens “exit polls” aizstāšanai

Tā kā šajās vēlēšanās netika aptaujāti vēlētāji pie iecirkņu izejām, turklāt rezultātus tradicionāli paziņoja tikai tad, kad visā Eiropā svētdienas vakarā bija slēgti pēdējie iecirkņi (tā nav jauna lieta — tas tiek ievērots vienmēr, un 2004. gada vēlēšanās Nīderlande tika smagi kritizēta par to, ka izziņoja rezultātus, kamēr citas ES valstis vēl balsoja), tad visas svētdienas garumā varēja sagaidīt lielas spekulācijas par rezultātiem.

Tām galu ar vienu tvītu pielika EP deputāta palīgs Pēteris Viņķelis, kurš vienmēr izcēlies ar asu, padziļinātos datos balstītu politisko analīzi, bieži vien nežēlojot arī paša pārstāvēto politisko spēku. Naktī, kad balsu skaitīšana vēl nebija noslēgusies, viņš publicēja šādu alegorisku tvītu: "Kopā deviņi kustoņi: 22 āboli, 17 prievītes, 12 doktori, pa seši sarkanie, buldozeri, konvoji un kepkas."

Lai arī precīzi procenti līdz pilnai balsu saskaitīšanai mainījās, ziņu būtība izrādījās pareiza: uzvarētāji — ābolzaļo krāsu izmantojošā “Jaunā Vienotība” un nacionālisti ar prievītēm, tad “Latvijas attīstībai” ar trim zinātņu doktoriem saraksta galvgalī, kam tālāk sekoja mūsdienu sarkanie “Progresīvie”, “buldozera — Šlesera” partijas pārstāvis, “twitterkonvoja” dibinātājs un raksturīgās “kepkas” nēsātājs.

Šķiet, Latvijas apstākļos vēl nebija izmantots paņēmiens, kādu P. Viņķelis izmantoja šādas prognozes sagatavošanai. Cik noprotams, viņš bija sameklējis pēc iespējas tipiskākus vēlēšanu iecirkņus pēc prognozējamās balsotāju plūsmas un demogrāfijas, saorganizējot tajos novērotājus, kas sekoja līdzi balsu skaitīšanai. (Ukrainā, kur ir vairākas lielas masu partijas, tās spēj savus pārstāvjus nosūtīt uz ikkatru no iecirkņiem, vajadzības gadījumā veicot t.s. “paralēlo balsu summēšanu”, taču Latvijā pagaidām pēc tādas rīcības nav bijusi vajadzība.) Salīdzinot un ekstrapolējot informāciju no šādiem tipiskajiem iecirkņiem, P. Viņķelis ir ieguvis samērā ticamu prognozi. Tas liek domāt, ka šādu izpētes variantu varētu pielietot arī citās vēlēšanās.

Ērtības, vērtības, identitātes piekāpjas personībām

Mēdz teikt, ka pašvaldību vēlēšanās cilvēki balso par ērtībām, Saeimas vēlēšanās — par vērtībām. Līdz ar to pastāvēja bažas, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās cilvēki sāks balsot par identitāti: vēlētāji identificēsies ar kaut kādu specifisku grupu (piem., konservatīvā ideja, populistiski šaurpieraini nogrupējumi, prokremliskie vatņiki, radikālie latvieši vai agresīvie krievi utt.), un sabiedrības organismā, kas mūsu valstī tāpat nekad nav bijis īsti viendabīgs, parādīsies iespējas jaunai laika un nervu tērēšanai, jestri šķeļoties pēc izdomātu sociālo konstruktu parametriem.

Bažas nepiepildījās: vēlētājs ir nolēmis tieši pretējo. Par vinnētājiem šajā sacensībā ar 270 dalībniekiem un tikai 9 uzvarētājiem ir kļuvušas personības, nevis partiju parastais bezsejas planktons, kas gatavs ģērbties zili pelēkos uzvalkos, strīpainos treniņtērpos vai varavīkšņainos kankaros, ka tikai atbilstu jelkādas grupas ideoloģijai.

“Jaunā Vienotība” spēja piesaistīt vēlētājus ar kandidātiem, kas izceļas uz šīs partijas biedru vidējā fona — Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Inese Vaidere. Nacionālajai apvienībai tas pats: Roberts Zīle un Rihards Kols ir redzamas personības šajā partijā, turpretī citu spēku elektorāts tam ne vienmēr piekristu. Trešajā vietā palikušajai “Latvijas attīstībai” galvgalī bija likti veseli trīs zinātņu doktori, no kuriem Ivars Ījabs izrādījies nedaudz populārāks par Arti Pabriku, bet rezultātu analīzē interesi izraisa trešajā vietā finišējušais ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. Viņu ne tikai latviskais vēlētājs nav nosvītrojis uz pēdējām vietām — tieši pretēji, viņam vēlētājs devis vairāk plusus nekā mīnusus (7713 plusi pret 5569 mīnusiem).

Tas varētu nozīmēt, ka vismaz liberālais vēlētājs sāk pārvarēt etniskā balsojuma opozīciju un automātiski nesvītro ārā kandidātu “тыкай тапеец, ка криевс”, un vērtē cilvēku pēc kvalifikācijas. (Turklāt, ja pareiza internetā atrodamā informācija, šī kandidāta senči, uzvārdā Haluščenko, esot cēlušies no Baltkrievijas, nevis Krievijas.)

Apvienotais saraksts loģiski darījis, ka pieaicinājis “twitterkonvoja” aizsācēju Reini Pozņaku: 2019. gadā bez šāda līmeņa personības toreizējais Latvijas Reģionu Apvienības rezultāts izrādījās 4,98%, toties tagad droša iekļūšana Eiropas Parlamentā. Turpretī pilnīgi otrādi sasniegumi Zaļo Zemnieku Savienībai, kas — pretēji iepriekšējām divām reizēm — zaudējusi pusi no sava rezultāta, jo neizvirzīja spēcīgu personību saraksta priekšplānā, tāpēc tikai 2,3% iznākums.

Kā faktiski visās vēlēšanās, kur startē, “Progresīvie” tikuši pie sava tipiskā viencipara rezultāta, kas šoreiz bijis septiņarpus procentu robežās un tagad ļāvis iegūt mandātu (pretstatā iepriekšējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad “Progresīvie” iespēja tikai nepilnus trīs procentus). Saglabājas likumsakarība — Mārtiņš Staķis, būdams atpazīstamāka personība, apsteidzis Elīnu Pinto, kura izraisa pozitīvas atsauksmes no visiem cilvēkiem, kam ar viņu jāsadarbojas, tomēr plašāka elektorāta piesaistīšanai agrākais Rīgas mērs tomēr izrādījies cerīgāks variants, lai arī viņš galvaspilsētā valdīja samērā īsi un bez paliekošiem darba rezultātiem.

Populisms vai prokremliskums, izpildīts bezsejainā veidā, vairs nedod rezultātu

Vēl viens bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs saglabājis savu elektorātu, kas viņam ļāvis bez grūtībām tikt pārvēlētam, taču šoreiz “Saskaņa” ieguvusi tikai vienu mandātu, jo sarakstā nav atrodams otrs tāda līmeņa kandidāts kā Andris Ameriks, kurš nolēmis vēlreiz nekandidēt. Vilis Krištopans (lai cik populistiska nebūtu viņa pārstāvētā partija) tomēr ir un paliek pirmā līmeņa personība, un var redzēt salīdzinājumu ar citām populistu partijām, kas palikušas aiz svītras: ne “Suverēnai Varai”, ne apvienībai “Jaunlatvieši”, ne JKP vai pārējiem mandātu neguvušajiem sarakstos nav redzamas tāda veida personības kā V. Krištopans vai N. Ušakovs. Piemēram, “Jaunlatvieši” mēģinājuši izlīdzēties, savā sarakstā iekļaujot 1984. gadā dzimušu Krišjāni Valdemāru, kurš beidzis Engures jūrskolu kā kuģu stūrmanis, taču konkrētais elektorāts šādu visnotaļ gaumīgu gājienu nav novērtējis ar balsīm.

Interesants ir “Stabilitātei!” nepilnu divu procentu rādītājs, jo aptaujas pastāvīgi zīmēja viņus starp sarakstiem, kas varētu pārvarēt 5% barjeru. Jau iepriekš komentētāji norādījuši — tieši personības faktora iztrūkums liedza saņemt lielākus procentus, jo tādi uzvārdi kā Piņins, Kozlovs, Kuzmins, Čulkovs pārāk maz ko izsaka.

Tā kā novērsts caurums likumdošanā, un likums vairs neļauj kandidēt Tatjanai Ždanokai, tad viņas uzticamākie atbalstītāji sastājušies t.s. Centra partijā (kas ir visāda, tikai ne centriska). Taču bez T. Ždanokas sejas un vārda šim sarakstam nav necik veicies.

Kuras partijas izpelnījušās vēlētāju dusmas un kurus politiķus vēlētāji nevis vienkārši novērtē negatīvi, bet soda — un par ko soda, par to nākamajā reizē.

Novērtē šo rakstu: