Cilvēkus ar invaliditāti no sociālajiem centriem atkal izolēs inerces un ierēdņu ērtības dēļ
Zane Oja10.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējos gadus mums patīk organizēt visādas iekļaujošās akcijas. Patīk aicināt uzņēmējus pieņemt darbā cilvēkus ar ierobežotām iespējām, taisīt reklāmas akcijas utt. Un man šajā sakarā ir stāsts par Mārīti. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par mūsu Tartes ģimenes neatņemamu sastāvdaļu un kurš mums ir iemācījis empātiju pret savādāko.
Bet par visu pēc kārtas. Mārīti vairāk kā četrus gadus atpakaļ mums "ieskapēja" par praktikantu. Tieši tik vienkārši. Pazvanīja, teica ka ir praktikants - konditors, vai mēs ņemsim. Mēs, vēl tikko sākušas Tartes gaitas, šajā sfērā vel pilnīgi iesācēji, piekritām - katras rokas būs palīdzīgas, turklāt praktikants, kurš izmācījies konditorejas kursu. Kas gan tur varētu nebūt ok?
Un tad vienā super aktīvā rītā man virtuves durvīs stavēja sieviete ar milzīgu smaidu, sanitāro grāmatiņu rokās un nedaudz ar bērna aizrautību sacīja - labdien! Es te tagad pie jums strādāšu!
To, ka kaut kas īsti nav ok, varēja nojaust jau uzreiz, bet tikai ar laiku sapratām, ka mums neviens nav pateicis, ka konditors praktikants, ko mums atsūtīja, nav ne tuvu bijis reālām konditoru apmācībām, mums nebija ne mazākās nojausmas par to, kāds ir viņas fiziskais un mentālais veselības stāvoklis, mēs nezinājām neko. Tikai to, ka viņa mums trīs mēnešus nāks praksē. Kad zvanīju uz sociālo centru, man neko skaidri neatbildēja, tikai pateica, ka esot labs cilvēks.
Lēnām, no dienas dienā, mēs caur reālu pieredzi sapratām, ko Mārīte var un ko nevar, kas viņu satrauc un kas viņai patīk. To trīs mēnešu laikā nolēmām, ka gribam viņai dot iespēju arī strādāt tālāk par trauku mazgātāju. Likās - tā mēs varam dot iespēju cilvēkam, kam tas ir svarīgi un vajadzīgs, un... Mārīte mūs padarīja arī nedaudz par labākiem cilvēkiem. Vismaz es to tā izjutu. Turklāt - neviens tik ļoti nemīlēja savu darbu, kā Mārīte. Un arī mūs!
Un tad pienāca pirmā ārkārtas situācija. Vienā dienā mūsu Mārīti vairs no sociālā centra neizlaida. Protams, tas viss šķita loģiski un kā pagaidu risinājums – vispareizākais. Mēs pārorganizējām darbus, pielāgojāmies un mierinājām Mārīti - tas būs uz laiku, un pēc tam viņa varēs atkal nākt uz darbiņu. Tad pienāca vakcinācija, ārkārtas situācija jau atcelta, bet Mārīti nekur nelaiž. Rūpējoties par drošību, - tāds bija tas attaisnojums. Viņa stāstīja, kā strādājot turpat - šādi tādi darbiņi viņai tiek doti. Priecājās, ka var būt noderīga, un gaida, kad varēs tikt uz Tarti. Visi mani zvani uz sociālo centru atdūrās pret - covid situāciju, drošību, vēl nez cik attaisnojumiem. Vārdu sakot, - laidiet Mārīti vaļā no darba, un miers.
Septembrī mans mērs vairs neizturēja, un es gribēju saprast - kā ir iespējams, ka cilvēkus mēnešus tur izolācijā, attaisnojoties ar situāciju, kas ir mainījusies. Uz visiem maniem zvaniem atbildēja - mums no augšas ir tāds rīkojums.
Pateicoties manam burvīgajam draugam Dacei, kas zināja, kuras augšas uzrunāt un kuras augšu augšas uzrunāt, pēc tam mēs vairāku dienu skaidrošanas, jautāšanas un pārliecināšanas procesā... izcīnījām Mārīti. Izrādās - šādai neļaušanai strādāt nav bijis pamata.
Viņa atgriezās darbā manā dzimšanas dienā. Tie bija reāli svētki. Jēziņ, cik mēs bijām priecīgas! Mūsu Mārīte bija atpakaļ. Bet, lai tas notiktu, tas prasīja daudz spēka, neatlaidības un uzstājības.
Kāpēc es to šodien rakstu? Mūsu prieks bija īss. 20 dienas. Jo no rītdienas Màrìtei neļaus nākt uz darbu. Ārkārtas situācija.
Un man ir ļoti skumji - cik gan ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sistēmas. Mums visām šī ir ļoti skumja ziņa, jo skaidrs, ka šos cilvēkus atkal izolēs uz mēnešiem. Ārkārtas situāciju atcels un turpinās izolēt. Inerces un ērtības labad.
Jā, zinu, ir jārūpējas par drošību. Bet šīs nav rūpes par drošību. Šī ir vienkārši izolēšana. Un nākamreiz, kad Tarte tiks daudzināta kā labais piemērs, ka mēs nodarbinām cilvēkus ar invaliditāti, es izstāstīšu to otru pusi - kādas mums ir cīņas jāizcina pret ierēdniecisko sistēmu. Jo "jūs taču saprotiet- mēs esam par viņu atbildīgi". Yeah, right!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
