Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Vietā var būt jautājums: kā izskatītos patiesi labklājīgs un stratēģiski ilgtspējīgs valsts budžets? Šī sociāli nozīmīgā diskusija nav bijusi pietiekami skaļa, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji šādu jautājumu sev neuzdod. Un diskusijas trūkums ir likumsakarīgs, jo politiskās aprindas lielākoties nav ieinteresētas sabiedrības atbildēs.

Iedzīvotājiem nepieciešamu pārmaiņu vietā mums tiek piedāvāts budžets, kas ik gadu ir teju identisks: visiem mazliet, bet ne pietiekami. Latvijas ekonomika joprojām tiek veidota līdzīgi kā jaunattīstības valstīs – mūsu situāciju raksturo ilgtermiņa ieguldījumu un politisko līderu vīzijas trūkums.

Ilgtspējīgs budžets no esošā atšķirtos ar fundamentālu atbalstu veselības aprūpei. Pārāk daudzi Latvijas iedzīvotāji dzīvo viena negadījuma vai nopietnas saslimšanas attālumā no nabadzības. OECD dati liecina, ka gandrīz 40% no vispārējiem veselības izdevumiem Latvijā nāk no mājsaimniecības līdzekļiem – divreiz vairāk nekā OECD vidējais rādītājs 20,1%. Vienlaikus dzīves ilguma un veselīgo dzīves gadu rādītājos Latvija joprojām ierindojas ES pēdējās vietās. Šī neapskaužamā statistika ietver daudzas personiskas traģēdijas, no kurām daļu būtu iespējams novērst ar cieņpilni finansētu veselības aprūpes budžetu.

Lai arī pēdējos gados nozarei atvēlētais finansējums tik tiešām kļūst aizvien lielāks, tomēr izejas punkts ir bijis tik zems, ka Latvijas politiķi joprojām nespēj nodrošināt nepieciešamos līdzekļus vismaz kaimiņvalstīm līdzvērtīgā apjomā. Gadiem ilgi praktizētā taupības politika ir tiešā veidā veicinājusi gudru un talantīgu veselības nozares profesionāļu aizplūšanu uz ārvalstīm.

Viens no noteicošajiem iemesliem Latvijas pašreizējai nespējai efektīvi kontrolēt pandēmijas izplatību ir vēsturiskā pārliecība, ka tikai eksports spēj radīt bagātību. Tomēr vairāk par visu citu Latvija ir eksportējusi cilvēkus. Koalīcijas lēmums nepiešķirt mediķiem solīto atalgojuma palielinājumu pilnā apmērā tikai vēlreiz apliecina, ka Latvijā pie varas ir taupības ēras politiķi ar vāji attīstītu finansiālo iztēli.

Paradoksālā kārtā arī eksporta nozares netiek pilnvērtīgi atbalstītas. Latvija nepietiekami izmanto mūsdienu ekonomikas globālo kontekstu. Nākotnes sabiedrības ritmu noteiks atjaunīgie energoresursi, veselības aprūpes tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, robotika, elektriskais transports un citas perspektīvas tehnoloģijas. Latvijas zinātnieki un inženieri, par spīti zemam finansējumam, pilnvērtīgi piedalās pasaules zinātnes atklājumos un tirgos. Kāpēc politiķiem ir tik grūti iztēloties situāciju, kurā Latvija patiešām būtu pasaules līdere, piemēram, ūdeņraža enerģētikas tehnoloģijās?

Latvija ir maza sabiedrība ar mazu ekonomiku. Mēs neatradīsim bagātību dabas resursu izpārdošanā un iedzīvotāju emigrācijā. Mūsu bagātība neslēpjas sausos finanšu rādītājos. Kopš neatkarības atgūšanas ikviens tālredzīgs politiķis ir zinājis, ka Latvijas vienīgā veiksmes atslēga slēpjas izglītībā un zinātnē. Ar atbilstošu nozaru finansējumu Latvija būtu nevis tilts starp austrumiem un rietumiem, bet gan tilts uz izcilību. Latvijas jaunuzņēmumi būtu piepildīti ar radošiem zinātniekiem un izgudrotājiem, Latvijas universitātes pulcētu reģiona spožākos akadēmiskos prātus, un zināšanu sociālais prestižs veicinātu sabiedrības solidaritāti.

Koalīcijas lēmums palielināt zinātnes bāzes finansējumu par desmit miljoniem skan labi, bet šī investīcija ir nepietiekama. Ilgtspējīgs budžets atspoguļotu skolotāju un pasniedzēju sociālo nozīmi sabiedrībā. Opozīcijai nevajadzētu kaulēties par pārdesmit eiro, ko piešķirt pirmsskolas pedagogiem. Neviens Latvijas skolotājs nedrīkstētu saņemt mazāk par vidējo algu valstī. Nevienam Latvijas studentam nevajadzētu strādāt pilna laika darbu, lai nodrošinātu sev iespēju studēt. Nepietiekami finansēta izglītība draud nolemt Latvijas nākamās paaudzes stagnācijai.

Viens no attīstītas valsts rādītājiem ir institucionāla spēja radīt kredītu. Jebkura bagāta valsts savulaik ir veikusi skaidras izvēles par labu tai vai citai tautsaimniecības nozarei un īstenojusi stratēģisku ilgtermiņa atbalstu noteiktu jomu attīstībai. Radīt kredītu nozīmē izteikt uzticību. Tomēr Latvijas politiķi baidās uzticēties. Problēma nav tik daudz sabiedrības vājā uzticība politiķiem, cik tieši otrādi – politiķu neuzticēšanās tautai un vietējiem uzņēmējiem. Pretējā gadījumā 2022. gada budžets paredzētu veidot tādas institūcijas, kas mērķtiecīgi kreditētu uzņēmumus, kuri Latviju tuvinās nākotnei.

Frāzes par “viedo reindustrializāciju” ir pārāk abstraktas, lai uzņēmēji tajās balstītu savus lēmumus. Latvijas uzņēmējiem ir jāzina, ko sabiedrība (valsts) no viņiem gaida un kādu atbalstu viņi attiecīgi var gaidīt no sabiedrības. Vērtējot šā gada budžetu, rodas izjūta, ka Latvijai klimata krīze ies garām, pandēmija beigsies pati no sevis un mēs atkal varēsim sākt uzcītīgi taupīt, lai pašapliecinātos starptautisko kredītreitingu aģentūru acīs. Šī ekonomiskā politika solidarizējas ar starptautisko, nevis vietējo kapitālu, vājinot Latvijas konkurenci globālajā tirgū.

Valsts ikgadējam budžetam vajadzētu būt politiskam vēstījumam, kas sniedz skaidrību un norāda virzienu, piešķirot sabiedrības locekļu individuālajiem projektiem kopīgu virsmērķi. Diemžēl 13. Saeimas pēdējais budžets ir pilns ar neizmantotām iespējām un vīzijas trūkumu. Iespējams, ka 2022. gada budžetu mainīt ir par vēlu. Taču 2022. gada Saeimas vēlēšanas mums ļauj pārdomāt, kam “Ziemeļvalstu labklājība”, “sociāla vienlīdzība” un “klimatneitralitāte” ir vairāk nekā sauklis. Mums katram ir iespēja virzīt Latviju ilgtspējīga budžeta virzienā.

Novērtē šo rakstu: