Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt „Rail Baltica” zaudējumus?

Pāris secinājumi no iepriekšējām sērijām. Nav diskusiju par to, ka Rail Baltica projekts nekad neatmaksāsies. Beidzot ir nonākts līdz sapratnei, ka ātrvilciena koncepts nevar tikt realizēts, izbūvējot Rail Baltica ar vienu sliežu ceļu, ekonomējot uz žogiem, trokšņu sienām un viaduktiem.

Nedaudz no vēstures.

Vēl deviņdesmito gadu sākumā ar vilcienu no Rīgas varēja aizbraukt uz Tallinu un Pērnavu. Maršrutu slēdza 1992. gadā. Posmā no Rīgas līdz Ipiķiem dažus gadus vēlāk. Iemesls ļoti vienkāršs – nebija, kas brauc. Atceramies, ka uz slēgšanas brīdi Latvijā dzīvoja par 400 tūkstošiem un Igaunijā par 100 tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā šodien. Personīgais autotransports arī nebija tik pieejams. Tik un tā šajā maršrutā nebija kam braukt.

Kas tagad ir mainījies?

Nedaudz cita trase. Limbažu un Rūjienas vietā Saulkrasti (2500 iedzīvotāju) un Tūja (320 iedzīvotāju). Potenciāli braucēju mazāk. Var teikt, ka pat nav pavisam, jo iedzīvotāju skaits runā pats par sevi.

Ja paveiksies, tad ceļā pavadītais laiks no Pērnavas (41,5 tūkstoši iedzīvotāju) samazināsies par kādu stundu. Vai pietiekoši, lai radītu jaunus braukt gribētājus tik daudz, lai piepildītu vismaz vienu vilcienu dienā? Bet vajadzētu apmēram reizi stundā katrā virzienā. Starp Tallinu un Rīgu varētu būt vairāk braucēju, taču arī Tallina ar saviem 430 tūkstošiem iedzīvotāju nav liela pilsēta.

Kravas? Kaut kas varētu būt, ja biznesam būs izdevīgi. Jākonkurē izmaksu ziņā ar autotransportu. Nekādu beramo vai lejamo kravu, kur dzelzceļam ir priekšrocības, šajā maršrutā tikpat kā nebūs. Varbūt kaut kas no kokmateriāliem uz Eiropu.

Ātrvilciena koncepts ļāva sapņot un jauca galvu, taču viena sliežu ceļa gadījumā sapņi pārvēršas par tukšām fantāzijām, jo nonākam pazīstamā situācijā.

Turklāt, ja nevar pa tiešo aizbraukt uz Rīgas centru, tad situācija kļūst vēl sliktāka. Pārsēšanās Salaspilī uz pašreizējo ViVi pat tad, ja tiks nodrošinātas maksimāli iespējamās ērtības, padara ainu vēl bēdīgāku. Tiem dažiem igauņiem, kuriem būs vajadzība nokļūt Kauņā, vai lietuviešiem Tallinā šāds risinājums der. Protams, ka Rīgai tas neko nedos, un te ir jāpiekrīt Briškenam. Taču iztērētais papildu miljards, lai izbrauktu cauri Rīgas stacijai, radīs tikai lielākus zaudējumus.

Un tagad paskatāmies nākotnē. Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt zaudējumus. Piecus gadus vismaz, jo saņemts ES finansējums? Līdz nākošajai finanšu krīzei? Līdz kapitālajam remontam, ja ES atkal neiedos naudu?

Vienkāršāk sakot, izvēloties, pa kuru ceļu iet, ir jāizvērtē, ar kādiem nosacījumiem un cik reāls ir jau slēgtās dzelzceļa līnijas uz Ipiķiem scenārijs.

Jebkurā gadījumā tas ir no nulles atšķirīgs skaitlis.

Novērtē šo rakstu: