Centrālcietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem
Pietiek lasītāja08.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiesībās ir pazīstams jēdziens „krietna un rūpīga saimnieka rūpība”. Laba saimnieka rūpība ir tas uzmanības un atbildības slieksnis, pēc kura tiek mērota personas atbildība par jebkura trūkuma, bojājuma vai zaudējuma atlīdzību. Ja persona ir ievērojusi „krietna un rūpīga saimnieka rūpību”, veicot savus pienākumus, tad tā nenes atbildību par nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr nedz Civillikums, nedz Komerclikums, nedz kāds cits dokuments nenosaka konkrētu laba saimnieka rūpju robežu.
Jēdziens „krietns un rūpīgs saimnieks” cita starpā ietver personas pienākumu:
- ievērot normatīvos aktus, kas nozīmē, ka persona atbild ne tikai par savu, ar likumu noteikto, pienākumu izpildi, bet arī kopumā par to, lai no tās izrietošā struktūra, organizācija vai saimniecība ievērotu savus pienākumus savas darbības likumību;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības iekšējo regulējumu, kompetenču un prasmju sadalījumu;
- ievērot struktūras, organizācijas vai saimniecības lēmējinstitūcijas lēmumus, pie nosacījuma, ka dalībnieku sapulces pieņemtie lēmumi nav pretēji likumiem un labiem tikumiem;
- būt lojālam un uzticamam pret struktūru, organizāciju vai saimniecību un tās dalībniekiem, kas nozīmē, ka personai ir aizliegts rīkoties savu privāto vai trešo personu interesēs;
- rīkoties ar vislielāko rūpību, pieņemot lēmumus par struktūras, organizācijas vai saimniecības darbību, tās vadību un pārvaldību. Jāatzīmē, ka jebkurā lēmuma pieņemšanā, darījuma noslēgšanā un jebkuru citu darbību veikšanā persona nedrīkst pielaist pat vieglu neuzmanību. Tāpēc katrā lietā, darījumā vai darbībā personai ir jārīkojas maksimāli efektīvi, precīzi un tiesiski prognozējot iespējamā lēmuma sekas.
Lai arī krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziens nekur tiešā veidā nav definēts, no tiesību teorijas un judikatūras izriet, ka papildus visam iepriekš minētajam no laba saimnieka cita starpā tiek sagaidīts, lai tas sev piešķirtās pilnvaras izmantotu labā ticībā, saimniecības vislabākajās interesēs un nekādu citādu motīvu vadīts.
Kopš Padomju Savienības laikiem par "saimnieku" tieslietu nozarē tiek dēvēti cietuma priekšnieki. Šāds cietuma priekšnieka tituls cirkulē pamatā pašu ieslodzīto vidū. Bet šādam apzīmējumam ir sava loģika. Nav noslēpums, ka tieši cietuma priekšnieks ir galvenā figūra cietuma pārvaldībā. Līdz ar ko viņa rīcība ir pakļaujama krietna un rūpīga saimnieka rūpības jēdziena izvērtējumam.
Rīgas Centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā. Attiecīgi šāda mēroga cietumam ir nepieciešams atbilstošs "saimnieks". Vai šāds "saimnieks" tur ir? Drīzāk nē nekā jā. Gan attieksme pret personālu un ieslodzītajiem, gan attieksme pret saviem pienākumiem un pārvaldībā esošo objektu - cietumu norāda uz to, ka Latvijā lielākā cietuma priekšnieks ne vien ir slikts "saimnieks", bet arī ir imūns pret jebkāda veida atbildību. Un, kā zināms, nesodāmība rada visatļautību. Tā tas ir noticis arī šoreiz.
Par labu "saimnieku" un cilvēku kopumā var spriest pēc viņa attieksmes pret vājākajiem/mazāk aizsargātākajiem. Šo testu Rīgas Centrālcietuma priekšnieks ir izgāzis. Ilgu laiku (vairākus gadus) slimie ieslodzītie, kuriem ir noteikta speciāla uztura norma, to nesaņem, t.i. saņem, bet tikai daži no tiem, kuriem tā ir noteikta. Attiecīgi veselībai nepieciešamais uzturs šiem ieslodzītajiem tiek nozagts.
Cietuma vadība neredz jēgu rūpēties par slimajiem ieslodzītajiem, jo tie kuru katru brīdi var nomirt un līdz ar to cietuma budžets cietīs. Tā teikt, tie ir cietuma budžetam nelojāli ieslodzītie jeb ar "zemu tiesisko apziņu", jo nesaprot, ka cietumam naudas jau tā maz, lai vēl barotu kādu ar speciālu uzturu.
Kopš COVID-19 pandēmijas sākšanās slimie ieslodzītie tiek "sakrāmēti" cietuma 2. korpusā, kurš jau vairākus gadus ir noņemts no ekspluatācijas un neatbilst cilvēku turēšanas mērķim. Ilustrācijai (skat. attēlu) - sanitārais mezgls vienā no 2. korpusa kamerām kurā tiek turēti slimie ieslodzītie 2022. gadā!
Necilvēcīgi apstākļi pastāv kā ap cietuma 2. korpusu tā arī tā iekšienē. Gar logiem sacensības rīko žurku ģimenes. Kamerās valda mitrums un līdz ar to pelējums. Gaisa temperatūra iekšā ir tikai nedaudz siltāka nekā ārā. Logi knapi turas rāmjos lielo šķirbu dēļ. Jāatgādina, ka šādos apstākļos tiek turēti slimie ieslodzītie.
Par medicīnisko aprūpi šie ieslodzītie var pat necerēt, tādas nav un nebūs. Ieslodzītie gluži kā kara laika apstākļos tiek "sakrāmēti", kur pagadās, nomiršanai. Un tiešām ļoti daudz pašnāvību notiek tieši šajā cietuma korpusā, kuru droši varētu dēvēt par morgu vēl pagaidām pie dzīvības esošajiem.
Netīrība un nekārtība valda arī cietuma virtuvē, pastaigu laukumos, cietuma korpusu koridoros u.c. Kaut cik uzkopts tiek, ja ir gaidāma cietuma priekšnieka vai kādas citas amatpersonas apgaita. Bet ir arī tādas vietas, kuras ilgstošas nesakopšanas dēļ ir tikušas pakļautas ilgstošai mitruma/pelējuma ietekmei un tādēļ nav tik viegli sakopjamas.
Piemēram, cietuma 3. korpusa pastaigu laukumi ir sapuvuši no iekšpuses un to sakopšanai būtu nepieciešams ilgstošs laiks un speciālisti, kuri ir apmācīti tikt galā ar šāda veida bojājumiem. Ieslodzīto pastaigu šādos laukumos diez vai varētu nosaukt par tiesību uz pastaigu svaigā gaisā realizāciju. Jo gaisa kvalitāte pastaigu laukumos ir sliktāka nekā kamerā! Šādas pastaigas nodara lielāku kaitējumu, nekā sniedz labumu personas veselībai.
Pēc tā, kā valsts izturas pret ieslodzītajiem, var spriest par to, kā tā izturas pret sabiedrību kopumā. Nav arī brīnums, ka pēdējo gadu laikā Latvijā ir zemākie dzimstības rādītāji pēdējo 100 gadu laikā, masveida emigrācija (lasīt - evakuācija): cilvēki pauž savu attieksmi caur rīcību! Attopieties, pie varas esošie!
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
