Būvniecības kvalitāti un drošību apdraud tradīcija nemaksāt apakšuzņēmējiem

Lai gan par skaļākajiem gadījumiem, kad ģenerāluzņēmējs nav samaksājis apakšuzņēmējiem, tiek ziņots arī publiski, tomēr, pēc Grinberga rīcībā esošās informācijas, šī problēma ir daudz dziļāka, un nemaksāšanas prakse ir sistemātiska. “Mums ir prakse, ka norēķini ar apakšuzņēmēju notiek tikai tad, kad viss darbs ir pabeigts. Tiek pārbaudīts paveiktais darbs, un tad, ja viss paveikts precīzi, tiek parakstīti dokumenti un tiek samaksāts, bet, ja kaut kas nav kārtībā, tad var nemaksāt. Tieši šī iespēja, ka var nemaksāt, arī dod instrumentu ģenerāluzņēmējam. Ir skaidrs, ka jāatrod kaut kas nepareizi, un tad var nemaksāt,” stāsta Būvnieku asociācijas vadītājs.

Pēc Grinberga domām, šī “slimība” būvniecībā ir plaši izplatījusies, - ģenerāluzņēmēji koncentrējas uz to, lai nebūtu jāmaksā, un meklē iespējamus brāķus. “Būvniecībā atskaites periods ir mēnesis. Ja mēnesi tiek darīts darbs, tad pasūtītājam ar savu būvuzraugu ir jāskatās, lai darbs tiek darīts kvalitatīvi. Nevar ļaut cilvēkiem strādāt, ieguldīt materiālus un pēc tam pateikt - nav labi, es gribēju citādāk, es nemaksāšu,” uzsver Būvnieku asociācijas prezidents.

Apakšuzņēmēji šādos gadījumos paliek pilnīgi beztiesīgi, jo objekta pasūtītājs ir samaksājis ģenerāluzņēmējam un atsakās par paveikto darbu maksāt vēlreiz, norāda Grinbergs. Līdz ar to labākie meistari jau pametuši būvniecību un devušies strādāt uz ārzemēm vai pārorientējušies uz citu nozari. Turklāt apakšuzņēmēji, zinot, ka vienalga beigās tiks sameklēts kāds iemesls nesamaksāt, pat necenšas visus darbus paveikt precīzi, bet kļūst pavirši, līdz ar to radot risku, ka būve var nebūt droša, brīdina Grinbergs.

Būvnieku asociācijas prezidents ir pārliecināts, ka šo risku var izskaust, ieviešot solidāru atbildību un nostiprinot to normatīvajos aktos. “Ja apakšuzņēmējs var pierādīt, ka ir strādājis, bet nav saņēmis samaksu, tad ir jābūt iespējai vērsties pie trešās puses, kas uzliek par pienākumu samaksāt,” uzskata Grinbergs, piebilstot, ka tajos gadījumos, kad ģenerāluzņēmējs nav samaksājis apakšuzņēmējam, ir jābūt iespējai šo samaksu pieprasīt no pasūtītāja, un pasūtītājam ir jāuzliek par pienākumu šo samaksu veikt, neskatoties uz to, ka viņš jau vienreiz par šiem darbiem ir samaksājis ģenerāluzņēmējam.

Pēc Grinberga pārliecības, šādas prasības nostiprināšana normatīvajos aktos liktu daudz nopietnāk izvēlēties būvniekus ne tikai pēc zemākās cenas principa, bet arī pēc godprātīgas attieksmes pret apakšuzņēmējiem. Viņš pieļauj, ka sākuma posmā varētu būt atsevišķi precedenti, kad pasūtītājam nākas samaksāt divas reizes, taču ar laiku tas tiktu izskausts, jo nemaksātājus vispār nepielaistu pie dalības valsts un pašvaldību konkursos, un arī privātie pasūtītāji ļoti skatītos ne tikai uz cenu, bet arī uz būvnieku reputāciju. “Ja zinās, ka nesamaksāšanas gadījumā būs jāmaksā otrreiz, ļoti atbildīgi izvēlēsies būvniekus un arī apakšuzņēmējus,” ir pārliecināts Grinbergs.

Pašlaik solidāro atbildību valsts esot gatava ieviest tikai attiecībā uz nodokļu nomaksu, taču saistībā ar samaksu reālajiem darba darītājiem jeb apakšuzņēmējiem pagaidām īsti dzirdīgas ausis nav atradušās. “Kamēr var nesamaksāt, tikmēr pastāv risks, ka var arī darīt pavirši. Un te jau mēs nonākam pie riskiem piedzīvot Zolitūdi divi,” uzsver Grinbergs.

Novērtē šo rakstu: