„Būtu tik cilvēks, pants atradīsies”: Latvijā visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem
Vladimirs Lindermans17.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šajās dienās ir nodotas tiesā to Latvijas žurnālistu lietas, kuri sadarbojušies ar portāliem “Sputnik Latvija” un “Baltnews”. Rakstu “lietas” daudzskaitlī, jo prokuratūra ir sadalījusi sākotnēji kopējo krimināllietu pret 14 žurnālistiem (tai skaitā mani) individuālās lietās.
Sadalīšanas mērķis ir acīmredzams: 14 žurnālisti reizē uz apsūdzēto sola – tas ir skandāls. Vistīrākais uzbrukums vārda brīvībai. Pat savā pašreizējā verdziskajā stāvoklī plašsaziņas līdzekļi nevarētu ignorēt šādu prāvu.
Savukārt, ja tiesā pa vienam, dažādos laikos, skandāls nogludinās, un plašsaziņas līdzekļi ierobežosies ar lakoniskiem un sausiem ziņojumiem.
Īsumā atgādināšu Valsts drošības dienestā 2020. gadā uzsāktās lietas būtību.
Portāli “Sputnik Latvija” un “Baltnews” ietilpst Starptautiskās informācijas aģentūras “Rossija segodņa” struktūrā. Šīs aģentūras ģenerāldirektors ir TV raidījumu vadītājs Dmitrijs Kiseļovs. Viņš ir iekļauts Eiropas Savienības sankciju sarakstā.
VDD un prokuratūras viedoklis ir šāds: sadarbojoties ar “Rossija segodņa”, žurnālisti pārkāpuši personīgi pret D. Kiseļovu ieviesto sankciju režīmu. Tāpēc tiek saukti pie atbildības pēc Latvijas Krimināllikuma 84. panta “Starptautisko organizāciju un Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšana”.
Tagad nepievērsīšos lietas politiskajam aspektam, kā arī tiem juridiskajiem argumentiem, kurus labāk būtu pietaupīt tiesas sēdei. Īsumā skaršu tikai vienu fundamentālu principu.
Proti, likumu nedrīkst piemērot selektīvi. Ja pilsonis X un pilsonis Y ir veikuši vienādas darbības un X darbības ir atzītas par prettiesiskām, tad prettiesiskas ir arī Y darbības. Atšķirties var sods, kas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, nevis pats darbību novērtējums.
Tajā pašā 2020. gadā, kad tika uzsākts process pret žurnālistiem, Jūrmalā notika Eiropas čempionāts pludmales volejbolā. Tajā piedalījās gan Latvijas, gan Krievijas sportisti. Acīmredzami abu valstu volejbola federācijas cieši sadarbojās savā starpā.
Bet Viskrievijas volejbola federācijas Novērošanas padomes priekšsēdētājs tak ir – ak, šausmas! – Nikolajs Patruševs. Nevis propagandists D. Kiseļovs, bet viens no Krievijas politikas veidotāju šaurā loka. Eiropas Savienības sankciju sarakstā – kopš 2014. gada.
Taču kaut kā neesmu dzirdējis, lai pie Latvijas volejbola federācijas vadītājiem vai sportistiem ar kratīšanu būtu ieradušies Valsts drošības dienesta darbinieki.
Vēl viens piemērs. Krievijā ir tāda valsts korporācija “Roskosmos”. 2020. gadā tās priekšgalā bija Dmitrijs Rogozins, kas atrodams tajā pašā ES “melnajā sarakstā”. Kas nemaz netraucēja Eiropas Kosmosa aģentūrai (EKA) sadarboties ar “Roskosmos”. Citu starpā – kopīgi izstrādāt Marsa izpētes projektu.
Latvija kļuva par asociēto EKA dalībvalsti. EKA un “Roskosmos” sadarbības līgumi kļuva saistoši arī Latvijai. Tātad Latvijas amatpersonas un zinātnieki pastarpināti sadarbojās ar Krievijas iestādi, kuras vadītājs bija persona no sankciju saraksta. It kā būtu jāsauc palīgā un jāceļ trauksme. Bet VDD pat nesakustējās.
Ar ko šī situācija tiesiskajā ziņā atšķiras no mūsējās? Gan Dmitrijs Kiseļovs, gan Dmitrijs Rogozins ir bijuši Krievijas valstij piederošo juridisko personu ģenerāldirektori. Sankciju pret pašām juridiskajām personām tobrīd nav bijis. Kur ir principiāla atšķirība? Es to neredzu.
Toties es redzu, ka nupat acu priekšā Latvijā sabrūk tiesību pamatprincipi, kurus nomaina cinisks sauklis “Būtu tik cilvēks, pants atradīsies”.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
