Brīdis, kad liela daļa rīdzinieku pārtiek no pabalstiem, nudien nav piemērots domes vadības algu celšanai

Izskatās, ka šībrīža koalīcijas deputāti uzskata, ka ar bērnudārzu personāla atalgojumu Rīgā viss ir kārtībā un palielināt to nevajadzētu. Pat neskatoties uz to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs trūkst gan pedagogu, gan atbalsta personāla darbinieku. Un nedomājot par to, ka bērnudārzu darbinieki būtībā patlaban ir "frontes līnijā" līdz ar mediķiem. Tās ir vienīgās izglītības iestādes, kuras strādā klātienē. Bērnudārzu darbinieki katru dienu nāk uz darbu, riskējot ar savu veselību, lai nodrošinātu iespēju vecākiem strādāt.

Pagājušā gada sākumā ar savu rīkojumu es paaugstināju algas visiem bērnudārzu audzinātājiem par 100 eiro mēnesī. Šī gada budžetā bija jābūt paredzētiem līdzekļiem nākamajam algu pielikumam bērnudārzu personālam. Bet nekā nebija. Algu paaugstinājumu audzinātajām un auklītēm neredzēt – atšķirībā no domes priekšsēdētāja, viņa trīs vietniekiem, pārdesmit komiteju priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem. Bērnudārzu personāla algas šai domes vadībai nav prioritāšu sarakstā. Minimālās algas pieaugums šajā gadījumā tiešām nevar tikt ņemts vērā.

Kad pērnruden tika izveidota Rīgas domes koalīcija un šis deputātu sasaukums uzsāka savu darbu, šķita, ka jaunajai pašvaldības vadībai ir viena liela priekšrocība – partiju biedri valdībā. Ka tagad rīdzinieki vairs nebūs visvairāk ignorētie un apdalītie pilsētnieki valstī, jo nebūs politiskās greizsirdības un vēlmes ieriebt, cik vien var, par "nepareizi" ievēlētajiem pašvaldības deputātiem un "nepareizo" koalīciju.

Nu ir pagājušas Rīgas domes 100 darba dienas, pat ar nelielu astīti, un ir pilnīgi skaidrs, ka diemžēl rīdziniekiem no šīm saitēm starp domes un valsts vadītājiem, tā teikt, "ne silts, ne auksts".

Rīgā koncentrējas aptuveni 70% visas valsts ekonomikas. Un skaidrs, ka tieši Rīgā ir vislielākais skaits cilvēku, kas cieš Covid-19 izraisītās ekonomiskās krīzes dēļ. Patlaban uz Rīgu nebrauc tūristi ne no ārzemēm, ne no citiem Latvijas reģioniem, pretēji, rīdzinieki, kuriem ir iespēja strādāt attālināti, dodas uz laukiem, lai tur pārlaistu ierobežojumu laiku, savukārt joprojām klātienē strādājošie brīvdienās dodas uz reģioniem atpūtā: slēpot, uz viesu mājām, pie jūras. Lielākais dīkstāvē esošo tūrisma un ēdināšanas uzņēmumu skaits ir Rīgā. Arī skaistumkopšanā strādājošo lielākais īpatsvars ir galvaspilsētā.

Šo sarakstu var turpināt. Rīgas domes tagadējo vadītāju partiju biedri ir aizlieguši visiem šiem cilvēkiem strādāt, lai mazinātu Covid-19 izplatīšanos. Var diskutēt par šī lēmuma pamatotību, taču, ja epidemiologi saka, ka vajag, tad acīmredzot tas ir jādara. Taču līdz ar aizliegumu strādāt būtu jānāk arī saprotamam, vienkāršam un tiešām jūtamam atbalstam, jo no pienākuma apmaksāt namu pārvaldes rēķinus par ūdeni un siltumu (īpaši ziemas periodā) rīdziniekus neviens nav atbrīvojis.

Kāpēc Rīgas domes vadība nerunāja un nerunā ar saviem partiju biedriem – ministriem un premjeru – par nepieciešamību atvieglot bez darba palikušajiem iedzīvotājiem komunālos maksājumus? Ir taču skaidrs, ka dīkstāves pabalstu apmērs nekompensē visus nepieciešamos izdevumus, īpaši ziemas periodā. Statistikas dati par pabalstu apmēru liecina, ka Latvijā tie ir mazākie starp Baltijas valstīm. Kāpēc viens mērs un veseli trīs vicemēri nerunā par iespējamiem risinājumiem ar saviem ministriem? Kāpēc nepanāca, ka valdība kompensē komunālos izdevumus tiem, kam liedz darbu?

Vēl pagājušā gada vasarā es norādīju, ka nepieciešams sagādāt datortehniku skolām un skolēniem, lai nodrošinātu kvalitatīvāku attālināto apmācību procesu. Arī rudenī es par to atgādināju. Nu mēs esam nonākuši līdz tam, ka attālināti mācīsies pilnīgi visi skolēni, un ģimenes, kurās skolā mācās divi vai trīs un vairāk bērnu, nu ir noliktas fakta priekšā – vai nu pērc bērniem datorus, vai arī bērns paliks bez mācībām. Tas, ka Izglītības un zinātnes ministrija nav spējīga nodrošināt ar datoriem nedz skolas, nedz skolēnus, domāju, visiem bija skaidrs vēl pērn. Pašvaldībai bija jārūpējas par to, lai visiem rīdziniekiem būtu vienādas iespējas mācīties attālināti. Taču arī šo problēmu pilsētas vadība neuzskata par gana nozīmīgu.

Veloceliņa eksperimentu Čaka ielā, domāju, jau ir novērtējuši visi rīdzinieki, kuri izmanto sabiedrisko transportu, kas kursē pa šo ielu. Nerunājot jau par to, ka velo eksperiments ziemā un pandēmijas apstākļos, kad satiksmes intensitāte ne tuvu neatbilst reālajai, ir diezgan tāls no objektivitātes. Neesmu pret veloceliņiem, tos vajag un daudz. Taču esmu pret rīdzinieku pretnostatīšanu. Ja nebrauc ar velosipēdu – esi sliktais rīdzinieks, un par tādiem mēs nedomājam. Vai nu brauc ar velosipēdu, vai nu maini dzīvesvietu. Izskatās, ka apmēram šāda ir jaunā Rīgas realitāte.

Tāpat kā citās Eiropas pilsētās Rīgā ir jādomā par mobilitāti un par to, ka cilvēki pārvietojas, izmantojot dažādus transporta veidus. Arī par centra atslogošanu no automašīnām. Taču tam jānotiek loģiski, nodrošinot apvedceļus, iespēju nokļūt no viena pilsētas rajona citā, nešķērsojot centru un nestāvot sastrēgumos. Un pārvietojoties ar dažāda veida transportu, arī ar sabiedrisko un automašīnām.

Kur ir jaunu ielu plāni? Kur ir nauda no ES fondiem esošo projektu realizācijai? Joprojām nav skaidrības par finansējumu pilna Austrumu maģistrāles projekta realizācijai, Dienvidu tilta 4. kārtai un citiem. Kāpēc domes vadība nespēja vienoties ar saviem partijas un valdības koalīcijas biedriem, satiksmes ministru un finanšu ministru par līdzekļu piešķiršanu?

Visbeidzot – simtgades grandiozākais projekts "Rail Baltica". Tas rīdziniekiem draud pārvērsties par simtgades neveiksmi, ja netiks piešķirti līdzekļi dzelzceļa sliežu integrācijai pilsētvidē. Un tie joprojām nav piešķirti.

Pirms gada vērsu satiksmes ministra Tāļa Linkaita uzmanību tam, ka, lai "Rail Baltica" Rīgu uzlabotu, nevis sašķeltu ar sliedēm, ir nepieciešami aptuveni 300 miljonu eiro. Tagad jau vicemēra krēslā sēž ministra partijas biedre, bet mēs turpinām klausīties stāstus par to, kā dos naudu Pierīgas elektrovilcieniem, bet joprojām neviena vārda par to, ka satiksmes un finanšu ministri uzklausītu savus Rīgas domē esošos partijas biedrus par finansējumu "Rail Baltica" projektam Rīgā.

Atgādināšu, ka Rīga viena pati šādus ieguldījumus nevar nodrošināt un bez valsts atbalsta, bez Eiropas fondu līdzfinansējuma "Rail Baltica" paliks vien "sliežu projekts", nevis attīstības iespēja. Tā apgrūtinās dzīvi rīdziniekiem un izbojās pilsētvidi.

Šīs ir tikai dažas no tām iespējām, kuras pirmajās 100 dienās bija Rīgas domes vadībai. Diemžēl jāsecina, ka no visām tām čiks vien ir sanācis, un vienīgais darbs, ko visi atceras, ir savu algu paaugstināšana. Cilvēkiem, kas lemj galvaspilsētas likteni, ir jābūt adekvātam atalgojumam, taču viņiem arī vajadzētu orientēties laikā un telpā. Un brīdis, kad liela daļa rīdzinieku pārtiek no minimālajiem pabalstiem un ir bez darba, nudien nav piemērots savu algu celšanai.

Novērtē šo rakstu: