Iesaki rakstu: 
Pagājšnedēļ internetā iemaldījos kādā dažu minūšu garā domburšova epizodē. Tur kāds zilrūtainā uzvalkā tērpies vīrs, nervozi smaidīdams (un, visticamāk, plaukstām svīstot), aizstāvēja noteikumus par augsto amatpersonu privilēģiju lidot ar džetiem. Zilrūtaino vīru atpazinu kā jauno valsts galveno ierēdni Kronbergu, kas jau kļuvis pazīstams kā iztapīgs kafijas pienešanas organizators augstajām amatpersonām. Šī epizode sagādāja dažus pārsteigumus un raisīja pārdomas par birokrātiju, kas domāta augstajām amatpersonām un parastiem pilsoņiem.
Siliņa (tā, kas premjerē) kaut kad paziņoja, ka cīnīšoties ar birokrātiju, ar to laikam domājot, ka birokrātija principā ir slikta. Te gan jāiebilst, ka tā nebūt nav – birokrātija ir atzīta un plaši praktizēta valsts un uzņēmumu pārvaldības forma, kuru, ja var ticēt vācu sociologam Maksam Vēberam (1864-1920), ideālā variantā raksturo racionalitāte; hierarhijas ievērošana; zināšanas; lēmumu pieņemšana, balstoties uz noteikumiem; formalizācija un specializācija. Cita lieta ir birokrātijas principu praktiskā realizācija – kas un kā tos ievieš un kā tiek uzraudzīta to ievērošana.
Un te nu mani pārsteigumi par augstajām amatpersonām paredzēto birokrātiju – veseli četri.
Pirmais pārsteigums – viens zilrūtainis var uzrakstīt džetu izmantošanas noteikumus augstajām amatpersonām un sev pašam. Zilrūtaiņa mutē viļātās augstās amatpersonas ir premjers, ministri un pavadošās personas, kas, visticamāk, nav nekas cits kā augstā ierēdniecība. Zilrūtaini ieceļ Ministru kabinets pēc premjera ierosinājuma. Tātad paši ieceļ, paši liek rakstīt, paši pilda (vai nepilda). Turklāt neizpildes kontroli veic Valsts kontrole, kam ir tikai pirksta pakratīšanas sankcijas, kuras iestājas ar mēnešu vai pat gadu ilgu (kā, piemēram, Kariņa gadījumā) aizkavi un tikai tad, ja kādam rodas pastiprināta interese. Te nav nekādas hierarhijas vai tā ir ačgārna – padotie/atkarīgie raksta noteikumus sev un priekšniekiem, un to izpildi faktiski neviens nekontrolē.
Otrais pārsteigums – šī birokrātija neattiecas uz valsts prezidentu, saeimas darboņiem un citām augstām amatpersonām. Faktiski formalizācija un specializācija ir pārtapusi par kompartmentalizāciju – sadrumstalotu nodalīšanu, kas vairo iesaistīto resursu (cilvēku, laika, naudas, mentālas enerģijas) apjomu.
Trešais pārsteigums – augstās amatpersonas privilēģija sēsties džetā, ja tuvāko 12 stundā nav kāda regulārā avioreisa, ir absolūti neracionāla. Varētu domāt, ka, ja augstajai amatpersonai un pavadošajai svītai nāktos uz nakti noenkuroties viesnīcā, tad valsts intereses tiktu iedragātas – no rīta Siliņai būtu vēl lielāki loki zem acīm nekā tagad. Kristu kredītreitingi. Vajadzētu algot labu galma fotogrāfu, iepirkt dārgu smiņķi, un reprezentācijas izdevumi pārsniegtu džeta izmaksas.
Ceturtais pārsteigums drīzāk ir atziņa – džetu izmantošanas noteikumi tiek nopietni apspriesti sabiedriskajā televīzijā kā pašsaprotama lieta. Publiku tas, protams, intriģē, tomēr neizglīto. Tā tikai pieradina publiku pie domas, ka tā var būt un ir jābūt. Domburšovs faktiski ir kļuvis par birokrātiskā modeļa sastāvdaļu. Atrādot par reprezentācijas izdevumiem pirktos ancukus, nedaudz panervozējot, mazāk vai vairāk neveikli izmuldoties, amatpersona var kļūt par savējo starp savējiem vai vismaz savējo apteksni.
Lai nu paliek tās augstās amatpersonas, par kuru privilēģijām tiešā veidā es nemaksāju. Mani vairāk interesē vienkāršam pilsonim paredzētā birokrātija, kuru varu tikai aprakstīt, bet ne uzrakstīt, un par kuru man jāmaksā pašam — tieši, uzreiz, avansā un vairāk nekā dubultā.
Līdz ar likuma izmaiņām man radās privilēģija nodot ekspluatācijā savu lauku māju Salaspils novadā. Iepriekš tas nebija iespējams, jo Salaspils būvvalde nepagarināja būvatļauju, bet pēc tam, pārkāpjot likumu, tiesvedības laikā deklarēja manu īpašumu Valsts zemes dienestā (sīkāk skatīt šeit: https://m.pietiek.com/raksti/ko_gaidit_no_ministra_cudara/), un tagad man nākas maksāt paaugstināto nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likmi 3% apmērā.
Lai Salaspils pašvaldības budžetā naudas nerastos vairāk nekā jebkad, sadūšojos sekot Salaspils priekšrakstiem (skatīt šeit: https://salaspils.lv/lv/savrupmajas-pienemsana-ekspluatacija), lai nodotu māju ekspluatācijā.
Arī šeit sastapos ar pārsteigumiem – šoreiz par parastajiem pilsoņiem domātās birokrātijas īpatnībām.
Pirmais pārsteigums – kadastrālā uzmērīšana var tikt veikta pēc 9 mēnešiem. To uzzinu tad, kad gada sākumā samaksāju Valsts zemes dienesta vairāk nekā 500 euro. Tātad mana privilēģija ir valsts iestādei dot bezprocentu aizdevumu par nespēju saprātīgā laikā sniegt pakalpojumu, un likumā noteiktais 8 gadu termiņš mājas nodošanai ekspluatācijā faktiski ir tikai 7 gadi un 3 mēneši. Kādi tādi likumi un noteikumi to paredz un pamato?
Pārsteidz arī nākamais Valsts zemes dienesta maksājuma pieprasījums par vairāk nekā 800 euro. Šķiet, ka mainījušies noteikumi un bruģēts pleķis ir kļuvis par terasi, kas būtiski palielina mājas ārtelpu platību, pagaidu šķūnis un plastmasas siltumnīca vairs nav pagaidu celtne. Viss izmērīts, saskaitīts un aprēķināts. Bet līdz ar to mans budžets un iespējas šim gadam ir izsmeltas, jo vēl kāds tūkstotis jāsamaksā par NĪN. Avansā un bez procentiem naudu man neviens nedod.
Trešais pārsteigums – pašvaldība vēlas, un noteikumi paģērē, ka man ir atsevišķā veidlapā jāpārraksta faktiski visa kadastrālās uzmērīšanas lieta. Kāpēc tā? Būvvalde nespēj izlasīt citādi izkārtotu informāciju? Birokrātijai taču jābūt specializētai un racionālai, tātad vismaz savā jomā zinošai?
Ceturtais pārsteigums – kadastrālās uzmērīšanas lietas plānā ir redzams katrs mājas stūrītis un kaktiņš, norādīti visi griestu augstumi ar centimetra precizitāti, māja nofotografēta no visām pusēm visos rakursos. Bet, ak vai, – ar to ir par maz. Pašvaldībai vajadzīgs “būvju horizontālās un vertikālās novietnes (tai skaitā ēkas jumta kores augstumu) izpildmērījums, ko veic zemes kadastrālajā uzmērīšanā sertificēta persona, kurai ir derīgs sertifikāts”. Šāds megasarežģīts un sertificēts mērījums acīmredzot Valsts zemes dienesta personālam nav pa spēkam. Ko var zināt, tam augstumam var būt būtiska ietekme uz 300 metru attālumā esošajiem kaimiņiem, pārlidojošiem NBS helikopteriem u.c. objektiem.
Piektais pārsteigums – jāizpilda un jāiesniedz vēl viena gara veidlapa pašvaldības kūrētam vai piederošam kanalizācijas uzņēmumam. Tas nekas, ka kadastrālās uzmērīšanas lietā ir norādīta pilna informācija par kanalizācijas sistēmu, to apkalpo tuvējie kanalizatori no Tīnūžiem vai Ogres un tai nav nekāda sakara ar kaut kur 25 km attālumā Salaspilī bāzētu kanalizācijas kantori.
Sestais pārsteigums – mājas nodošanai ekspluatācijā pie mājas ir vajadzīgs karoga kāts. Bez tā nu nekādi nevar, kaut arī Satversmes tiesas lēmums lietā Nr.2015-01-01 noteic, ka privātpersonu nevar administratīvi sodīt par valsts karoga neizkāršanu. Elementāra loģika saka – ja drīkst neizkārt, tad drīkst nebūt kāts, uz kā kārt. Par mietu gan es nešaubītos. Tas lieti noderētu, lai šī formālisma sacerētājiem un apstiprinātājiem ierādītu vietu.
Ir vēl citi pārsteigumi, piemēram, pat nododot ēku ekspluatācijā, man nāktos maksāt NĪN 1,5% apmērā, jo īpašumā neviens nav deklarēts – tādu kārtību ir noteikušas Salaspils pašvaldības augstās amatpersonas. Tas ir dīvaini un netaisnīgi – ar savu klātbūtni neapgrūtinu, nekādus viņu kūrētos pakalpojumus neizmantoju, bet jāmaksā vairāk. Prasās pēc vēl kāda Satversmes tiesas lēmuma.
Lai gan ar šādām birokrātijas izpausmes īpatnībām, visticamāk, sastopas tūkstošiem, ja ne desmitiem tūkstošu īpašnieku Latvijā, viņu problēmas nav domburšova cienīgas. Jāgaida vien nākamais reiss, jo džetus sev izrakstīt nevaram.
Kopējais secinājums ir viens – valstī visos līmeņos ir izveidota un plaukst tā saucamā acquisitive (resursu iegūšanas) birokrātija: no tās gūst labumu augstās amatpersonas (kas neaprobežojas ar džetu izmantotājiem), kuru vajadzību un interešu apkalpošanai tā ir radīta ar mērķi iegūt vairāk naudas, cilvēkresursu un varas. Pretēji nosacīti labās birokrātijas principiem Latvijā birokrātija ir neracionāla, ar vāju zināšanu bāzi, izteikti fragmentēta, pretrunīga, pārregulēta, stinga un noplicinoša. Šajā modelī parastajiem pilsoņiem ir iedalīta aklas pakļaušanās un ekspluatējama resursa loma.
Tā tam nevajadzētu būt, un, piemēram, Salaspils domes priekšsēdētājam Raivim Anspakam kā Siliņas partijas biedram vajadzētu no apakšas balstīt augstās amatpersonas Siliņas deklarēto sliktās birokrātijas apkarošanu – prasīt, lai vismaz viņa padotie praktizē labo birokrātiju.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
