Iesaki rakstu: 
Šā gada 1 maija traģiskā avārija zibenīgi pārpildīja interneta ziņu portālus, un sociālie tīkli jau izdarīja tūlītēju spriedumu, ka avārijā noteikti ir vainojams sarkans sporta Mitsubishi EVO IV auto nevis sievietes vadīts Volvo V70. “Auto seksisms” izpaudās pilnā krāšņumā, un mūsu sabiedrība bez apstākļu noskaidrošanas izvirzīja apsūdzību sarkanam sporta auto, jo Volvo V70 jau pēc definīcijas nevar būt vainīgs ar sievieti pie stūres.
Šodien pēc sešiem mēnešiem un trīs dienām, neskaitāmām ekspertīzēm, liecinieku liecībām, mērījumiem un izvērtējumiem ir taisnīgi pieņemts nepārprotams lēmums par vainīgo atzīt sievieti ar Volvo V70 automašīnu, kura, iebraucot pretējā braukšanas joslā, izraisīja traģisku frontālu sadursmi. Beidzot visiem interneta un sociālo tīklu nepatiesajiem apgalvojumiem un nepamatotam “auto seksismam” ir pielikts punkts – sieviete ar Volvo iebrauca pretējā braukšanas joslā un izraisīja traģisku frontālo sadursmi!
Pēc 36 pavadītām dienām reanimācijā un slimnīcā, sešām operācijām un vēl vairākām priekšā, 5 mēnešiem ratiņkrēslā un turpmākos mēnešus uz kruķiem un ilgstošu rehabilitāciju varu beidzot būt morāli atvieglots par acīm redzamu taisnīgu lietas iznākumu! Volvo V70 automašīna, braucot pa šoseju, bez iemesla iebrauca pretējā braukšanas joslā virsū savā nodabā braucošām automašīnām un izraisīja frontālu sadursmi. Frontālā sadursme bija tieši ritenis ritenī, kas ir sliktākā iespējamā avārija, kādu varat pieredzēt, jo vecākiem auto šī ir vārgākā vieta.
Visu laiku kopš avārijas mirkļa sievietes tuvinieki publiski nepatiesi vainoja mani ar sarkano sporta auto avārijas izraisīšanā. Savu vainu sieviete neatzina, līdz prokurors izvirzīja viņai apsūdzību. Šī apstākļa dēļ es nebiju tiesīgs vērsties apdrošināšanā, paliku bez automašīnas un turpinu segt medicīnas un advokāta izdevumus no savas kabatas. Šī summa ir mērāma tūkstošos eiro, kas ir nopietns finansiāls apgrūtinājums, tikai tāpēc, ka vainīgā persona turpināja lieki cerēt izsprukt no atbildības, radot apgrūtinošus apstākļus cietušajam. Cilvēki, ja esat sastrādājuši ziepes, uzņemieties atbildību, tas ļoti atvieglotu dzīvi cietušajam, ļaujot laikus risināt transporta zaudējumus un ārstēšanās izdevumus, nemaksājot lieki advokātam.
Ekspertīze parādīja, ka frontālās sadursmes brīdī Volvo automašīnas ātrums bijis ap 90 – 100km/h, bet mana sarkanā Mitsubishi ātrums maksimums 40-45 km/h, kas nozīmē, ka man izdevās ievērojami samazināt braukšanas ātrumu, kas izšķīra to, ka paliku dzīvs un, iespējams, varēšu atkal staigāt.
Neskatoties uz manu autosporta pieredzi, es nespēju izvairīties no sadursmes, jo tas bija pāris sekunžu jautājums, - neloģiskos apstākļos ātrā ātrumā pretējā joslā pēkšņi frontāli braucošam auto sagatavoties nebija iespējams. Šīs pāris sekundes pilnībā sagrieza dzīvi kājām gaisā, un pēkšņi visi tavi plāni, idejas, darbs, hobiji izkūp gaisā, cieš ģimene un tuvinieki, kad nezini, vai jelkad varēsi baudīt visu kā agrāk, jo avārija atstāj paliekošas sekas.
Avārijas iemels – secinājām, ka, iespējams, sieviete vienkārši aizmiga pie stūres un līkumā taisni iebrauca pretējā braukšanas joslā (jo neko neatceras no sadursmes mirkļa)
Kādi secinājumi:
• Volvo automašīna nav īpaši drošāka par sporta Mitsubishi – avārijas sekas abām automašīnām ir gandrīz identiskas. Man nepaveicās, ka esmu tik gara auguma ar pārāk garām kājām.
• Dzīvības un veselību avārijā glābj nevis Volvo, bet daudz jaunāku auto pasīvās un aktīvās drošības sistēmas un ceļu infrastruktūra. Ja es brauktu ar daudz jaunāku auto, iespējams, avārijas sekas būtu daudz mazākas manai veselībai.
• Ja Latvijā uz šosejām būtu ribjosla centrālajā līnijā, daudzas avārijas nenotiktu neuzmanības, aizmigšanas u.c. gadījumos. Atjaunojot asfalta segumus, tam jākļūst par standartu, kā tas ir Lietuvā un Igaunijā.
• Daudzās bīstamās vietās jāuzlabo infrastruktūra, un jāierobežo apdzīšanas iespējas, jo tieši pārgalvīga, neatļauta apdzīšana bieži noved pie traģiskām avārijām – īpaši pēdējos divos gados Latvijā
Manas galvenās atziņas no avārijas:
o Nopērc videoreģistratoru – tas izglābs tevi no milzu izmaksām, laika patēriņa, iespēja pierādīt savu nevainīgumu.
o Brauc ar modernu, jaunāku auto – aktīvās un pasīvās drošības sistēmas ir galvastiesu pārākas par 1990., 2000. gadu auto. Aktīvā piestūrēšana, avārijas bremzēšana, līniju asistents, distances kontrole, aizmigšanas sensors – tie visi var glābt dzīvības.
o Pērc OCTA+ (nepērc parasto OCTA) un veselības apdrošināšanu. OCTA+ ir iespēja pēc negadījuma vērsties novērst defektus pie sava apdrošinātāja, nevis vainīgās puses.
o Ja esi vainīgs, atzīsti savu vainu laikus, jo pretējā gadījumā tava pozīcija vienoties par mierizlīgumu var būt daudz vājākas.
o Brauc ar jaunāku auto, jebkuram jaunākam auto drošības aprīkojums būs labāks un dzīvības glābjošāks nekā vecākiem auto.
o Nenovērs uzmanību no ceļa, nebrauc noguris; bērni, mobilais telefons, dzīvnieki nekad nebūs attaisnojums negadījuma izraisīšanai.
Nobeigumā gribēju izteikt īpašu paldies cilvēkiem, kas notikuma vietā un pēc tam sniedza man palīdzību:
o atsaucīgajiem garāmbraucējiem, kas centās mani atbrīvot no auto un rūpējās par situāciju avārijas vietā,
o lieciniekiem, kas atsaucās uz aicinājumu dot neskaitāmas liecības policijā,
o speciālajai ugunsdzēsēju tehniskajai brigādei, kas profesionāli mani atbrīvoja no auto,
o Sergejam, kurš palīdzēja notikuma vietā ar koordināciju, mantām un auto evakuāciju,
o Ķirurgiem, ārstiem un medmāsām, kas darīja visu, lai sastutētu kaulu rasolu atpakaļ,
o Draugiem un paziņām, kas palīdzēja pielāgot ikdienu,
o Ģimenei, kam bija jāpārdzīvo visas šausmas daudzu mēnešu garumā.
Esam uzmanīgi uz ceļa, viena sekunde var būt liktenīga!
Vienmēr piesprādzējieties!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
