Iesaki rakstu: 
Saistībā ar Krieviju un tai piemērotajām sankcijām starptautiskajā vidē un medijos līdzās jaunu sankciju piemērošanai Putina režīma atbalstītājiem arvien plašāk izskan arī diskusijas par sankciju mīkstināšanu vai atcelšanu noteiktām personām.
Tiek uzsvērts, ka daļa sakcionēto personu šajos sarakstos iekļuvušas nepamatoti – vai nu sākotnējās steigas dēļ, vai arī tāpēc, lai sankcijas izskatītos pēc iespējas plašākas un biedējošākas un motivētu citus rīkoties izlēmīgāk pret Putinu. Lai nu kā, bet realitātē varam redzēt, ka daudzu Krievijas amatpersonu ģimenes locekļi Eiropā joprojām jūtas kā mājās, kamēr viņu laulātie draugi vai tēvi aktīvi piedalās ukraiņu tautas slepkavošanas aktivitāšu organizēšanā. Tostarp aktīvas diskusijas par to, kuri no Krievijas lielbagātniekiem jāsankcionē un kuri no saraksta jāizņem, varam novērot arī Krievijas opozicionāru rindās.
Plašāk par šo tēmu iespējams uzzināt 1. martā publicētajā Bloomberg rakstā “Kremļa kritiķi meklē iespējas sankciju atvieglojumiem pret karu noskaņotajiem magnātiem” (Kremlin critics seek sanctions relief for anti-war tycoons): https://www.bloomberg.com/news/articles/2023-03-01/kremlin-critics-seek-sanctions-relief-for-anti-war-tycoons.
Rakstā ir citēta virkne redzamu Putina kritiķu, sākot no Mihaila Hodorkovska un beidzot ar Nobela prēmijas laureātu Dmitriju Muratovu, Novaja gazeta redaktoru (šobrīd redakcija ir izvietota Latvijas teritorijā), un tajā būtībā tiek iezīmēts to cilvēku loks, kas varētu cerēt uz sankciju atcelšanu.
Pirmkārt, šajā sarakstā tiek izcelti tie personāži, kuriem ASV nav piemērojušas sankcijas – baņķieri Oļegs Tiņkovs, Mihails Fridmans, Pjotrs Avens un Germans Khans. Cita starpā varam nojaust, ka diskusijās par šo kungu esamību vai neesamību sankcijās aktīvi iesaistījies arī Leonīds Volkovs no Navaļnija pretkorupcijas fonda. Visticamāk, ka viņam ir nopietna vēlēšanās būt to sabiedrisko organizāciju un viedokļu līderu lokā, kas var ietekmēt sankciju uzlikšanu un atcelšanu. L. Volkovs ir viens no tiem, kas atbalsta visu augstāk minēto uzņēmēju izņemšanu no sankciju listes, neskatoties uz to, ka P. Avens bija viens no tiem, kas 2022. gada 24. februārī piedalījās bēdīgi slavenajā sanāksmē ar V. Putinu. L. Volkovs viņa klātbūtni šajā pasākumā sauc par kļūdu.
Visi četri kungi Eiropas tiesā ir pārsūdzējuši sankciju lēmumu un visiem iespējamiem tiesiskiem līdzekļiem cīnās par sankciju atcelšanu. Šajā kontekstā interesi izraisa diskusijas par kritēriju noteikšanu šādām personām, kuras joprojām ir iesprūdušas starp Maskavu un Eiropu. Kas viņiem varētu būt jāizdara, lai kļūtu par sankciju brīvlaistajiem? Un šis ir brīdis, kad jautājums no personālijām pārceļas valstiskā līmenī. Vai, piemēram, Latvijai ir definētas savas intereses, kā rīkoties šādā situācijā? Piemēram, Izraēla savas intereses šajā jautājumā visticamāk jau ir skaidri nodefinējusi. Kāpēc to ir svarīgi izdarīt arī Latvijai? Gaužām vienkārši, trīs no četriem džentlmeņiem ir dubultpilsoņi - P. Avens, M. Fridmans, un G. Khans. Tomēr tikai diviem no viņiem ir arī Eiropas Savienības pilsonība – O. Tiņkovam un P. Avenam.
Visai droši varam teikt, ka sankciju atcelšanas neatņemama sastāvdaļa būs arī norādījumi, par atbrīvoto aktīvu tālāku izmantošanu. Paredzama visai nopietna cīņa par šīs naudas plūsmu, jo runa ir par miljardiem. Protams, visiem šiem kungiem būs jāsniedz sava nopietna artava Ukrainas atjaunošanā, un trīs no viņiem vēl joprojām nopietni ir iesaistīti arī Ukrainas biznesa vidē. Piemēram, Alfa Bank Ukrainā turpina darbu – tā nav ne nacionalizēta, ne pakļauta kādām sankcijām. Gluži pretēji, tā ir atzīta par sistēmiski svarīgu banku. (https://bank.gov.ua/en/news/all/mijnarodni-sanktsiyi-proti-rosiyskogo-alfa-banku-ne-stosuyutsya-ukrayinskogo-at-alfa-bank#).
Banka ir saskārusies tikai ar akcionāru balsstiesību ierobežošanu, kas ir atbilstoši kara situācijai un darbam pastiprināta riska apstākļos. Tas ļauj domāt, ka pēc P. Avena un M. Fridmana 150 miljonu ziedojuma Ukrainai ir īpašas darījumu attiecības ar viņiem un, piemēram, Latvijai tur nebūs nekādas teikšanas. Savukārt cita aina paveras politisko sankciju jautājumā, jo P. Avens ir Latvijas pilsonis un līdz ar to Latvijai ir tiesības definēt savas intereses un nostāju. Kiprai savukārt būs savas intereses attiecībā uz O. Tiņkovu, kurš ir Kipras pases turētājs un jau ir paspējis atteikties no Krievijas pilsonības.
Bloomberg rakstā tiek uzsvērta M. Fridmana un P. Avena draudzība ar Putina režīma noslepkavoto Borisu Ņemcovu, kā arī pieminēta ieslodzījumā esošā krievu opozicionāra Iļjas Jašina no cietuma nosūtītā M. Fridmana un P. Avena atbalsta vēstule Eiropas Tiesai. Šādiem rakstiem tādos medijos kā Bloomberg visdrīzāk ir viens vienīgs iemesls – sagatavot atbilstošu augsni. Tas savukārt nozīmē, ka sankcijas šīm personām var tikt atceltas visai drīz.
Ja piedzīvosim šādu “pēkšņu” pavērsienu, tad nu gan būtu svarīgi saprast, kā Latvija izmantos šo situāciju un kādus noteikumus uzstādīs P. Avenam. Viņš tomēr ir Latvijas pilsonis, un nekas neliecina, ka tas tuvākajā laikā varētu mainīties. Negribas domāt, ka, piemēram, Izraēla šādu jautājumu būtu atstājusi pašplūsmā, skaidri nedefinējot savas intereses un noteikumus pilsoņiem M. Fridmanam un G. Khanam.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
