Iesaki rakstu: 
Motoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Jā, daudzējādā ziņā mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem. Latviešos ir novērota milzīgā tolerance pret ļaunumu, īpaši pret lielinieku pēctečiem. Arī obligāta militārā dienesta nozīmi mūsu kaimiņi saprata ātrāk par mums. Par spīti tam, ka ir jau Krievijas Federācijas „3 dienu speciālās militārās operācijas” devītais mēnesis, Latvija nevar tikt gala ar okupantu atbalstītājiem un iztaisnot muguru. Varbūt tiešām latvieši vairs nav stipra tauta? Daudziem svētku nedēļā nebija pat piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte. Iespējams, esam aizmirsuši zaudētās dvēseles, izlietās asinis. Varbūt latvju tautas varoņu ideāli ir aizmirsti, un mūsu latviskais gars ir salauzts?
Nebūt nē! Tēvzemei patiesi ir grūti laiki. Latviskais gars ir jāatmodina. Tas joprojām mīt katrā sevis cienošā latvietī. Pēc tumšākās un aukstākās nakts aust saule un sākas jauna diena. Ausīs arī mūsu saule. Šī tumšā un aukstā nakts ir jāiztur. Ar vaimanāšanu neko nevar panākt.
Ir jāatmet okupantu tipa domāšana. Neapskaužam kaimiņu, nesmejamies par tiem, kuriem klājas grūtāk, nepiesārņojam savu vidi, saprotam, ka pasaulē ir vērtīgākas lietas par naudu. Tautas degradācija, patērētājsabiedrības izveidošanās un konformisms ir mūsu lielākais ienaidnieks. Princips ”šķelt un valdīt” lieliski strādā, bet to nedrīkst pieļaut. Tikai būdami vienoti, mēs spējam paveikt lielas lietas un uzvarēt stiprāko pretinieku.
Latviet, atceries, ka Tavi senči nebija mantkārīgi, skopi un ļauni! Atceries, ka Tavi senči nežēloja sevi. Viņi cīnījās līdz pēdējam gan ziemā, gan pavasarī, gan rudenī, gan vasarā. Viņi cīnījās par Tevi, mani un visu mūsu tautu. Nav tiesību to aizmirst! Situācija valstī un visā Eiropā ir smaga bet nav bezcerīga. Tas, kurš uzskata, ka tā ir, – jau ir padevies.
Jā, latvieši ir stipra tauta! Mums vajag pamosties, samīdīt kalpa dvēseli un aizstāt to ar Lāčplēša. Naidnieks grib, lai sevi noniecinām, viens otru apēdam un necienām savas vērtības. Ar tādu attieksmi viņi uzvarēs, un asiņu upes būs velti lietas.
Latviet, katru dienu uz Tevi skatās TAVI senči. Dari viņus lepnus. Esi cienīgs būt latvietis!
Uz priekšu, latvieši,
Un pulkos stājamies!
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu važas pušu trūkst.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
