Atziņas par Satversmes tiesas spriedumu un sabiedriskā medija lomu Latvijā
Taisnība.com08.04.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
2. Satversmes tiesā valsts pārstāvji Kultūras ministrijas (KM) personā uzturēja pozīciju un vēlmi turpināt esošo, Krievijai izdevīgo politiku. Tā ir pret Latvijas valsts drošības interesēm.
3. KM un vairākas tās amatpersonas slēpti strādā Krievijas interesēs. Piemēram, Gunta Līdaka (KM Mediju politikas nodaļas vadītāja) okupācijas laikā bija režīma propagandiste, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas strādāja medijos, kas cieši saistīti ar Krieviju un tai lojālām personām. Tas rada šaubas, ka mūsu valstī tiks īstenota valsts drošībai atbilstošu mediju politika.
4. LSM publiskā komunikācija liecina, ka tas iebilst Satversmes tiesas spriedumam un sabotēs Satversmes tiesas norādes.
5. Lai arī tiesas dotais termiņš ir nākamā gada 1. maijs, PILNĪGI NEKAS neliedz LSM jau ŠODIEN īstenot Satversmes tiesas spriedumu un pārtraukt komunicēt krievu valodā. Tas netiek darīts.
6. SEPLP un LSM atklāti pauž, ka viņiem ir vienaldzīgas valsts drošības intereses. Viņi tās ignorēs. Citējot LSM: “Īstenojot šos pasākumus, tiek gan izpildīti Mediju politikas pamatnostādņu 2024.-2027. gadam darbības virzieni un uzdevumi, gan iespēju robežās Nacionālās drošības koncepcijas 2023 uzdevumi. SEPLP jau sākotnēji vērsa uzmanību, ka nav bijusi iesaistīta šīs koncepcijas sagatavošanas procesā, kā arī pauda viedokli, ka tās burtiska izpilde pilnībā aizliegtu vairāku Latvijas vēsturisko mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajā medijā.”
7. Mūsu valstī ir izveidojusies situācija, kad LSM veido savu “politiku” un nepakļaujas likumdevēja noteiktajiem uzdevumiem. LSM ir “valsts valstī” un ar savu rīcību grauj uzticēšanos valsts varai un īsteno antikonstitucionālu rīcību.
8. Acīmredzami – esošais LSM uzraudzības modelis nestrādā, LSM darbojas pret sabiedrības interesēm. Dati parāda, ka sabiedrība arvien mazāk uzticas sabiedriskajam medijam un uzticēšanās līmenis LSM ir sasniedzis kritiski zemu līmeni. Nepieciešamas tūlītējas fundamentālas izmaiņas LSM vadībā, darbībā un satura veidošanā, kā arī LSM uzraudzības modelī, kam ir jāatbilst sabiedrības interesēm. Ir jāpārtrauc LSM darbošanās pret valsts drošības interesēm.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
