Iesaki rakstu: 
Viņdien Tieslietu ministrija izplatīja atvainošanos kādam Latvijas politiķim, pret kuru tika ierosināts nepamatots kriminālprocess. Viņi rakstīja, ka atvainojas par “sagādātajām neērtībām, ciešanām un pārdzīvojumiem”. Tomēr vissvarīgākais šajā vēstījumā bija sākumā, kur ir teikts, ka “Tieslietu ministrija Latvijas Republikas vārdā” to visu formē… Tātad – pie visa vainīga republika?
Tas gan ir ērti – slēpties aiz valsts ģerboņa. It kā kriminālprocess ierosinājās pats no sevis tāpēc, ka mums ir valsts. Tā jau kriminālprocesam nebūtu jānotiek, bet valsts izdomāja, ka vajag. Interesanti, kāpēc šajā nopērtā suņa paziņojumā Tieslietu ministrija atvainojās valsts, nevis savā vārdā?
Bailes no atbildības, atzīstot, ka konkrētais gadījums ir profesionālās vides un standarta izgāšanās? Jo kriminālprocess tika ierosināts nepamatoti. Padomājiet – tika izdarīts tāds darbu kopums, savākti visādi papīri un pierādījumi, lai uzsāktu kriminālprocesu, kas beigās izrādās darīts… nepamatoti.
Starp citu, lai tiktu vispār līdz kriminālprocesam, tur nekādi nesanāk satikt stulbumu, nolaidību vai analfabētismu. Jo kārtība paredz diezgan konkrētu iedziļināšanos, vētīšanu, caurskatīšanu. Un tad vēl ir vairāk nekā viens izmeklētāju galds, pie kura spriež – rosināt vai nerosināt. Un tomēr – ierosina. Kad tas notika, tajā paziņojumā aizdomās turētajam taču nebija rakstīts – Latvijas Republikas vārdā mēs izdomājām… Tad kāpēc Latvijas Republikas vārdā jāatvainojas?
Kāpēc šajā notikumā Tieslietu ministrija savā atvainošanās vajadzībā neuzskaitīja visus tos, kas to ievārīja? Tā taču ir viņu – konkrētu amatpersonu – kļūda, nevis valsts vaina! Sākot ar to, ka noteikti kāds rakstīja apmelojošu iesniegumu, lai vispār tiktu iedarbinātas izmeklējošās institūcijas. Jo mēs taču zinām, ka bez iesnieguma Latvijas Republikas uzturētie tiesību un drošība sargi savu piekto atbalsta punktu no krēsla nepiecels. Tur, mazākais, bija divi izmeklētāji, pēc tam vismaz viens prokurors, tad – tiesneši… Visi ar uzvārdiem un personas kodiem.
Ja Tieslietu ministrija domā, ka vajag atvainoties, tad šo paziņojumu par atvainošanos paraksta visi tie, kas šo nepamatoto apsūdzību uzturēja. Jo pagaidām tas izskatās negodīgi: vieni kaut ko dara, viņiem nesanāk, bet atbildīgo par šo nolaidību nav.
Otrā pusē ir “sagādātas neērtības”, kas kriminālprocesa kontekstā neizskatās pēc ceļgala nobrāzuma. To vienu cilvēku taču pazemoja, ar visiem pārdzīvojumiem un ciešanām, kas tam neizbēgami veidojas apkārt – kā to paredz likums par kriminālprocesu. Vēl vairāk – par šo vēl tika noliets presei, žurnālistiem, kas. Sanāk, ir piedalījušies un atbalstījuši nepareizu lietu. Publiski! Bet ministrija atvainojas valsts vārdā…
Valsts jau nav tikai Tieslietu ministrija. Kad uzturējāt kriminālprocesu, vai citiem no valsts kaut ko prasījāt? Nē, jo valsts paredz kārtību: vieni atbild par tiesiskumu, citi par izglītību, vēl citi par veselību, viens bars – par nodokļu iemaksām…
Ja ārstam kaut kas nesanāk pie pacienta, vai viņš atvainojas savā vai valsts vārdā? Ja veikala kasiere jūs apskaita un jums izdodas to atklāt – interesanti, kas par šo atbild un atvainojas? Pēc Tieslietu ministrijas loģikas – vainīga ir valsts. Bet šajā jocīgākā stāstā taču ir sanākusi izdomāta lieta – nepamatota! Un tur ir ļoti konkrēti krekli, kas to paveica. Ar nodomu, bez nodoma, ieinteresēti vai stimulēti – nav svarīgi. Tur ir cilvēki, kas “sagādāja neērtības”.
Kāpēc šajā paziņojumā mēs neatrodam, kurš no neprašām ir vainīgs? Kurš ir atbrīvots no darba, kurš ielikts kaktā… Kurš no šīs barības ķēdes samaksās nepamatoti apsūdzētajam materiālo kompensāciju? Ak, atvainojiet – tā nedrīkst, jo tad izmeklētāji un tiesneši baidīsies vispār strādāt… Te nav runa par strādāšanu un darbu, te mūsu priekšā ir apzināta un mērķtiecīga ļaunprātība. Jo atkārtošos – lai tiktu līdz kriminālprocesa ierosināšanai, tas nekad nav bijis saistīts ar eksperimentiem. Sak, laižam uz tiesu, redzēs, kas galā iznāks… Nekad!
Kad pagājušajā nedēļā Valmierā atklāja kādu rūpnīcu, kas saistīta ar militāro industriju, prātā bija nevis doma, cik bruņumašīnas tiks tagad ražotas gadā, bet – kuram liekēdim vajadzētu uzšaut pa pakaļu un pirkstiem… Jo pagājušā gada septembrī ap šo rūpnīcas projektu tika sacelta brēka un vilna. KNAB darbinieki, kuri tikai esot izpildījuši kaut kādus rīkojumus no Eiropas, tajās dienās ieradās pilsētā un sāka organizēti gan spēlēt, gan dancot, atrādot maskas, žvadzinot roku dzelžus, kratot un purinot papīrus, galdus, pieliekamos… Normāli. Pēc tādām darbībām, kas netika slēptas no sabiedrības, mazākais, ko varēja sagaidīt beigās – ka vismaz viens sēž… Vismaz viens! Ka tas viens – atbild par nodarīto noziegumu. Jo procesa gaitā tika aizturēti cilvēki, viņi par kaut ko parakstījās, ka nedrīkst izpaust izmeklēšanas noslēpumu un tamlīdzīgi…
Ko redzu pēc deviņiem mēnešiem? Valmieras mērs, kas, domājams, bija galvenā aizdomās turamā persona jeb iesaistītais – stāv tagad kopā ar premjeri pie sarkanās lentītes un nikni smaida… Un fonā ir industriālais parks, par kuru teicās, ka tieši tur ir pārkāptas kaut kādas lietas. Kuri gali te neiet kopā?
Kas tā par manieri? Kas tās par pilnvarām? Ja ir savākti pierādījumi, tad tie strādā tiesiskuma un kārtības labā. Ja pierādījumus vāc pa ceļam – tad arī ir kaut kādas konsekvences. Vai nu to dara bez uguņošanas, vai ar prātu un izglītību, vai – vismaz pēc skolas laika pierakstiem. Ja Valmieras mērs toruden tika pat aizturēts, tad ko var padomāt par pašu procesu? Jā, ir gan dūmi, gan uguns…
Bet, ja viņu aizturēja un tikai pēc tam sāka domāt, vai iekuram vajadzēs skalus, kurš brauks uz mežu pēc malkas, pie kā palika sērkociņi – tas nav nedz nopietni, nedz ļoti nopietni. Te, izskatās, velk uz vēl vienu atvainošanos Latvijas Republikas vārdā, bet šīs pašas republikas vārdā var arī vaicāt – kurš šo visu pasūtīja? Jo, ja lietas ir nopietnas, tad mērs Baiks nekādi nevarēja atrasties ar šķērēm pie sarkanās lentītes… Bet, ja tas viss ievirzās nenopietnajā galā, tad atkal skatos – kuram no tiesiskuma grupiņas vajadzētu stāvēt kaktā? Konkrēti cilvēki tiesību sargājošajās institūcijās, kas vīzēja dokumentus un formēja kopā lietu. Jo nevar būt tā, ka par slikti padarītu darbu neviens no šiem darītājiem nav nekur tuvumā. Tā nedrīkst notikt tās pašas Latvijas Republikas vārdā.
Kas to var mainīt? Tikai cilvēki. Tādi cilvēki, kas atbild gan par vārdiem, gan darbiem, lai kādu uzdevumu viņiem uzticētu. Kāpēc vieni no šīs sugas var neatbildēt ne par ko, kamēr pārējiem ir jārēķinās, ka jebkurā brīdī viņiem kāds sagadās neērtības un pēc tam atvainosies republikas vārdā… Varbūt pamaināmies vietām? Varbūt tieslietu ministre varēja vismaz tik daudz izdarīt, ka minēto paziņojumu par atvainošanos nepamatoti izčakarētajam, pati parakstīt, ar savu vārdu un uzvārdu. Iesākumam… Un izņemtu no tām rindām slaveno atsauci uz valsti, jo valstij ar konkrētu amatpersonu nolaidību ir tikai tāds sakars, ka no valsts kases viens bars ar šiem amatieriem tiek uzturēti.
Normāli būtu, ja šie neprašas paši pieteiktos, iznāktu saulē, atvainodamies arī Latvijas Republikai – savā vārdā… Jo valsts uzticētos un segtos pienākumus viņi neizpildīja.
Seko mums 
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
Viens notikums, divi dažādi paziņojumi. AirBaltic paziņojums: Lufthansa grupa iegādājas mazākuma daļu airBaltic. Lufthansa paziņojums: Lufthansa grupa stiprina tā sauktā "slapjā līzinga" partnerību ar airBaltic. Viens par mūža mīlestību, otrs par aprēķina attiecībām bez traucējošām saistībām.
Latvijas Žurnālistu savienība pauž satraukumu, bažas un aizdomas par to, ka Latvijas Žurnālistu savienības biedra Lato Lapsas aizturēšanu šī gada janvāra beigās un pret Lato Lapsu izvirzītās apsūdzības ir saistītas ar Lato Lapsas iegūtajiem rezultātiem pētnieciskajā žurnālistikā par vairāku Latvijas Republikas tiesību aizsardzības sistēmas struktūru amatpersonu īstenotajām nelikumībām un iespējamiem noziegumiem.
AirBaltic situācija diemžēl ir sliktāka par plānoto. Lufthansai pārdoto akciju cena ir saskaņā ar kuluāros dzirdēto - pesimistisko stāstu. Ja 10% Lufthansa pērk par 14 miljoniem eiro, tad kompānijas kopējā vērtība ir tikai 140 miljoni. Tas ir pēc rekapitalizācijas, bet pirms - nevis nulle, bet mīnuss.
Uz Amsterdamas Ajax līdzjutēju izdarībām Rīgas centrā var palūkoties arī no arodbiedrību vai pilsoniskās sabiedrības puses – proti, cik gan vienkārši ir sanākt kopā, vienoties par kaut ko vienu un to visu atklāti nodemonstrēt tā, lai ikviens saprastu, kas ar to domāts.
Konservatīvās platformas „Demos” radītājs Jāzeps Baško aicina Aināru Šleseru un Aleksandru Kiršteinu kaut ko beidzot darīt, lai “nabaga apmaldījušos cilvēku” Eviku Siliņu dabūtu “nost no amata”. Pilnībā piekrītot viņa paustajam apliecinājumam, varu tikai piebilst sekojošo.
"DeskTime" aplikācijas ieviešana Ekonomikas ministrijā ir izraisījusi asus komentārus, daudziem bažījoties, vai ar šīs datorprogrammas palīdzību tiešām var sasniegt ministrijas stratēģiskos mērķus. "DeskTime" noteikti nav rīks stratēģijas noteikšanai, un pēc tā ieviešanas nenotiks brīnumaina Latvijas atdzimšana. Taču, pareizi ieviests, tas var ļoti labi noderēt ierēdņu darba efektivizācijai un caurskatāmības uzlabošanai valsts pārvaldē.
