Atvainojiet, bet Egilam tiešām ļoti gribas palikt tajā amatā, un Sarmīte izdomāja, ka šis raksts palīdzēs
Andra Levite, Egila Levita sieva06.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gandrīz visas Eiropas valstis piedzīvo sabiedrības novecošanos un ar to saistīto profesionālā darba stāža pagarināšanu. Paaudze pēc manis ir uzaugusi ar digitālajiem rīkiem un prasmēm. Man šīs zināšanas bija jāapgūst un laiku pa laikam jāatsvaidzina. Mūžizglītība nedrīkst būt tikai nākotnes projekts, tai ir jābūt šodienas realitātei. Neapšaubāmi − mūsdienās mūžizglītība iekļauj digitālās prasmes visās dzīves jomās, arī veselības nozarē.
Digitālās prasmes ir noderīgas:
lai izvairītos no nevajadzīgi atkārtotām, pacientam dārgām un psiholoģiski nomācošām izmeklēšanām;
lai saudzīgi apietos ar pacienta sensitīvajiem datiem;
lai vairāk un efektīvāk laiku varētu veltīt pacientam un mazāk − darbam ar dokumentiem.
Jau šobrīd ārstniecības iestādes Latvijā izmēģina dažādus mākslīgā intelekta risinājumus, lai uzlabotu gan pacientu datu drošību, gan precīzāk noteiktu diagnozi. Mums ir, kur augt. Potenciāls ir liels.
Jāpiebilst, ka dažkārt risinājumiem nav jābūt sarežģītiem. Vēlos pieminēt attālinātās medicīnas jeb telemedicīnas pakalpojumu, kas varētu būt pamats ārstniecības pakalpojumu pieejamības uzlabošanai. Taču arī telemedicīnai nepieciešamas digitālās prasmes abās ekrāna pusēs − gan veselības jomas darbinieka, gan pacienta.
Ārstniecības pakalpojumu pieejamība jau ilgstoši ir Latvijas veselības nozares izaicinājums, ko ietekmē sabiedrības novecošanās un medicīniskā personāla trūkums.
Starptautiska zināšanu un inovāciju pārnese
Mūsdienās dalīšanās ar informāciju un pieredzi starp veselības nozarē strādājošajiem ir ierasts zināšanu pārneses formāts, kur digitālās prasmes ir jo īpaši svarīgas.
Latvijai veselības nozarē patlaban ir vairāki starptautiskās sadarbības projekti ar Šveici, Skandināvijas valstīm, Izraēlu u.c. Šī sadarbība ne vien veicina Latvijas veselības nozares konkurētspēju Baltijas valstu mērogā, bet arī sniedz lielu atbalstu iedzīvotājiem.
Īpaši vēlos pieminēt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Veselības aprūpes attīstības centra projektu. Tā laikā plānots attīstīt jaunus aprūpes pakalpojumus, īstenot medicīniskos pētījumus un turpināt paplašināt sadarbību ar dažādiem zinātnes un inovācijas centriem, uzlabojot pacientu izredzes izveseļoties un liekot uzsvaru uz personalizētu un precīzijas medicīnu.
Tuvākajā laikā arī gaidāms izmēģinājumprojekts grūtnieču attālinātai monitorēšanai sadarbībā ar Izraēlas ārstniecības iestādēm.
Digitālo prasmju apguve – paaudžu vai nostājas jautājums?
Digitālo prasmju apgūšana nav tikai paaudžu izaicinājums, bet arī atvērtās nostājas jautājums. Ir ērti piekopt profesionālo konservatīvismu, jo jaunu tehnoloģiju apgūšana prasa piepūli.
Piemēram, Kembridžas Universitātes slimnīcā personāls piedzīvoja divus grūtus digitālās transformācijas gadus, bet pēc datu plūsmas sistēmas ieviešanas neviens ne par kādu cenu nevēlas vairs atgriezties pie agrākās kārtības. Jaunā datu sistēma ieviesa skaidrību un atviegloja ikdienas darbu, piemēram, lai sekotu pacientu izmeklējumiem.
Apbrīnojami dinamiskā un nenogurstošā Riga TechGirls komanda ir izstrādājusi un no šī gada marta piedāvā jaunu IT mācību programmu – šoreiz veselības jomā strādājošiem kolēģiem – Cilvēcīgi par tehnoloģijām.
Pareizi saprotot darba dzīves prasības, Riga TechGirls komanda jaunajā programmā piedāvā četrus dažādus moduļus: pacienta pieredzes dizains, datu apstrāde veselības aprūpē, digitālie rīki veselības aprūpē un mūsdienās pieejamās tehnoloģijas.
Visi moduļi ir noderīgi mūsu ikdienā pacientu veselības aprūpei. Es arī pieteicos šai programmai. Priecāšos mācīties kopā ar jums.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
