Attopieties! Labāk nebūs. Tikai citādāk

Priekšstāvju kandidātu plejāde ir raibu raibā, un pat dažāda ranga “taurētāji” un banānu dalītāji par šiem censoņiem varētu mazliet pabrīnīties. Mūžīgās vajadzības izteiksmes frāzes birst vienā laidā – jānodrošina, jāatbalsta, jāpiešķir, jāatrod, jāveicina… Veca dziesma jaunos repa ritmos…

Un, lai arī vēlēšanu iznākums šoreiz pēc daudziem gadiem lielos vilcienos diemžēl šķiet salīdzinoši viegli paredzams, jo pašreizējam varas kartelim neesot alternatīvas, varbūt ir vērts paskatīties, ko savās listēs piedāvā ievērojamākie politgrupējumi. Lai pēcāk sev uzdotu jautājumu – vai tiešām elektorāts ir TIK stulbs, ka vēlas, lai pagātnes mēslu čupas piedzīvojam no jauna?

“Jaunzagļu varza” – tālu no godaprāta

Ar visaugstāko varbūtību (ja vien elektorāta smadzenēs nenotiek kolektīvs “klik”) var pieņemt, ka līdzšinējā kliķe turpinās valdīt. Jautājums “kādās proporcijās” paliek atklāts, taču saglabājas liela ticamība, ka formālie valdošie arī nākamajā sasaukumā paliks “Jaunā vienotība”, kas sevi nekautrējas saistīt ar saukli “Kompetence. Tālredzība. Godaprāts.”.

Te varētu mierīgi teikt – būtu nu, maitas, par to paklusējuši. Kompetence? Vērojot ekskomjaunieša, finanšu ministra Jāņa Reira izdarības un veikumu, kompetences pārmērību viņam grūti pārmest. Kāpēc šos saukt par “jaunzagļiem”? Pajautājiet jebkuram uzņēmējam, kurš (ne tikai nefinansē JV, bet arī) pēdējos gados ir izņēmis uzņēmuma peļņu dividendēs, no kādas summas viņš ir aprēķinājis ienākuma nodokli?

Tam vairākumam, kas to nezina, paskaidrošu – no par ceturtdaļu lielākas, nekā sadomājis izņemt! Respektīvi, ja kāds uzņēmuma īpašnieks sev piešķir dividendes 2000 eiro apmērā, 20% nodoklis tiek aprēķināts no 2500, jo “likumā paredzēta šāda apliekamā bāze”. Legalizēta zagšana valsts līmenī Reira degungalā!

Varbūt jāgatavojas, ka arī strādājošajiem, nopelnot 1000 mēnesī, nodoklis būs jāmaksā no dubultas summas? Vajag tik attiecīgo “bāzi”, bet te reirveidīgie draņķi un viņiem līdzīgie ir tik nadzīgi, ka ministra padomnieks un dzejdaris (Guntars) Račs izdarības pat pantiņos nepaspēs aprakstīt…

Tālredzība? Kurā brīdī? Pieņemot stulbus lēmumus par kovida “ierobežošanu” un naudas sviešanu vējā? Godaprāts? Tiešām? Arī būvnieku karteļa, jau puspiemirsto Rēzeknes burtnīciņu un citu cūcību gadījumā?

Šiem pusperversajiem politiskajiem puvekļiem nepiemīt nekas no tā, ko šie tik ļoti vēlētos sev pierakstīt. Patinam politisko vēsturi vēl tālāk, atceramies par “airBaltic”, “Liepājas metalurgu”, “izdevīgo” “Parex bankas” pārdošanas darījumu, OIK ieviešanu, (ne)atcelšanu un citiem “veiksmes stāstiem” un pajautājam sev – vai vēlamies piedzīvot nākamos? Kā ar četriem, pieciem miljardiem no “daudzajām naudām”, ko pandēmijas laikā burtiski gaisā izsvieda premjers “kankariņš”? Diezin vai šis steigsies šīs summas atmaksāt… Toties nerimstoši atgādinās, kā valsts attīstības labā katru dienu “jāizdara” nozīmīgi lēmumi…

“Briseles grāmatvedis” (Valdis) Dombrovskis, nolaidis podā Latviju un patvēries eirokrātu paspārnē, pelnīdams ap tūkstoti dienā, var pļerkstēt savās reklāmās, cik vēlas, ka “jābalso gudri”, ar to, protams, domājot balsu atdošanu par pašu pārstāvēto veidojumu. Skaidrs, ka galvenie balsotāji būs šīs politbandītu varzas radinieki un bļodlaižas, kas piezīdušās šo politiķu izveidotajai birokrātu mašinērijai un no tās gūst zināmus labumus. Un vēl varbūt daži dīvainīši, kuri gaida nākamos veiksmes stāstus.

“Aparisti” turpinās ieziepēties?

Vietējā “Pentagona” šefs Artis Pabriks reklāmās skaļi klaigā, cik ļoti šie nu glābuši veselību, sargājuši valsti, attīstījuši militāro ražošanu un kā nu tik balstīs iedzīvotājus un palīdzēs tiem savaldīt trakojošos rēķinu ciparus…

Ak, un šie vēl esot arī reģionus noreformējuši! Par pozitīvu nopelnu to gan grūti nosaukt, neloģiski glupā kārtā vienojot kopā attīstītus novadus ar pamestām mēslu bedrēm – sak, ja reiz, aktīvie novadi, nopelnījāt, tad labākajās politiskajās tradīcijās naudu vajag arī izķiņķelēt, piespiežot tiem uzturēt sliņķus un nejēgas…

Un nu skan lielais vajadzību reps – jāpalīdz, jānodrošina, jāatbalsta, jārod iespējas… Nodrošināsim apkuri par pieejamu cenu… Kā? Pabriks izkomandēs globālo tirgu? Likvidēs konkurences principus? Pieprasīs NATO okupēt Krieviju un pievākt energoresursu “trubas”? Pats kļūs par gāzes magnātu?

Kā ar “aparistu” eksministra “caurlaižu sāgu”? No amata atkāpās, esot, nu, tāāāds kauns… ka ilgi nebija jāgaida, līdz šī pārbarotā morda atkal sāka no TV ekrāniem visus mācīt dzīvot gan vides aizsardzības lietās, gan citās jomās…. Un, protams, ielīst kandidātu listē…

Un kā būtu, ja aktīvais Veselības ministrijas censonis (Daniels) Pavļuts pastāstītu sabiedrībai ne vien par to, kur palika miljonus vērtās “gultas ar zelta kājām”, bet arī – kā ierēdnis ar Latvijas apstākļiem pieklājīgu, bet nebūt ne kosmisku algu var atļauties tāda savrupnama būvniecību, kura pamati vien izmaksā dārgāk nekā vidusmēra ģimenes privātmāja?

Taču šeit korupcijai neko pat attāli līdzīgu nespēj saskatīt pat “kankariņš”, kuram vēl pirms pāris gadiem šī sērga rādījās ik uz soļa un tika piesaukta teju katrā otrajā teikumā…

“Aparisti” līdz šim sevi apliecinājuši ar prasmi ielīst ar un bez ziepēm jebkurā politiskajā caurumā, kad vien vajag. Vai tas būtu kopā ar progresīvajiem, regresīvajiem vai deģeneratīvajiem… Šis eksistences un izdzīvošanas instinkts, domājams, saglabāsies arī turpmāk…

Vecie “jaunie” trampisti

Eksministrs Ainārs Šlesers jau nebūtu pats, ja uz kārtējām vēlēšanām neveidotu nākamo politkombināciju, šķiet, jau numur astoņi, šoreiz ar trampisku nosaukumu – “Latvija pirmajā vietā”, laivā pie sevis paņemot seno oponentu, ar gadiem lielību nedaudz piebremzējušo pensionēto ekspremjeru Vili Krištopanu un citus politaktīvistus….

Reklāmās šie klaigā, ka valsts jāvada “patriotiem un profesionāļiem”… Minētajiem kungiem nespēju sapelnīt lielu naudu pārmest nevar, ar patriotismu gan tā grūtāk… Ilgstoši atrodoties varas elitē, visas shēmas, naudas izcūkošanas un valsts līdz kliņķim novešanas aizkulises vienkārši nevar nezināt, līdz ar to loģisks jautājums – kurā patrepē šo kundziņu “patriotisms” tobrīd gulēja? Kā skaļi sauc Krištopans, nekustamā īpašuma nodoklis ir jāatceļ, jo tas ir “stulbs, tā administrēšana ir dārga”, un Rīga vien tur zaudētu “tikai” 100 miljonus eiro… Toties “nauda paliktu cilvēkiem”, kuri to tērētu, stimulējot vietējo ekonomiku…

Kur tad bija šī eksministrēna prāts toreiz, kad “labāku ceļu vārdā” degvielas akcīzi vairākus gadus no vietas šāva stāvus debesīs, līdzi raujot inflāciju, un plātījās, ka “ceļš ir tāds pats pakalpojums kā jebkurš cits” un par to visiem jāmaksā. Un maksāja. Vairāk. Par visu – maizīti, komunālajiem, apģērbu, degvielu, arī sabiedrisko transportu, ja vien izdevās noķert reģiona pagastā vienīgo dienā kursējošo autobusu… Toreiz visus tuvredzīgi slauca kā kārnas govis, bet nu atstās naudu cilvēkiem? Ticiet vien!

Arī par korupciju VID pirmsākumos tā pašpasludinātais izveidotājs izskatās piemirsis. Tagad uzspēlēti šausminās par korupciju šajā iestādē, bet pats kā ministrs savulaik plātīja rokas, ka nevarot taču ierēdņiem ložņāt līdzi un skatīties, vai kāds šiem “nedod dolārus”.

Kad tas vēl ir “patriotu” ierindā? Bijušais ceļu policists Edmunds Zivtiņš. Jā, tas pats, kurš pēc dienesta policijā darbojās teju līdz kliņķim nolaistajā SIA "Rīgas satiksme", flirtējot ar “Saskaņu” un, protams, ar kārtīgu likumsarga rūdījumu, nu, nemaz nemanīja pašvaldības līmenī īstenotās mahinācijas…

Oļegs Burovs. Jā, tas pats, kurš gadiem ilgi bija Rīgas izsaimniekotāju barā ar galvaspilsētas eksmēru Nilu Ušakovu priekšgalā. Pilsēta tika teju nolaista uz grunti, izzagta līdz pamatiem, bet “patriotisms” dusēja saldā miegā, lai pamostos pēc Šlesera modinātāja zvana?

Linda Liepiņa. Visu cieņu par aso nostāju un drosmi to paust pirms ieiešanas politikā teātra klauna pavadā. Taču tagad kažoks ir apmests otrādi, pārejot tajā skaitā arī pie tiem, kuri ir veidojuši pašas pirms dažiem gadiem pieminēto ilgstoši radīto “sistēmu”, kas ir izdevīga politiskajiem parazītiem, kuri ar savu prātu un darbu dzīvē nav nopelnījuši ne centa.

Ramona Petraviča? Lauku bodniece-eksministre, kuras ģimenes uzņēmumam agrākie darbinieki pārmet aplokšņu algu maksāšanu un kura formālā procedūrā ar CV konkursu ministrijā tiktu varbūt vienīgi par lietvedi, bet nekad ne par ministri!

Arī pārējie “patrioti un profesionāļi” neizskatās sevišķi daudzsološi – likumus gatavojas rakstīt Krištopana atvase, kas iedzīvojusies miljona parādos un devusies pa maksātnespējas taku, Šlesera atvase, kas ievērojamu kapitālu pārņēmusi no bagātā tētuka, “buldozera” vedekla, pāris džeza mūziķu, virkne citu dažādas pakāpes radu, arī pa kādam autobusa šoferim (zinot Šlesera simpātijas pret “šofera dēliem”, izklausās loģiski)… “Patriotu izlase”, ka tik turies…

Pīlēna grupējums – oranžo restarts?

Dažāda kalibra uzņēmēju, visādu jomu aktīvistu un dažādu krāsu partiju daudzkārtēju mainītāju apvienība, kas vēlēšanās startē kā “Apvienotais saraksts”, arī ir izcili raiba. Interesanti, ka reklāmās šie aicina “balsot par Uldi Pīlēnu”, kura… nemaz nav sarakstā un kurš ir tikai listes “lokomotīve” ar premjera ambīcijām.

Lai arī nav šaubu par daudzu šajā apvienībā esošo varēšanu un vispirms tas attiecas uz lieluzņēmēju un miljonāru Pīlēnu, arī šeit ir jautājums, kādēļ pēkšņi tāda valsts mīlestība un patriotisms parādījušies kungam, kurš gadsimta sākumā bija nesaraujami saistīts ar tolaik vareno “Tautas partiju”, bet tolaik, šķiet, īpaši nesatraucās par tās valdīšanas stilu, piekopto aroganto politiku un līdzekļu mešanu vējā, piemēram, reģionos solot un vienu pēc otra būvējot zaudējumus nesošus sporta objektus…

Vai tiešām esam gatavi noticēt, ka padsmit gadus pēc “oranžo” agonijas (atstājot parādus), vienam no tās klusajiem atbalstītājiem, savā reģionā labi zināmajam būvniekam, “pēkšņi” uzradusies tāda valsts mīlestība, ka ir gatavs pulcēt ap sevi gan darītājus, gan politiskos staiguļus un puskoka lēcējus, lai, turoties ārpus kandidātu saraksta, piepildītu varas ambīcijas? Mēdz teikt, ka cilvēka, kuram ir liela nauda, vēlmei doties politikā var būt tikai viens iemesls – vēl lielāka nauda. Šķēles piemērs to uzskatāmi parādīja… Un par to joprojām ir vērts aizdomāties…

Zaļie un pusjocīgie

Šķiet, ka ilggadējais Ventspils eksmērs, pa tiesām ilgstoši vazātais Aivars Lembergs ir arī Latvijas vēsturē visilglaicīgākais premjera amata kandidāts, kļūstot par nosacītu trumpi, ko pirms katrām parlamenta vēlēšanām izspēlē nu jau puspašķīdusī Zaļo un zemnieku savienība.

Vēl pirms pārdesmit gadiem, kā ķeizars valdot Ziemeļkurzemes ostas pilsētā, pret visiem mājieniem par došanos uz Rīgu un sēšanos valdības vadītāja krēslā Lembergs izturējās noraidoši, ar gadiem kļūstot pielaidīgāks, tad ilgstoši izpelnoties protežētās partijas premjera kandidāta statusu un visbeidzot pat radio reklāmās aicinot balsot par šo partiju un tuvināt pašu valdības vadītāja postenim.

Atkal jautājums – kādēļ gan šis kungs laida garām iespēju, kad enerģijas, jādomā, bija krietni vairāk nekā tagad? Kad pakausī tik ļoti neelpoja politisko un citu krimināllietu kūrētāji. Turklāt, Lembergam nokļūstot premjera krēslā (jāteic, ka tāda iespēja nepastāv pat teorētiski), Latvija piedzīvotu juridisku kāzusu – izpildvaru vada persona, pret kuru otrajā instancē tiek izskatīta krimināllieta entajās apsūdzībās… Un, ja tiesa izdomās grozīt drošības līdzekli uz apcietinājumu, ko tad?

Vai daudzi vēl gribēs balsot par nesenajiem pašpasludinātajiem “labo darbu čempioniem”, kas politiskās pļekas, sevišķi valsts budžeta un mazā biznesa regulēšanas jomā, ir taisījuši bez sava gala? Bet kaut kādi nodomi jau šiem laikam ir, vismaz ieriebt politkonkurentiem un pievākt pa kādai liekai balsij. Ja jau pat radio reklāmu ierunāšanā iesaista pat veselām paaudzēm labi zināmu Latvijas ievērojamāko šlāgeru autoru…

Nacionāļi – mazie brāļi

Laikam šķietami “visneatkarīgākais” politgrupējums, jo no šiem faktiski nekas nav atkarīgs. Vienmēr bijuši siles tuvumā, ar jēdzīgiem darbiem īpaši izcēlušies nav, atsevišķi politikāņi sapinušies dažādās mahinācijās, citi nav nokāpuši no “korķa”… Pagātnē izcēlušies ar dažādām šaubīgām izdarībām, tostarp atkal jau uz ministrēšanu cerošā Krištopana valdības gāšanu un pīšanos ar dažādiem tumšas reputācijas darboņiem, tomēr allaž kā savu jājamzirdziņu saglabājuši nacionālo jautājumu un, kā izrādās, itin pravietisko “krievi nāk!”.

Un, protams, demogrāfijas jautājumu, kur viens pats Imants Parādnieks ir veselas rotas vērts. Radīt virkni bērnu ar vairākām sievietēm, gadiem dzīvot faktiskas daudzsievības apstākļos – nu, tas ir jāmāk. Kā pikanta oga uz šķebīgās polittortes…

Uz šīm vēlēšanām kā premjera amata kandidātu izvirzījuši plašāk mazpazīstamo ilggadējo Siguldas mēru, nomainot jau apnikušo Briseles “mēbeli” uzvārdā Zīle, kurš, neskatoties uz līdz šim paklausīgu līdzdalību politiskajās diskusijās, ne mirkli nav izrādījis iniciatīvu mainīt ērto eirokrāta krēslu pret vietējās izpildvaras līdera posteni.

Ja šajā priekšvēlēšanu laikā ir kāds pozitīvs mirklis, tad tas laikam arī ir vienīgais….

Par dažādu taurētājpartiju parodijām un atklāti pretvalstiskiem politiskajiem krievu grupējumiem izteikties nav vērts. Stepaņenko un viņai līdzīgās kliedzējpīles un politprostitūtas ir ilgstoši muļķojušas elektorātu ar neizpildāmiem solījumiem, toties vēl nav iemācījušās atzīt pat acīmredzamus vēsturiskus faktus, liekot sevi uztvert kā piektās kolonnas sestos riteņus, ne vairāk… Par mēsliem nerunā, tos noskalo… Tas pats attiecas uz vēstures mēslainē aizejošajiem maitveidīgajiem afēristiem un satiksmes nozares grāvējiem “jaunkomunistiem”…

Turklāt, ejot pie urnām, jāpatur prātā, ka pamatā politiķu vēlme, atrodoties amatā, ir nevis padarīt mūsu dzīvi labāku, bet tikt pārvēlētiem arī pēc četriem. Tā ka ilūzijas labāk atmest uzreiz, un – lai izdodas pieciest to ākstu baru, ko kopīgiem spēkiem pamanīsimies iebalsot augstajā namā!

Novērtē šo rakstu: