Iesaki rakstu: 
Laba klasika nenoveco. Sekojot līdzi valdošās koalīcijas darbībām siltumapgādes krīzes risināšanā, prātā nāk filmas “Briljantu roka” kolorītā namu pārvaldniece – ja nedarīsiet, kā es gribu, “atslēgsim gāzi”. Un viss – diskusija beigusies, vienos vārtos.
Sauklis “atslēgsim gāzi” tagad ieguvis terminētas aprises Rīgā. Līdz 2025. gadam iedzīvotājiem jāatradinās no šī apkures veida ērtībām. Rīgas dome savās publikācijās norāda, kas tas tiek darīts “gaisa kvalitātes labā” un “klimatneitralitātes” vārdā. Bet būtībā Rīgas t.s. liberāļi, ar vides kvalitātes lozungiem piesedzoties, neslēpti nodarbojas ar tirgus regulēšanu par labu centralizētajai siltumapgādei - kas pamatā balstās uz to pašu gāzi…
Turklāt “kolektīvajam siltumam” atšķirībā no individuālā katla kilometriem garajos tīklos no termocentrāles līdz radiatoram neizbēgami ir nozīmīgi zudumi. Un tas nav ne klimatneitrāli, ne ekonomiski izdevīgi. Savukārt individuālo apkuri katrs var regulēt, pieskaņojot ne tikai komforta līmenim, bet arī maciņa iespējām. Centralizētajā siltumapgādē tas ir iespējams tikai retos gadījumos.
Vides ministrs TV stāsta, ka rūpēs par iedzīvotāju labklājību valdība ar Eiropas dāsnu atbalstu līdzfinansēs pāreju no gāzes par labu šķeldai, koksnes granulām, elektrībai vai saules paneļiem. Pēc ministra aplēsēm, gāzes apkuri lieto ap 60 000 mājsaimniecību. Cik tas kopumā varētu izmaksāt, Pleša kungs vairījās precizēt.
Politiķi, kas sevi pieskaita liberāļiem, tātad cilvēku brīvās izvēles un brīvā tirgus atbalstītājiem, neslēpti nodarbojas ar to, ko vienkāršā valodā sauc par cilvēku čakarēšanu. Neviens taču neticēs, ka gāzes apkure gaisu piesārņo vairāk par šķeldas katlu. Vai ka pāreja uz koksni, elektrību, sauli vai citu alternatīvu avotu ir ērta, izdevīga un finansiāli pavelkama pat ar visu nākotnē solīto valsts līdzfinansējumu. Jo vispirms cilvēkiem pašiem ir jāveic šie ieguldījumi un tikai pēc tam var cerēt uz atmaksu. Cik daudzām no minētajiem 60 tūkstošiem mājsaimniecību ir pietiekami līdzekļi šādiem “vidēja termiņa” risinājumiem?
Gāze ir un paliek tirgus prece, lai cik arī politiski “pielādēts” šis vārds neliktos mūsu valdošajiem. Eiropas Savienība šo kurināmo atzīst par atbilstīgu “zaļajam kursam”; neskatoties uz fosilo raksturu, to apjomīgi lieto un lietos vēl gadu desmitiem. Taču Latvija, ko daba apveltījusi ar tādu resursu kā Inčukalna krātuve, šo potenciālu neizmanto atbildīgi. Te krējumu nosmeļ dažādi pārpircēji, kaut gan sociāli atbildīga valdība ar lielu, centralizētu iepirkumu varētu aiztaupīt cilvēkiem gan neprognozējamus cenu lēcienus, gan nepieciešamību lielā steigā pārbūvēt savas siltumapgādes avotus.
Gadu desmitiem nerisinot enerģētiskās drošības jautājumus, tagad ir atrasta formula: vispirms atslēgsim gāzi, un tad jau redzēs, ar ko to varētu aizstāt. Bet tikmēr ar lielu entuziasmu regulēsim Eiropas “zaļā kursa” naudas plūsmas!
Vai valdošie ar šo “siltuma dūrienu” turpina uztaustīt cilvēku pacietības robežas? Kas vēl padomā?
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
