Iesaki rakstu: 
Mariupole ir kritusi. Tās aizstāvji, kas trīs mēnešus aizstāvēja pilsētu pret ienaidnieka pārspēku, beigās nocietinoties “Azovstal” rūpnīcas tuneļos, ir nonākuši gūstā. Viņu tālākais liktenis ir neskaidrs. Mūsdienu spartieši, kas šodienas ciniskajā un gļēva komforta inficētajā pasaulē atgrieza drosmes un varonības principus, ir radījuši leģendu, kura stiprinās nākamo cīnītāju rindas – līdz viņu gara uzvara nesīs arī galīgo uzvaru karā.
Tomēr viņi ir tikai cilvēki. Tādi paši kā mēs – tikai izdarījuši grūtas izvēles neiespējamos apstākļos. Tikai tagad pasaule uzzina viņu stāstus. “Azov” pulka komandieris Deniss Prokopenko – karēliešu izcelsmes ukrainis, kurš turpina savu senču aizsākto pretestību krievu imperiālismam. 31 gada vecumā pulkvežleitnants 21. gadsimta brutālākajā karā.
Izlūkošanas virsnieks Iļja Samojlenko – 27 gadi. Jau pirms tam kaujās zaudējis savu kreiso roku un labo aci. Oleksijs Jaņins – pasaules čempions taiboksā, kritis kaujā. 21 gadu vecā Katerina, kuras eņģeļa balsi no “Azovstal” elles tagad pazīst visa pasaule. Un daudzi citi.
Tomēr varonībai bieži ir iespēja izpausties tur, kur citu nodevība ir devusi iespēju ienaidniekam. Tāpēc tā vienlaikus ir arī traģēdija. Nodevībai pret “Azov” vienību ir sena vesture. “Azov” “melnie cilvēciņi” radās 2014. gadā kā atbilde uz krievu “zaļo cilvēciņu” invāziju Ukrainā.
Tie bija “azovieši”, kas nosargāja Mariupoli, neļaujot ienaidniekam savienot okupēto Krimu ar Donbasu. Mariupole Putina prātā bija “krievu pasaules” dabiska sastāvdaļa – pamatā krievvalodīga ostas pilsēta, kurā netrūka vēlētāju, kas savulaik balsoja par prokremliskiem kandidātiem. Nespēja to iekarot noteikti ilgi bija skabarga viņa prātā. It īpaši ņemot vērā, ka krievu spēkus tur sakāva nīstie ukraiņu nacionālisti.
Kad Mariupoli 2015. gadā sāka apšaudīt ar artilēriju no netālā Širokines ciema, “Azov” veica pārsteiguma pretuzbrukumu un patrieca okupantus arī no turienes. Nākamos septiņus gadus Mariupole atradās relatīvā drošībā – tā strauji tika sakopta un padarīta par Eiropas civilizācijas priekšposteni.
“Azov” vienība bija šīs pilsētas sargi, kas auga un attīstījās, sasniedzot augsti profesionālus standartus. Vienīgā cīņa, ko viņi nevarēja uzvarēt šajā laikā, bija informatīvais karš. Viņi tika apsaukāti par “nacistiem” un “fašistiem” – Kremļa propaganda tika atmazgāta caur noderīgajiem idiotiem Rietumos, kuri pastiprināja šo naratīvu. Tā rezultātā “Azov” vienībai tika liegts Rietumu militārtehniskais atbalsts.
Asinis ir uz jūsu rokām, “Azov” nomelnotāji! Es vairs nepievienošos tiem, kas prasa atvainošanos. Man nav tiesību to prasīt. Prasiet piedošanu 20 tūkstošiem mirušo Mariupoles iedzīvotāju radiniekiem, lūdziet piedošanu deportētajiem, lūdziet piedošanu Dievam, ja jums kādreiz ienāks prātā padomāt par savu līdzatbildību! Ejiet attīrīt drupas, pārapbedīt mirušos un mierināt noslepkavoto un izvaroto ukraiņu radiniekus – taisnīgums ir par līdzsvaru, un varbūt tas spētu to kaut daļēji atjaunot.
Trīs mēnešus “Azov” cīnījās pret pārspēku tikai ar pašu pieredzi un ekipējumu, viņi dalījās ar saviem ierobežotajiem pārtikas un ūdens krājumiem ar civiliedzīvotāju bēgļiem, viņi ziedoja dzīvības, lai izpildītu Ukrainas prezidenta pavēli – noturēties, lai pretiniekam nepietiktu spēka, ko novirzīt Kijivas ieņemšanai! Reiz pienāks laiks, kad visi, kas viņus nodeva, atbildēs – sākot ar viszemāko Kremļa “denacifikācijas” naratīva izplatītāju, beidzot ar Francijas un Vācijas līderiem, kuri mudina Ukrainu kapitulēt pēc tam, kad Krievija ir paziņojusi un aizsākusi genocīdu pret ukraiņu tautu. Ja arī ne juridiski, tad pēc būtības – Dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi.
Mariupole ir kritusi, bet Ukraina dzīvo! Mariupoles “Azov” kareivji ir gūstā, taču “Azov” veterāni citās pilsētās veido jaunas vienības. Tas ir spēks, kas apturēs Krieviju, jo viņi ir neuzpērkami nacionālisti – varbūt tieši tas tik ļoti biedē arī daudzus Rietumu līderus? Jā – jūsu “dīliem”, kompromisiem un “sejas glābšanas” operācijām te vairs nav vietas. “Dzelzs un asinis” izlems nākotni – tā ir valoda, kuru ir atgriezusi Krievija. Ar to arī tai tiks atbildēts.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Attēlā – Re:Baltica pārstāve Inga Spriņģe. Viņa un pārējā Re:Baltica vadība pielika lielas pūles informatīvajā karā pret „Azov”.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
