Arī Rainis, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, ierīkotu mersedesa salonā saulainu bērnu stūrīti
Armands Puče21.11.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Laiki mainās, cilvēki ne. Protams, ka viņi mirst vai paliek mūžībā, taču vietā nāk jauni un atkārto tos pašus deju soļus vai klupienus, ko viņu priekšgājēji. Latvijas vēstures kontekstā var labi saspēlēties ar simtgadi, kas šķir kaut kādus valstiskuma posmus, tos salīdzinot, velkot paralēles, kaut ko secinot. Pat Raini var drillēt uz nebēdu – vai tas 1925. vai 2025. gads, vai tā politika vai skatuves dēļi.
Ar dzejnieku arī sāksim. Viņam 1925. gads atnesa kārtējās pārdomas par laicīgo realitāti, kurā viņš tika izmantots. No vienas puses deputāts Pliekšāns nav mierā, ka visa jaunās Latvijas politika ir viens vienīgs veikals, tajā pašā laikā pats liriķis to vien tik dara, lai piesegtu komunistisko pagrīdi, kas brīvvalstī ir pasludināta par nelegālu kustību. Ne jau tāpat vien tieši Rainim no Rīgas politiskajiem cietumiem komunisti sūta vēstules ar lūgumiem – izkārtot viņu atbrīvošanu. Cik nu viņš spēj – arī kārto.
Starp citu, tolaik joprojām bija aktīva ieslodzīto apmaiņa ar Padomju Krieviju. Kas no mūsējiem sēž Krievijā? Ik pa laikam Maskavā tiek aizturēts kāds latviešu diplomāts vai preses cilvēks, kas tiek nosaukti par spiegiem. Tad nu maiņas punktos parādās šāda “konvertējama valūta”. Zīmīgi, ka tieši 1925. gadā krievi Latvijai atdod aizturēto LETAs korespondentu Visvaldi Peņģerotu, kas vēlāk kļūst par vienu no aktīvākajiem Latvijas mākslas dzīves aprakstītājiem.
Mūsdienās, ja vien būtu materiāls, arī kaut ko mainītu, taču – nav jau bijušas lielas aizturēšanas. Tāds Mamikins pats aizlaidās, bet Rosļikovu pagaidām baida tikai Igaunija. Bet Vaikule un Lielais jau ir šeit…
Pirmā brīvvalsts tīri labi saprata, ka deputāts Pliekšāns ne tikai ir boļševiku izveidotās izdevniecības “Daile un Darbs” izkārtne, bet arī pa kluso ar pseidonīmiem iesniedz savus rakstiņus nelegālajiem komunistu izdevumiem. Divdesmit piektajā jau bija pieklusis skandāls ar viltotajiem rubļiem, kas caur Raiņa mājsaimniecību – it kā kalpones – tika pludināti Latvijas sadzīves ekonomikā. Taču šajā gadā Rainim pasaka, ka viņa vieglās dienas Nacionālā teātra direktora postenī ir beigušās.
Rakstnieka dusmas par uzteikumu ir tik lielas, ka viņš paziņo, ka savas lugas teātrim vairs nedos. Rainologiem patīk šo apzelēt kā politisko izrēķināšanos, taču realitāte ir tāda, ka ar teātra apsaimniekošanu vīram nevedas un arvien biežāk dzejniekam uz ielas nāk klāt jaunās paaudzes latviešu nacionālisti un nekautrējoties norāda, ka Latvija nebūs sarkana.
Rīgā regulāri aizķēpā arī ar Raiņa vārdu iezīmētās ielu plāksnes. Un vēl jau slavenajam sēlim ir izgāšanās ar “Jāzepa un viņu brāļu” izrādīšanu kādā Londonas teātrītī – par ko maksā Latvijas valsts. Kāda amerikāniete kā menedžere pamanās latviešus noslaukt – kā neslauksi, ja viņi paši grib. Tik ļoti grib, ka pat gatavi ar kuģi uz sava rēķina no Rīgas uz Londonu atvest teātra izrādei paredzētos kostīmus un dekorācijas. Tās gan ir Nacionālā teātra īpašums, bet tas nevienu neinteresē, ieskaitot tā brīža… direktoru. Aktieru trupu salasa pa vietējiem pabiem, bet izrādi noskatās 200 skatītāju. Kaut kas līdzīgs mūsu gribēšanai mūsu laikos piedalīties vai rīkot, ja vien pašiem no savas personiskās kabatas nav jāmaksā.
Simts gadus vēlāk līdzīgus valsts naudas ķeselēšanas motīvus var novērot pie pasaules izstādes Expo izmaksām un dažādu sporta pasākumu rīkošanā, kas tāpat kā toreiz pie Raiņa gribēšanas Londonā to tik vien atkārto un skandina, ka tas mums ir ļoti izdevīgi un pārpasaulīgi.
Tas, ka šādā veidā viena pasaules slīpēto daļa visos laikos vienkārši tā pelna naudu – izmantojot nacionālas valsts sentimentu un kompleksus –, tas joprojām nav daudziem pielecis. Mūsu dienās tas vēl ir pilnveidojies! Vajag taču būt ļoti nekaunīgiem, lai izdomātu programmas, kas no valsts budžeta dod Mercedes salonam Rīgā tūkstošus baltā naudā, lai pie viņu ratiem ierīkotu bērnu stūrīti. Un tā esot nevalstisko organizāciju misija!
Kad pašķirsta sarakstus, kas kaut ko integrē, tad mersim blakus var atrast arī nabadzīgo “Rietumu banku” – kam arī birusi Latvijas nodokļu maksātāju naudiņa pilsonisko iniciatīvu vārdā. Komunistu laikos bija modīgi piesaukt nēģerus un indiāņus, kurus kapitālisms paverdzina. Globālā interneta paaudze piesmērējusies sievietēm un bērniem, kurus, iespējams, paglābs tikai kāda vācu auto tirgotāja drošais kaktiņš, kas ierīkots atbilstoši Eiropas direktīvām.
Starp citu, 1925. gada rudenī tika sasaukta pirmā Latvijas sieviešu konference. Toreiz prasīja, lai dāmām ļauj pašām lemt par viņu pūra naudu pēc laulībām, lai ļauj strādāt diplomātijā, baznīcās un tiesās, bet, ja kāda grib dot parāda zīmi, tad vīrs par to nav jāinformē. It kā viss kopš tā laika noticis, ja neskaita, ka sieviešu uzvārdu galotnes joprojām loka… To arī toreiz prasīja mainīt! Paiet simt gadu, un sievietes atkal ir ielās – vardarbības sakarā. Kura politika tad īsti ir bijusi labāka? Toreizējā vai tagadējā?
Par tagadējo saka, ka vieni vienīgi blēži un aprēķinātāji – pavej, kā konvencijai vainadziņu norāva… Kā bija 1925. gadā? Sociķi dabūja teju trešdaļu no visām Saeimas vietām, taču viņus pie valdības veidošanas atstāja jaņos. Lai gan – kādi tie jaņi? Demokrātiem tiek prezidents, zemniekiem – premjers un valdība, bet pamatšķiras sirpjiem un āmuriem ļauj sēdēt Saeimas priekšsēdētāja krēslā. Tāpēc, ka viņi ir lielākā frakcija. Bet, kā jāvēl prezidents, tā Rainim ar visiem maziniekiem parāda godīgu pigu…
Tolaik Rīgā kopumā ir skaidrs, ka sarkanais nevar būt mūsu valsts prezidents, bet acīs neviens viņam to Jēkaba ielā nesaka. Un šis staigā pa Saeimu – aizvainots un nikns kā pūtvējiņu Zane. Tēlo, ka nesaprot, lai gan saprot tīri labi.
Tāpat kā tagad, kad visiem ir skaidrs, ka ar vardarbību politiķi spēlējas, kā meitenes spēlējas ar bārbijām. Zina un saprot, bet – stāsta, ka Kens vakar tā nesmuki izrīkojies. Neesot pateicis pirms gulētiešanas ar labunakti. Tāpēc šodien Bārbija uz darbu neies. Paliks mājā.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
