Andrejs Upīts bija jauks un labs okupācijas varas kolaborants

Debatēs demontējamie tēlniecības objekti tika nodēvēti par "impērijas ikonām". Uzreiz jājautā – vai Andrejs Upīts būtu nošķirams no krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1837) vai latviešu rakstnieces Annas Sakses (1905–1981)?

Puškins ir bijis nozīmīgs autors vairākām latviešu klasiķu paaudzēm, tostarp arī Upītim, kurš Puškina dzeju apguva pašmācības ceļā agrā jaunībā, savukārt Sakse, lai arī galvenokārt pārstāv totalitārisma laikmeta un padomju okupācijas laika prozu, ir radījusi arī no mākslinieciskā viedokļa vērtīgu un paliekošu īsprozas krājumu "Pasakas par ziediem".

Jāuzsver, ka Andreja Upīša ieguldījums Latvijas kultūras vēsturē ir krietni plašāks. Rakstnieks literārās gaitas aizsāka 20. gadsimta pirmajos gados, un jau ap 1910.–1914. gadu bija kļuvis par salīdzinoši ievērojamu autoru latviešu literatūrā. Latvijas Republikas gados Upīts ir ne tikai daudzu oriģināldarbu autors, bet izveido latviešu rakstniecības vēsturi (1921), kopdarbā ar literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli – arī pasaules rakstniecības vēsturi (1930–1934), ir vairāku šķirkļu autors Latviešu Konversācijas vārdnīcā.

Par sasniegumiem dramaturģijā rakstnieks iegūst Kultūras Fonda prēmiju 1927. gadā. Līdz padomju okupācijas sākumam 1940. gadā Upīts ir sarakstījis lielu daļu būtiskāko darbu, kuriem joprojām ir liela nozīme Latvijas kultūrā. Kopumā Upīts vērtējams kā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta autoriem latviešu literatūras vēsturē.

Objektīvi Andrejam Upītim var pārmest to, ka 1940. gada jūlijā viņš kopā ar pārējiem Tautas Saeimas delegācijas dalībniekiem dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādējādi vēl vairāk valstī nostiprinot padomju okupācijas režīmu. Tāpat objektīvi var pārmest visu, ko Upīts ir darījis publicistikā un literatūras vēsturē no 40. gadu sākuma līdz pat aiziešanai mūžībā 1970. gadā, – jo īpaši vēršanos pret trimdas latviešiem, ko būtībā var uzskatīt par morālu un literāru vardarbību.

Tomēr jāpiebilst — valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām – nedz 1919. gadā, kad nepilnus piecus mēnešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pēc 1940. gada. Pat 1919. gadā pildot Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāja pienākumus, Upīša politika ir vērsta uz kultūru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represēšanu, un šis fakts mūsdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubīts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma.

Jāatgādina, ka Upīts vienmēr ir bijis liels latviešu valodas aizstāvētājs – rakstnieka literārie darbi apliecina viņa plašo un daudzpusīgo vārdu krājumu, kuram turklāt ir kultūrvēsturiska vērtība. Divreiz Upīša dzīves gājumā rakstniekam bija iespēja palikt strādāt un dzīvot padomju Krievijā – gan 1919. gadā, gan pēc 1940. gada –, taču abas reizes rakstnieks nolēma atgriezties dzimtenē un turpināt nodarboties tieši ar latviešu literatūru.

Arī tādi padomju okupācijas laikā tapušie literārie darbi kā romāns "Zaļā zeme" iezīmē sava novada (Skrīveru pagasta) kultūras vēstures liecības – tā ir rakstnieka dzimtā novada 19./20. gs. mijas fiksācija, aprakstīšana un atspoguļojums. Tā vienlaikus kolorīti atsedz un tipizē sociālās norises toreizējā Latvijas teritorijā.

Mūsdienās nereti izskan priekšlikums skatīt literāro mantojumu atsevišķi no autora sabiedriskā tēla. Un tomēr, vai ir iespējams atdalīt rakstnieku no sabiedriska darbinieka vai politiskas figūras? Tādā gadījumā – kuru pieminekļa daļu demontēsim, bet kuru atstāsim?

Vairāki Andreja Upīša literārie darbi joprojām ir iekļauti skolu programmā. Stāsts "Sūnu ciema zēni" tiek apgūts 6.–7. klašu latviešu valodas un literatūras stundās, romāns "Zelts" – piedāvāts vidusskolas klasēm kā spilgts naturālisma literatūras piemērs, savukārt humanitārā novirziena mācību iestādēs audzēkņi lasa arīdzan rakstnieka 20.–30. gadu noveles un vēsturiskās traģēdijas.

Arī lielākajos Latvijas teātros pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Upīša daiļrade tikusi periodiski aktualizēta dažādās jaunās interpretācijās; pēdējās no tām – Latvijas Nacionālajā teātrī (1996, 2013, 2015) un Daugavpils teātrī (2021).

Rakstnieka piemiņas šķelšana likumsakarīgi nozīmētu, ka no šīs personības literārā mantojuma vai vārda būtu jāvairās vai jākaunas.

Tomēr tamlīdzīga rīcība rosina vēl citu jautājumu – vai tā nav pēdējos gados tik bieži pieminētā mākslas cenzūra? Šobrīd neeksistē konstruktīva polemika – objektīva un zinātniski pamatota vēstures pētniecība ir aizvietota ar politiskām interpretācijām. Atteikties no padomju laika liecībām var, bet tādā gadījumā tas nozīmē tādu pašu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta (un par ko visvairāk tiek pārmests rakstnieka biogrāfijas kontekstā!) okupācijas apstākļos.

Melnbalts pasaules dalījums pastāvēja sociālistiskā reālisma kanonā, kurā sākotnēji antagonisms varēja būt starp "slikto" un "labo", bet tad, kad viss "sliktais" izskausts, konflikts varēja veidoties tikai starp "labo" un "vēl labāko". Vai esam atkārtoti sasnieguši šādu pasaules modeli 21. gadsimtā? Kas mūsu nācijai ir svarīgākais: atzinīgi novērtēt rakstnieka pozitīvo devumu un māksliniecisko spēku vai – pretstatā – vienkāršojot, akcentēt negatīvo un nosodāmo, mums ideoloģiski nepieņemamo?

Andreja Upīša skulptūras autors ir kādreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs (1971–1998), mākslinieks Alberts Terpilovskis (1922–2002). Būtiski piebilst, ka tieši viņa vadībā Latvijas plastiskās mākslas tradīcijas un monumentalitāte, daudzveidība un materiālu izpratne tika pilnveidotas visos tēlniecības žanros un izteiksmes formās. Alberta Terpilovska diplomandi (tāpat kā savā laikā Konstantīna Rončevska, Kārļa Zemdegas, Kārļa Zāles audzēkņi) veido spēcīgos un interesantākos autorus, kuru darbi redzami visā Latvijā.

Profesora, pedagoga, sabiedriskā darbinieka stāja izrietēja no Tēlnieka paša mākslinieciskajām interesēm. Jāatgādina, ka jau mācību procesā Alberts Terpilovskis rosināja audzēkņus radīt 20. gadsimta Latvijas kultūras darbinieku portretus, tādējādi saglabājot mūsu vēstures liecības un vērtīgu rakstnieku, mākslinieku, aktieru piemiņu. Šādā veidā tapa aptuveni simts darbu, kuri bez maksas tika izvietoti novadu skolās un kultūras namos. Šim veikumam nav līdzvērtīga Latvijas kultūrvēsturē.

Latvijas mākslā nu jau uz laiku laikiem saglabāsies Alberta Terpilovska iejūtīgi, dziļi izprasti kultūras vides personību portretējumi: Valdis Dišlers (1965), Gunārs Kirke (1973), Raimonds Pauls (1978), Emīls Melderis (1983), Pēteris Pētersons (1985), Jānis Streičs (1991), Jānis Peters, Ēvalds Valters un daudzi citi.

Šai mākslinieka tēlnieciskajai satura un formas līnijai pieder arī monumentālais darbs – piemineklis Andrejam Upītim (1982, sadarbībā ar arhitektu Gunāru Asari (1934–2023)). Darbā labi nolasāma rakstnieka stāja, bagātais veikums Latvijas literatūrā un rakstura pretrunīgums, portretiskā līdzība. Pats ansamblis skatāms kopumā ar blakus esošo namu, novietojumu, zālāju (kā norādi uz kultūrvēsturisko romānu "Zaļā zeme") un ar savām vispārinātajām, ģeometrizētām formām, ritmiku ir unikāla sava laikmeta mākslinieciska liecība. Jāpiebilst, ka tik pilnvērtīgas raudzes ansambļi Latvijā nav saglabājušies daudz, un tie veido nozīmīgu posmu Latvijas tēlniecības gaitas nepārtrauktībā.

Skulpturālajā tēlā nolasāmas arī laikmeta pretrunas (statiskums savienojumā ar dinamiku). Alberta Terpilovska veidotā Andreja Upīša skulptūra iemieso sevī rakstniekā slēpto duālismu – no vienas puses, tajā atveidoti tipiski sociālisma laikmeta personības vaibsti, no otras puses, tajā nolasāms visai precīzi tverts Upīša kā smagnējas personības un sīksta literāta-kritiķa tēls, un tieši tādēļ šis tēlniecības objekts vērtējams kā unikāla laikmeta liecība.

Jāpiebilst, ka diskusijas un diskutējami pieminekļi rosina kritisko domāšanu, kuru prasa mūsdienu sabiedrība un demokrātijas izpratnes, apguves skola. Liecības pilsētvidē šo mācību ne tikai atgādina, bet vairo arī sabiedrības izglītošanos un atbildību par mūsu vēsturi, kultūru kopumā.

Mēs, zemāk parakstījušās personas, aicinām Rīgas domi neatbalstīt Publiskās atmiņas centra un Rīgas Pieminekļu padomes rosināto priekšlikumu demontēt latviešu rakstnieka Andreja Upīša pieminekli:

* 1. Arnis Koroševskis, A. Upīša memoriālā muzeja vecākais speciālists, literatūrzinātnieks;

2. Ilze Puķe, A. Upīša memoriālā muzeja vadītāja;

3. Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore;

4. Inese Kaire, kādreizējā A. Upīša memoriālā muzeja vadītāja;

5. Jānis Garjāns, kādreizējais A. Upīša memoriālā muzeja speciālists;

6. Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstnieks un publicists;

7. Ingrīda Burāne, mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja;

8. Gundars Āboliņš, aktieris;

9. Karina Pētersone, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore;

10. Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks;

11. Kristīne Želve, rakstniece, publiciste;

12. Juris Pūce, politiķis;

13. Māra Svīre, rakstniece;

14. Ainārs Dimants, pētnieks;

15. Jānis Elsbergs, rakstnieks;

16. Inese Ozoliņa, A. Upīša memoriālmājas Skrīveros vecākā speciāliste;

17. Laura Tabuna, A. Upīša memoriālā muzeja izglītības programmas kuratore;

18. Elīna Anna Oļehnoviča, A. Upīša memoriālā muzeja krājuma glabātāja;

19. Rūta Kārkliņa, Krišjāņa Barona muzeja vadītāja;

20. Zanda Rozenberga, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītāja;

21. Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks;

22. Daina Vancāne-Viļuma, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja;

23. Gundega Blumberga, redaktore;

24. Ieva Kalniņa, literatūrzinātniece;

25. Gaida Jablovska, literatūras vēsturniece, Raiņa un Aspazijas pētniece;

26. Ieva Ķīse, Ojāra Vācieša muzeja vadītāja;

27. Mārtiņš Bērziņš, Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists;

28. Dora Pauzere, Ojāra Vācieša muzeja krājuma glabātāja;

29. Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja.

Novērtē šo rakstu: