Amatpersona, kas dzīvē it visu saņēmusi no valsts, aicina iedzīvotājus “neko negaidīt no valsts”
N. Andersons15.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits, kurš visu mūžu saņēmis lieliskas algas, pagodinājumus un izglītības iespējas no valsts, nosodījis cilvēku vēlmi sagaidīt atbalstu no valsts.
“Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī, bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Te ir jautājums, ko valsts var un ko mēs varam prasīt no valsts, tas ir, valdības?” — TV24 ēterā sacījis E. Levits.
Kā lasāms E. Levita biogrāfijā, viņš pēc ģimenes došanās uz Rietumiem absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju (Vācijas nodokļu maksātāju uzturēta mazākumtautību skola), tālāk studējis Hamburgas Universitātē, atgriezies Minsterē jau kā skolotājs, pēc otras augstākās izglītības iegūšanas strādājis Ķīles prokuratūrā un Zemestiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, kādā rūpniecības lobijā Ķelnē un Bundestāga Zinātniskajā dienestā. Praktizējis kā zvērināts tulks pie Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesas. Praktizējis kā jurists un veicis zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē. Tātad gandrīz pilnībā guvis ienākumus tikai un vienīgi no valsts darba Vācijā.
Tālāk lasām Wikipēdijā: “Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Levits bija LR AP padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.” Tātad algu deputātam, ministram un vēstniekam E. Levitam maksāja valsts — tā pati Latvijas Republika, no kuras tagad prezidents E. Levits iesaka cilvēkiem neko neprasīt.
1995. gadā Latvija virzīja Levitu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko E. Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Vienlaikus EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas darbinieks, Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. No 2004. gada — Eiropas Kopienu Tiesas, vēlāk — Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, par ko nostrādāja līdz ievēlēšanai pašreizējā amatā. Tātad atkal amati, kuros E. Levitam algu maksā nodokļu maksātāji, kurus E. Levits mudina negaidīt palīdzību no valsts.
Pat E. Levita grāmatu “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018” izdeva valsts SIA “Latvijas Vēstnesis”, nevis kāda no neskaitāmajām īstajām izdevniecībām, kas darbojas uz komerciāliem pamatiem.
Rezumējot: valsts augstākā amatpersona, kas aicina cilvēkus negaidīt palīdzību no valsts un sauc to par “padomju palieku”, pati visu mūžu ir saņēmusi augstākās algas, naudu, dienesta dzīvokļus un citus labumus no valsts.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
