Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Daudzi man lūdza izteikt viedokli par pašreizējiem notikumiem arī saistībā ar aktivitātēm pie Pārdaugavas pieminekļa. Ja par šo Pārdaugavas memoriāla nojaukšanu tik aktīvi un pat agresīvi kādi varas politiķi runā tagad, dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, tad tas ir tikai un vienīgi tāpēc, lai vāktu vēlētāju balsis, bet nevis Latvijas cilvēku interesēs. Turklāt tas ir kā naida slazds, kurā daudzi jau ir iekrituši. Un vēl par miljoniem nodokļu maksātāju naudas.

Ja visas šīs akcijas tiešām būtu Latvijas cilvēku interesēs, tad šī valdība un Rīgas dome jau sen būtu izvietojusi pie šī pieminekļa uzskatāmus un skaidrus plakātus vai norādes par šo vietu un notikumiem tajā — kā jau es to publiski ierosināju pirms 10 gadiem.

2010. gadā par Uzvaras laukuma vēsturi iznāca mana grāmata “Spridzinātāji”.

2012. gadā, kopā ar toreizējiem domubiedriem iesniedzu oficiālu pieteikumu, ko atbalstīja vairāk nekā 10 000 cilvēku ar saviem parakstiem, un 2016. gadā šī iniciatīva tika iesniegta Saeimā, bet Saeima noraidīja ne tikai īstā Uzvaras laukuma atjaunošanas ideju, bet pat tik elementāru prasību, pavisam elementāru lietu kā izvietot informatīvus plakātus, stendus tajā vietā.

Mana iniciatīva bija un joprojām ir: informēt sabiedrību, iepazīstināt cilvēkus ar šīs vietas vēsturi un objektīvo patiesību!

Toreiz, kā arī tagad “Saskaņa” bija opozīcijā — būtisko iniciatīvu noraidīja tieši varas partijas. Tā vietā, lai beidzot aizvāktu savu noziedzīgo OIK elektrībai, atdotu Latvijas iedzīvotājiem cilvēktiesības, vārda un izpausmes brīvību, ekonomiskās iespējas, rūpētos par valsti, dabiskām ģimenēm un tautu, nu varas partijas un tām pakalpīgie ļaudis naido, šķeļ, kurina ienaidu un histēriju arī šī Pārdaugavas pieminekļa kontekstā.

Ja Uzvaras laukumā būtu bijušas norādes, kā jau pirms gadiem oficiāli rosināju, tad cilvēki zinātu, ka:

1) šim laukumam Latvijas laikā bija valstiska nozīme, tas simbolizēja Latvijas uzvaru un patiesi neatkarīgas Latvijas valsts iegūšanu. Tajā notika gan Latvijas armijas un aizsargu parādes, gan vispārējie Latviešu Dziesmusvētki, lielākie un spēcīgākie Latvijas vēsturē. Tur, kur tagad ir betona veidojuma pamatne, savulaik kopkorus diriģēja Jāzeps Vītols.

Kārļa Ulmaņa laikā Uzvaras laukumam bija grandioza iecere, un tauta saziedoja miljoniem latu Dziesmusvētku estrādei tur (un nevis Mežaparkā), Olimpiskajam stadionam, piemiņas un uzvaras obeliska izbūvei.

2) Neilgi pēc tam, kad Latvija zaudēja neatkarību, saziedoto naudu pievāca Staļina padomju vara, un 1941. gadā tieši no šīs vietas 14. jūnija naktī izbrauca simtiem kravas mašīnu ar bruņotiem čekistiem, lai veiktu rīdzinieku deportācijas.

3) Pēc II pasaules kara — 1946. gadā — un atkal jau tieši šajā laukumā pakāra nacistu ģenerāļus ar masu slepkavu Jekelnu priekšgalā.

4) Tad šī vieta ar apstādījumiem tika nosaukta par Kompartijas 22. kongresa parku. Bāriņu ielas nosaukums pazuda 1974. gadā, to nosauca padomju militārista Andreja Stučenko vārdā. Latviskie ielu nosaukumi tolaik pazuda viens pēc otra, ielas pārdēvēja dažādu PSRS darboņu vārdos.

5) Un tad LPSR stagnācijas laiku kompartijas privileģētā varas elite, kas iepirkās savos specveikalos, ārstējās specpoliklīnikās, kuras ierindas padomju pilsoņiem bija liegtas, izdomāja parkā ierīkot pieminekli “Padomju Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem”. Izsludināja konkursu. Pirmo vietu neieguva neviens. Padomju pasūtījuma darbiem nebija sevišķas tēlnieku piekrišanas, jo kompartijas funkcionāri stingri un brutāli kropļoja viņu radošumu. Tēlnieks Aivars Gulbis, kas veidojis Mātes Dzimtenes tēlu, man stāstīja, ka partijnieki pavēlējuši izmainīt viņa ieceri: izņemt bērnu no skulptūras rokām… Jo esot šucmaņu bērns! — arī citus tamlīdzīgus murgus gvelza partijnieki.

Sākotnēji piemiņas vieta bija salīdzinoši neliels māksliniecisks veidojums, bez butaforijas apkārtnē. Bet vietējās kompartijas vadība pavēlēja citādi. Piemēram, tāds viņu dizainers Bugajevs norādīja: “Ja Brīvības piemineklī ir trīs zvaigznes, tad mums te būs piecas, augstāk nekā Brīvības piemineklim.” Tā sacentās, tā pretstatīja, speciāli kultivējot tādu kā tautas un iedzīvotāju šķelšanu.

Un to visu iecēla tieši Latvijas laika Uzvaras laukumā, cenšoties pilnīgi izmainīt un izdzēst neatkarīgās Latvijas uzvaras jēdzienu…

Pieminekli 1985. gadā atklāja Boriss Pugo, tas pats, kurš 1989. gadā PSRS kopā ar citiem “līdzbiedriem” rīkoja puču un nošāvās.

1990. gadu sākumā par to kompartijas pasūtījuma pieminekli Pārdaugavā nebija lielas intereses, tā pakājē sagūla atkritumi, to izmantoja kā sabiedrisko tualeti, iedzeršanu, pļēgurošanas vietu...

Bet vēlāk iedarbināja īpašu propagandu. Un tas kļuva par Ušakova priekšvēlēšanu laukumu, un piemineklis ļoti bieži izvērtās par naida kurināšanas vietu starp tautām, par dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aktivitāšu vietu.

Tieši Uzvaras parka komplekss dažām varas partijām regulāri palīdzēja piesegt savu nespēju kaut ko jēgpilnu darīt valsts ekonomikas labā, piesegt pašu veikto Latvijas ekonomikas graušanu un kurināja naidu, neiecietību, šķelšanu. Tagad, piemēram, lai atceltu noziedzīgo OIK elektrībai, viņi OIK saglabā, bet rīko aktivitātes Pārdaugavā, bazūnējot saukļus savos masu medijos, cerot, ka cilvēki uz tiem uzķersies un neredzēs patieso postu, ko šīs varas partijas nodara gandrīz vai katram Latvijā.

Jau 1996. gadā šo Pārdaugavas zvaigžņoto betona veidojumu kā komunisma varas un Latvijas okupācijas simbolu gribēja uzspridzināt jaunu cilvēku grupa. Spridzinot divi no viņiem aizgāja bojā, pārējos salika t.s. “brīvās” Latvijas cietumā.

Bet, tā kā piemineklis jau bija aizspridzināts, uzsākās nopietnas runas par tā demontāžu. Un tieši tad iesaistījās sorosītiskā prese, piemēram, pašreizējās Levita galma kundzes Ēlertes kūrētā “Diena” un Aivars Ozoliņš toreiz smagi gānīja demontāžas ieceri: “izlemjot nogāzt, būsim teroristi” utt., lai arī ļoti daudzi Latvijā taču to memoriālu uztvēra kā komunistiskā režīma un Latvijas padomju okupācijas, nevis “atbrīvotāju” simbolu.

Tad kāpēc tolaik t.s. sorosītiem bija tik svarīgi saglabāt šo pieminekli? Bez jebkādām norādēm par tās vietas vēsturi! Kā jau mēs paredzējām — lai no jauna izspēlētu “pieminekļa kārti” brīdī, kad pašiem par viņu noziedzīgo darbību ūdens smelsies mutē?

Vai tāpēc, ka tieši saliedēta Latvijas sabiedrība ir viņu lielākais bieds? Tāpēc, ka viņus biedē godīgs, veselīgs, atklāts dialogs? Arī starpvalstu līmenī? Vai tāpēc, ka jebkura atklātība, patiesība arī par šo vietu ir viņiem tik nepatīkama?

Un taču, kā tagad to skaidri redzam, vai tas bija arī tāpēc, lai vēlāk smagi pazemotu cilvēkus? Lai ņirgātos par cilvēcību? Lai ar smago tehniku aizšķūrētu ziedus, uzspļaujot cilvēku piemiņas jūtām pret karā kritušajiem? Izrādot augstākā līmeņa necieņu pret ziedu licējiem. Kā lai cilvēki zina, ka tajā vietā nav kapi, apbedījuma vietas, ja viņus tura neziņā? Bet ziedus jau neliek tikai slavinot, tos liek arī pieminot, — daudzi gāja bojā cīņās pret nacismu. Ja uzvarētu Hitlers, nebūtu ne Latvijas, ne latviešu, tas ir daudz dokumentēts — vien Latvijā bieži centušies to noklusēt. Ja kāds to noliedz, tas apzināti melo vai ir sevišķi mazinformēts.

Bet Uzvaras laukums ir tikai viena no epizodēm priekšvēlēšanu laikā — lai novērstu uzmanību no daudz svarīgākām lietām mūsu valstī. Un vienlaikus izrādās, arī veikli sashēmots plāniņš — kā varas partiju un Staķa domes šepmaņiem “pievākt” vēl miljonus no mūsu nodokļu naudas.

Ikvienam Latvijā novēlu vērīgu skatu, zināšanas, pašapziņu, tad ar jums būs grūti manipulēt, ievilkt svešās aktivitātēs, piedāvājot histēriskus viltus mānekļus. Neļaujiet novērst uzmanību no daudz būtiskākām lietām un norisēm mūsu valstī! Un vienmēr saglabājiet cilvēcību, drosmi un veselo saprātu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nenopietnā rotaļa

FotoVasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brīdi sastingst, lai ceļu pretī gaismai mainītu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ietekmē ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arī uzskatus. To, ka pašā dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespējams uztvert nopietni. Nenopietnība kļūst par būtisku Līgo svētku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta.
Lasīt visu...

21

Atkal "Bolt" taksists: kā policija reaģēs uz kārtējo naida noziegumu?

FotoVakar “Krustpunktā” bija diskusija, vai patiešām tiesībsargājošās iestādēs realitāte ir nulles tolerance pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm. Liels paldies zvērinātam advokātam Laurim Liepam par principiālas pozīcijas paušanu. Jācer, ka Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas izstrādātais algoritms darbosies arī praksē. Taču šobrīd izskatās, ka viss tik gludi gluži neiet.
Lasīt visu...