Ak, šie nabaga migranti!

Domājot par filmu, uzreiz atceros, kā pašā sākumā skats slīd pāri zaļai meža ainavai, bet līdz ar nosaukuma "Zaļā robeža" parādīšanos filma kļūst melnbalta un tāda paliek līdz pašām beigām. Manā vērtējumā tā nav tikai estētiska izvēle (kā drūmāka un vairāk piemērota forma, kādā atspoguļot traģēdiju un cilvēku ciešanas), bet arī simboliska.

Pirmkārt, tas liek domāt par to, ka, lai arī "zaļš" parasti ir vārds, kas raisa pozitīvas asociācijas (ekoloģija, dabiskums, veselība un labklājība), cilvēkiem, kuri strādā ar bēgļu jautājumiem, vārdi "zaļā robeža" ir kļuvuši par eifēmismu, kas apzīmē izņēmuma zonu, kurā nedarbojas parastie likumi, nepastāv tiesiskums un kur nonākušie cilvēki tiek iesprostoti un vairs netiek uzskatīti par īstiem cilvēkiem, bet par materiālu, kuru kāds izmanto par ieroci, bet kāds cits no tā aizstāvas. Mežs pats par sevi ir simboliski bagātīga teritorija, kas kalpo gan kā apliecinājums dabas skaistumam, gan kā patvērums un veldzes avots, gan arī kā vieta, kas slēpj briesmas, iespēju apmaldīties, bīstamus zvērus un šajā gadījumā – cilvēkus formastērpos. Kā redzam filmā, mežs un tajā esošā zaļā robeža ir kļuvusi par cilvēku radītu elli zemes virsū, un tās nosaukums ar maldinoši draudzīgo zaļumu īpaši izceļ situācijas cinismu.

Otrkārt, melnbaltais kino kā tradicionāls formāts veido asociācijas ar dokumentāliem materiāliem, kuros fiksētas 20. gadsimtā pieredzētās cilvēku izraisītās masu traģēdijas, šādā veidā pasakot, ka cilvēku, kuri "tikai izpilda dotās pavēles", īstenota sistēmiska vardarbība pret civiliedzīvotājiem notiek arī šodien un Eiropa joprojām nav mācījusies no pagātnes kļūdām. Atšķirībā no "Šindlera saraksta" "Zaļās robežas" skatītājs nevar sevi mierināt ar to, ka atspoguļotie notikumi ir tālā pagātnē un mūsdienu civilizētajā pasaulē nebūtu iespējami. Jautājums, ko par 20. gadsimta totalitāro režīmu īstenotajiem noziegumiem zināja un kā tos uztvēra parastie iedzīvotāji, nu jau varētu šķist banāls, tomēr tas nenozīmē, ka nevaram šo jautājumu analoģiski piemērot mūsu sabiedrības attieksmei un informētībai par to, kas notiek ar cilvēkiem uz Baltkrievijas robežas. Domājot šajā virzienā, uzreiz var pamanīt atšķirību, kas noteikti būs acīmredzama arī vēstures pētniekiem, kuri centīsies atbildēt uz jautājumu, kā kaut kas tāds bija iespējams 21. gadsimtā – vardarbību pret cilvēkiem no savas "zaļās robežas" puses īsteno demokrātiskas valstis, Eiropas Savienības dalībnieces, kuras ar starptautiskiem un nacionāla līmeņa tiesību aktiem ir apņēmušās aizsargāt cilvēktiesības un tiesības uz patvērumu, valstis, kurās ir brīva prese un kuru pilsoņiem ir plašas iespējas ietekmēt politiku un valsts iestāžu rīcību.

Filmas preses seansā biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" aktīviste Ieva Raubiško uzstājās ar emocionāli aizkustinošu un trāpīgu uzrunu, no kuras visvairāk atmiņā palicis secinājums par to, ka šajā situācijā liela atbildība gulstas uz žurnālistiem, kuriem vajadzētu objektīvi un tieši atspoguļot realitāti uz Baltkrievijas robežas. Kā norādīja Ieva Raubiško, Valsts robežsardze sniedz statistisku informāciju par to cilvēku skaitu, kuri "atturēti" no robežas šķērsošanas (maijā tika ziņots, ka šajā gadā no nelikumīgas robežas šķērsošanas "atturēti" 1915 cilvēki, bet desmit cilvēki aizturēti humānu apsvērumu dēļ), šie skaitļi tiek atspoguļoti medijos, bet auditorija netiek aicināta aizdomāties par to, kas stāv aiz skaitļiem, netiek apspriests tas, cik pretrunīga ir mūsu valsts īstenotā politika starptautisko tiesību kontekstā, ir maz kritiskas analīzes par notiekošo uz robežas. Tā vietā galvenais uzsvars ir drošības riski un pret mums īstenotais hibrīduzbrukums, kurā uz robežas iesprostotie cilvēki ir tikai hibrīdkara instrumenti.

Ņemot vērā vispārējo izpratnes trūkumu, kuru novēroju, šeit vietā ir skaidrojums, ka Latvijai saistošas starptautiskās normas nosaka to, ka patvēruma pieteikums ir jāpieņem arī tad, ja persona robežu šķērsojusi nelikumīgi. Žurnālisti to parasti neņem vērā un visbiežāk lieto stereotipizējošu un dehumanizējošu valodu, saucot šos cilvēkus par "nelegāļiem", "nelegālajiem migrantiem", šādi nepieļaujot iespēju, ka cilvēki, kas šķērso robežu nelikumīgi, varētu būt bēgļi vai patvēruma meklētāji.

Bēgļu ieceļošana pāri zaļajai robežai nav nekas jauns – tas ir bijis viens no migrācijas ceļiem, jo sevišķi kopš 2015. gada, un tas ir bijis pat drošāks ceļš par Vidusjūras šķērsošanu. Skaidrs, ka līdz šim to ir izvēlējušies cilvēki, kas bēg no kara, plašas vardarbības vai no vajāšanas saistībā ar rasi, tautību, reliģiju, politisko pārliecību vai citiem iemesliem, piemēram, seksuālo orientāciju. Mēs visi zinām, ka pasaulē ir vietas, kur cilvēki tiek sodīti ar nāvi par politisku pārliecību vai, piemēram, par homoseksualitāti, un tādēļ Eiropas Savienībā tika radīta stabila patvēruma sistēma.

Tā arī filmas "Zaļā robeža" pašā sākumā traģiski iezīmējas sekas tam, ka attiecībā uz patvēruma meklētājiem mēs neievērojam tiesiskās paļāvības principu – cilvēki jūt atvieglojumu un prieku par to, ka nonākuši Eiropas Savienībā, kur viņiem ir tiesības prasīt patvērumu un viņu pieteikums tiks rūpīgi un taisnīgi izvērtēts: sabiedriskajā diskursā praktiski nav redzama šī nianse. Lai arī nav noliedzama patvēruma meklētāju instrumentalizācija, viņi šajā situācijā nav uzskatāmi par līdzzinātājiem un ir nonākuši neapskaužamā situācijā, paļaujoties uz pārvadātāju solījumiem un pieņēmumu, ka Eiropas Savienības dalībvalstis izpildīs tiesību aktos noteiktās saistības pieņemt patvēruma pieprasījumus.

Domāju, ka pret mums īstenotais "hibrīduzbrukums" bija patiešām viltīgs nedraudzīgo kaimiņvalstu plāns veidot nesamērīgu spiedienu uz Latvijas un citu Eiropas Savienības valstu migrācijas un patvēruma sistēmu, tomēr pat šī plāna veidotāji nevarēja paredzēt, ka mēs uz to reaģēsim šādi. Un jāteic, ka mūsu reakcija hibrīduzbrukumu, iespējams, padara vēl veiksmīgāku, jo mēs šobrīd kompromitējam sevi, atsakoties no eiropeiskajām vērtībām un veicinot cinismu pret cilvēktiesībām un civiliedzīvotāju ciešanām, kas nākotnē var mūs ietekmēt pašiem nevēlamos veidos.

Šīgada 8. martā Valsts robežsardzes koledžā Rēzeknē notika diskusija "Migrācija – ekonomikas dzinulis vai drauds drošībai". Šajā diskusijā iezīmējās tas, ka politiķi un valsts iestāžu pārstāvji, lietojot dehumanizējošu valodu un dažādus apšaubāmus argumentus, nonivelē īstenoto netaisnību un pieredzētās ciešanas. Piemēram, izskanēja apgalvojums, ka mēs dzīvojam kara apstākļos – tiekot "torpedētas" mūsu robežas un to veicinot mūsu tiešie pretinieki, savukārt robežsargi nevis atstumj, bet novirza migrantus. Tāpat varēja uzklausīt bieži izskanējušo argumentu, ka cilvēki, kas ierodas Latvijā prasīt patvērumu, pārsvarā esot ekonomiskie bēgļi; lai gan viņu starpā esot arī cilvēki, kam vajadzīga palīdzība, lielākā daļa no viņiem esot laimes meklētāji, turklāt šiem cilvēkiem neesot raksturīgi palikt Latvijā. Un šeit jālabo, ka mēs tomēr runājam par dzīviem cilvēkiem, nevis torpēdām, ka atstumšanas pārdēvēšana par novirzīšanu nemaina faktu, ka cilvēki nevar izmantot tiesības prasīt patvērumu, un ka patvēruma pieteikumu izvērtēšana, lai pārbaudītu, vai cilvēks bēg no reāla apdraudējuma savā valstī, ir patvēruma procedūras būtība – tas tiek darīts ar detalizētu personisko interviju, dokumentālu pierādījumu (ja tādi ir) izvērtēšanu, informācijas izpēti par izcelsmes valsti un iekšējo pretrunu novērtēšanu. Savukārt, tas, ka cilvēks pēc patvēruma procedūras nepaliek Latvijā, nekādi neliecina par viņa motivāciju patvēruma pieprasīšanai, bet drīzāk par trūkumiem Latvijas bēgļu atbalsta un integrācijas politikā.

Ir likumsakarīgi, ja nepamatoti kritiskus izteikumus par patvēruma meklētājiem pauž politiķi vai valsts iestāžu pārstāvji, kuri "tikai dara savu darbu", bet no žurnālistiem ir jāprasa kritiskāks realitātes atspoguļojums, nevis tikai šo viedokļu atkārtošana. Žurnālistu darbs ir informēt sabiedrību, rosināt diskusiju, un sabiedrība būtu pelnījusi zināt to, kāda ir realitāte.

Man bija iespēja vairāk nekā sešus gadus strādāt ar patvēruma meklētājiem Latvijā, veicot personiskās intervijas un gatavojot lēmumus par patvēruma piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt. Šajā laikā es darīju visu iespējamo, lai pieteikumus izvērtētu objektīvi, kā arī savu iespēju robežās nodrošinātu taisnīgu patvēruma procedūru. No šī darba aizgāju 2022. gadā, apmēram pusgadu pēc tam, kad tika izsludināta ārkārtas situācija un uzsākta cilvēku "atturēšana". Šobrīd strādāju biedrībā "Gribu palīdzēt bēgļiem" par interešu aizstāvības speciālistu, un lielākā daļa darba ir saistīta ar Ukrainas kara bēgļu interešu aizstāvību, tomēr regulāri nākas sazināties ar medijiem, aicinot nelietot stereotipizējošu un dehumanizējošu valodu par cilvēkiem, kas cenšas šķērsot Latvijas austrumu robežu, aicinot medijus nesaukt šos cilvēkus par "nelegāļiem" un "nelegālajiem migrantiem", kā arī atgādinot, ka saskaņā ar Latvijai saistošām tiesību normām bēgļi var šķērsot robežu nelikumīgi.

Iepriekš, rakstot par sabiedrībā pastāvošo neiecietību pret LGBT cilvēkiem, esmu uzsvēris, ka šo cilvēku redzamība ir būtisks aspekts, lai mazinātu iracionālu naidu: "Noteikti ir daudz mazāka iespēja, ka cilvēks būs homofobisks, ja tam būs kāds zināms LGBT radinieks vai paziņa: redzams piemērs tam, ka LGBT cilvēki arī ir cilvēki ar savām cilvēciskajām īpašībām, cilvēki, kas kopumā būtiski neatšķiras no citiem, ja neņem vērā seksualitāti." Attiecībā uz cilvēkiem pie Baltkrievijas robežas šādu redzamību bez objektīva mediju atspoguļojuma vai tādām filmām kā "Zaļā robeža" ir daudz grūtāk panākt, jo tīri fiziski kontakts ar šiem cilvēkiem ir ierobežots.

Šādām filmām, stāstiem un sarunām ir jānotiek regulāri, biežāk nekā pārkāpumiem pret cilvēku pamattiesībām, kas nozīmē – ļoti regulāri, jo katrs no šiem gadījumiem ir pelnījis nosodījumu. Es ceru, ka tagad, kad ievērojams daudzums cilvēku ir noskatījušies filmu "Zaļā robeža" un tā ir tikusi apspriesta publiskajā telpā, kaut nedaudz uzlabosies sabiedrības izpratne par to, ka cilvēki, kas šobrīd ir nonākuši slazdā uz Baltkrievijas robežas, nav instrumenti, torpēdas, lodes vai kādi citi hibrīdkara ieroči, bet īsti, dzīvi cilvēki, kas paļāvušies uz to, ka pēkšņi netiks atņemtas visas viņu tiesības.

* Raksts satori.lv ir sagatavots par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Par raksta saturu atbild biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem".

Novērtē šo rakstu: