Aicinājums valsts prezidentam neizsludināt “Ekonomiskās ilgtspējas likumu”

“Augsti godātais Rinkēviča kungs! Latvijas Republikas Saeima 2025. gada 9. oktobrī pieņēma “Ekonomiskās ilgtspējas likumu” (turpmāk tekstā – “Likums”) trešajā lasījumā, kura mērķis atbilstoši Likuma 2. pantam ir “… veicināt valsts ekonomikas ilgtspēju, sekmējot konkurētspēju un valsts virzību uz klimata pārmaiņu ierobežošanu un klimatnoturību, lai līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti un nacionālos klimata mērķus saskaņā ar Eiropas Savienības un citām starptautiskajām saistībām, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (turpmāk – Klimata konvencija) un tās Parīzes nolīguma saistībām, ņemot vērā sociālos un vides aspektus”.

Mēs vēlamies vērst Jūsu uzmanību uz vairākiem, mūsuprāt, kritiski svarīgiem faktoriem, kas šī likuma izstrādes un pieņemšanas stadijā nav ņemti vērā vai arī nav pienācīgi izvērtēti vai izskaidroti sabiedrībai.

Kā ir noteikts Likuma 2. panta 1. daļā, likuma mērķis ir veicināt valsts ekonomikas ilgtspēju un sekmēt konkurētspēju, taču diemžēl likuma izstrādes procesā un pavadošajos dokumentos nav norādīti konkrētie aprēķini vai izvērtējumi, kā tieši šī attīstība un konkurētspēja tiks sekmēta. Netiek norādīts, ar kādiem instrumentiem vai kādu procesu rezultātā uzlabosies Latvijas uzņēmēju iespējas savas preces un pakalpojumus piedāvāt brīvajā tirgū par izdevīgākām cenām nekā šobrīd.

Vēl vairāk – likuma aprakstošajā daļā “2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt” ir norādīta ietekme gan uz fiziskām, gan juridiskām personām, taču minēta tikai pozitīvā ietekme. Nav aplūkoti scenāriji ar iespējamu negatīvo ietekmi, kas varētu rasties likuma spēkā stāšanās brīdī. Tāpat norādīts, ka likums neietekmēs ne uzņēmējdarbības vidi, ne mazos un vidējos uzņēmumus, ne konkurenci, ne darba tirgu. Vienīgā atsauce ir uz pozitīvo ietekmi nozaru konkurētspējā: “Ekonomiskās ilgtspējas likums stiprinās Latvijas nozaru konkurētspēju, ņemot vērā, ka Eiropas Savienības uzņēmumi darbojas pēc stingriem klimatneitralitātes un klimatnoturības standartiem.”

Mēs uzskatām, ka šāds likuma ietekmes novērtējums ir paviršs un nenorāda patieso ietekmi, ko tas radīs Latvijas iedzīvotājiem, mājsaimniecībām un uzņēmējiem. Pamatojums šādam secinājumam ir šis 4. panta (1) punkts, kas nosaka industrijas, kurās noteikts siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums par 17 % līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 2005. gadu. Iekļautās industrijas ir enerģētika, transports, rūpnieciskie procesi un produktu ražošana, lauksaimniecība un atkritumu apsaimniekošana.

Balstoties uz Firmas.lv un LETA “Latvijas Biznesa gada pārskats 2024”, lielākās industrijas pēc apgrozījuma bija:

Tirdzniecība – 19,56 %

Transports, loģistika un pārvadājumi – 12,63 %

Enerģētika – 11,06 %

Būvniecība – 10,58 %

Meža nozare – 7,75 %

Rūpniecība – 5,82 %

Lauksaimniecība – 4,72 %

Kā redzams, likums tiešā veidā attieksies uz galvenajām nozarēm, kas Latvijā veido peļņu un nodrošina iedzīvotājus ar darbavietām. Ņemot vērā, ka visas industrijas ir atkarīgas no transporta un enerģētikas nozarēm un to sniegtajiem pakalpojumiem, var pamatoti spriest, ka likuma ietekme būs attiecināma uz visu uzņēmējdarbību valstī un attiecīgi arī uz visām Latvijas mājsaimniecībām un iedzīvotājiem.

Likumā noteiktais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums nozīmē, ka visām minētajām industrijām būs jāveic vai nu vērienīgas iekārtu un procesu pārmaiņas, vai arī darbības apjoma samazinājums, lai iekļautos noteiktajos mērķos. Šīs izmaiņas ir paredzēts sasniegt jau 2030. gadā, kas finansiālo izmaksu ziņā var būt nereāls uzstādījums lielajiem nozares uzņēmumiem un neizbēgams nāvessods mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Likumā paredzētā atbalsta finansējuma pieeja tiek noteikta tikai tādiem risinājumiem, kas neiekļauj fosilo kurināmo vai to izejmateriālu izmantošanu. Šāds solis nepamatoti izslēdz uzņēmēju iespējas izvēlēties efektīvākus un energoresursus taupošākus risinājumus, kas izmanto fosilos kurināmos, piemēram, nomainot novecojušu dīzeļdzinēju autoparku pret jaunākiem transportlīdzekļiem, kas tiek darbināti ar ekonomiskākiem benzīna vai autogāzes dzinējiem. Tā vietā likums piespiež izvēlēties vai nu elektroenerģiju izmantojošus risinājumus, vai bioenerģētikas risinājumus.

Šāds pats likumā ieviests atbalsts tikai noteiktām tehnoloģijām attiecas arī uz mājsaimniecībām, it īpaši mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, subsidējot enerģijas avotus, kas balstās uz saules vai vēja enerģiju, kā arī elektrificēto transportu.

Likuma ietekmes novērtējuma nepilnības ir redzamas arī skaidrojošajā sadaļā, kur tiek norādīts, ka likums neietekmēs darba tirgu, taču Likuma 16. pants (1) punkts nosaka Modernizācijas fonda līdzekļu izlietošanu, tostarp: “pasākumos, kas paredzēti darba ņēmēju pārcelšanai, pārkvalificēšanai, kvalifikācijas celšanai un izglītošanai darba meklēšanas iniciatīvās un jaunuzņēmumos saistībā ar taisnīgu pārkārtošanos uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku.”

Acīmredzami likuma teksts paredz ietekmi uz darba tirgu, kas var izpausties kā nepieciešamība darba ņēmējus pārcelt, pārkvalificēt un izglītot, lai tie varētu iekļauties jaunajā klimatneitrālajā darba tirgū. Attiecīgi tiek paredzēta arī esošo darba devēju nespēja pielāgoties likuma noteiktajām izmaiņām un sekojoša uzņēmumu vai pat industriju slēgšana. Šāda ietekme būs īpaši jūtama reģionos, kur parasti ir viens vai vairāki galvenie darba devēji, uz kuriem balstās reģiona iedzīvotāju labklājība.

Novērtējums, ka likums nenesīs nekādu negatīvu ietekmi uz uzņēmumiem vai iedzīvotājiem, ir aplams un nepatiess.

Likuma aprakstošajā daļā nav iekļauts reāls ietekmes novērtējums uz Latvijas tautsaimniecību, vien tikai norādīts uz soda naudām, kas būs jāmaksā tajā gadījumā, ja klimatneitralitātes mērķi netiks sasniegti. “Lai gan virzība uz klimatneitralitāti un klimatnoturību prasa ievērojamus finansiālus ieguldījumus, jēgpilna procesa īstenošana nodrošina Latvijai iespēju attīstīt tautsaimniecību. Vienlaikus jārēķinās, ka klimata mērķu nesasniegšana nesīs ievērojamas izmaksas. Ņemot vērā Latvijas, ES un globālā līmeņa saistības sasniegt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, mērķu neizpildes gadījumā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu EK var griezties ES tiesā, kur tiesvedības rezultātā Latvijai var uzlikt soda un kavējuma naudu.”

Tāpat tiek norādīti tikai “pozitīvie” iznākumi, balstot tos faktā, ka nulles emisiju sasniegšanai tiks piešķirti līdzekļi no Modernizācijas fonda vai arī būs ienākumi no emisiju kvotu pārdošanas. “Likumprojektā ietvertais tiesiskais regulējums pozitīvi ietekmē atbalsta saņēmējus klimata finanšu instrumentu ietvaros, fiziskām un juridiskām personām būs iespēja pretendēt uz finansējumu likumprojektā aptverto finanšu instrumentu ietvaros organizētajos projektu konkursos. Īstenojot projektu konkursus, būs pozitīva ietekme uz klimata politikai draudzīgu pasākumu īstenošanu.”

Novērtējums, ka negatīvā ietekme būs tikai tajā gadījumā, ja netiks sasniegti likuma mērķi, vai arī pozitīvā ietekme būs tieši tiem, kas ieviesīs likuma noteiktos jauninājumus, ir maldināšana un patiesās ietekmes noklusēšana vai slēpšana no sabiedrības.

Likuma pamatmērķis ir samazināt CO₂ izmešus, ko rada Latvijas tautsaimniecība un mājsaimniecības, līdz tādam līmenim, kā to ir noteikusi Eiropas Savienība. Kā galvenais veids, kā sasniegt šo samazinājumu, tiek noteikta atteikšanās no fosilo kurināmo izmantošanas, tos aizstājot ar saules, vēja un citiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, kā arī iekšdedzes dzinēju transportu aizstājot ar elektrodzinēju transportu. Šo risinājumu piemērošana un izpilde rada šaubas par to efektivitāti un gala ietekmes pozitīvo rezultātu.

Latvijas globālais CO₂ izmešu apjoms pasaulē sastāda mazāk nekā 0,02 % no pasaules izmešu apjoma (2023. gada dati), kas nepārprotami norāda, ka mums kā valstij nav jājūtas vainīgiem vai primāri atbildīgiem par pasaules CO₂ piesārņojuma apjomiem. Tas, protams, neliedz Latvijas tautsaimniecībai attīstīties un uzlabot rādītājus, taču tas nedrīkstētu notikt uz iedzīvotāju labklājības rēķina.

Galvenā aplamība klimatneitralitātes prasību sasniegšanai ir fakts, ka galvenais klimatneitrālo tehnoloģiju ražotājs ir Ķīna, kas ir galvenā CO₂ izmešus radošā valsts, saražojot vairāk nekā 33 % no globālā CO₂ izmešu apjoma. Ķīnas uzņēmumi ir lielākie saules paneļu ražotāji, kā arī ir līderi elektroauto bateriju ražošanā un globāli nodrošina lielāko daļu litija un citu bateriju ražošanas izejmateriālu ieguves apjoma.

Eiropas Savienības un arī Latvijas centieni samazināt CO₂ izmešu apjomu klimatneitralitātes sasniegšanai uz globālā pasaules fona ir neefektīvi, jo galvenais izejmateriālu un tehnoloģiju piegādātājs ir arī lielākais klimata piesārņotājs. Klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai tiks uzlikts nesamērīgs slogs Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotājiem, tajā pašā laikā ar tālākām investīcijām ražošanas jaudu palielināšanā atbalstot galvenos klimata piesārņotājus.

Balstoties uz augstāk minētajiem faktiem, mēs aicinām Jūs neizsludināt “Ekonomiskās ilgtspējas likumu”, atgriežot to Saeimai tālākai un padziļinātai ietekmes uz Latvijas tautsaimniecību izvērtēšanai, kā arī pienācīgai likuma ietekmes, rezultātu un tālākas ieviešanas mehānismu skaidrošanai Latvijas sabiedrībai.”

Novērtē šo rakstu: