Iesaki rakstu:

21. gadsimta Ä£eopolitiskajā Ä“rā kā no pārpilnÄ«bas raga birst jauni, lÄ«dz šim nepieredzÄ“ti, pat nozaru speciālistu analÄ«zÄ“s neprognozÄ“ti izaicinājumi. PÄ“c 2. Pasaules kara nav piedzÄ«votas situācijas, kad klaji tiek ignorÄ“tas starptautiskās tiesÄ«bas, militāru agresiju ceļā mainÄ«tas suverÄ“nu valstu robežas un atzÄ«ti pseidoreferendumu rezultāti zem triecienšauteņu stobriem okupÄ“tās teritorijās. AugstāknorādÄ«tā klasiska izpausme ir Krievijas Federācijas oficiāli nepasludinātā militārā agresija (uzbrukuma iekarošanas karš ar citas suverÄ“nas valsts teritoriju okupāciju) Ukrainā.

Milzum milzÄ«gs skaits pasaules labāko ekspertu un analÄ«tiÄ·u prognozÄ“ šÄ« kara rezultātus, iespÄ“jamos attÄ«stÄ«bas virzienus, un sekas, kā arÄ« pÄ“cputina režīma Krievijas uzbÅ«vi, tsk. - politisko, teritoriālo, administratÄ«vo un federālo. PersonÄ«gi es neizslÄ“gtu terminu - protektorālo. Reālajā politikā Nostradamusu un Vangu nav, ir tikai salts pragmatisks aprÄ“Ä·ins. PatiesÄ«bā variantu nākotnei ir maz, no divām karā iesaistÄ«tām pusÄ“m viena zaudÄ“ un paraksta kapitulāciju vai uz nenoteiktu laiku veidojas 38. paralÄ“les sindroms par konkrÄ“tām teritorijām.

Manuprāt, neapšaubāmi Krievijas Federācija šo karu zaudÄ“s jebkurā situācijas attÄ«stÄ«bā, kas automātiski mainÄ«s valsts KonstitÅ«ciju un robežas. Krievija no kara izies ekonomiski novājināta, finansiāli izolÄ“ta un ar milzÄ«gu politiski sociālo spriedzi valsts iekšienÄ“ starp atsevišÄ·Äm pilsoņu grupām (šÄ·irām), tautÄ«bām, nacionalitātÄ“m un galvenais - reÄ£ioniem, no kuriem Ä«paši izdalu Tālos Austrumus, Baškortostānu, Tatarstānu un Ziemeļkaukāzu.

Sakarā ar Ä·Ä«lnieku krÄ«zi Beslanā Krievijas prezidents Putins 2004. gada 4. septembrÄ« teica: ''MÄ“s parādÄ«jām vājumu, bet vājos sit.” AtslÄ“gas vārds - vājos sit. PÄ“ckara Krievija bÅ«s vāja, jau šobrÄ«d var vilkt zināmas paralÄ“les ar Krievijas ImpÄ“riju 1916. gada nogalÄ“. Tad imperiālistisks iekarošanas karš Krievijā noslÄ“dzās ar divām revolÅ«cijām 1917. gadā un tālāku pilsoņu karu. Īstenojās Ä£eniālā Ä»eņina tÄ“ze par imperiālistiskā kara pāraugšanu pilsoņu karā (raksts ''Karš un Krievijas sociāldemokrātija").

Krievijas pilsoņu kara seku rezultātā izveidojās suverÄ“na Latvijas Republika. Ä»oti svarÄ«gi un zÄ«mÄ«gi, ka tieši etniskajiem latviešiem bija milzÄ«ga, absolÅ«ti neproporcionāla tautas skaitam nozÄ«me šajos grandiozajos Krievijas procesos, kuri noteica pasaules politisko dienaskārtÄ«bu desmitgades uz priekšu.

Pagaidām par to skaļi nerunā ANO koridoros, bet pret šodienas Krievijas teritoriālo veselumu ir milzÄ«gas pretenzijas Vācijai, Somijai, Gruzijai, Ķīnas Tautas Republikai, Japānai, Turcijai, Polijai, Igaunijai un, ja labi pameklÄ“, tad vÄ“l veselai rindai valstu.

Latvija šajā fonā ir klusa kā pelÄ«te kopš importa Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas un vietÄ“jā susuriņa Aigara KalvÄ«ša laikiem. Jautājums Latvijai ir stratÄ“Ä£iski svarÄ«gs, tāpÄ“c citÄ“šu ļoti saspiestu un konspektÄ«vu tekstu no interneta: „AtgÅ«stot neatkarÄ«bu, Latvija neatguva Abreni. Abrenes jautājums joprojām raisa pretrunÄ«gus viedokļus gan vÄ“sturiskā, gan juridiskā, gan ekonomiskā aspektā.

Latvijai piederošÄ Abrenes apriņķa lielāko daļu Otrā pasaules kara beigās iekļāva Krievijas sastāvā. TādÄ“jādi mÅ«su valsts zaudÄ“ja apmÄ“ram 2% no savas platÄ«bas. Ja 1990. gada 4. maijā pieņemtā NeatkarÄ«bas deklarācija, izvÄ“loties pieturÄ“ties pie valsts nepārtrauktÄ«bas principa, paredzÄ“ja valsts atjaunošanu tās pirmskara veidolā, tad kāpÄ“c gan zaudÄ“tais Abrenes apriņķis šodien pieder Krievijai?

Formāli Latvija Abreni Krievijai uzdāvināja, tā sakot, pÄ“c latviešu tautas lÅ«guma. Tāpat kā 1940. gadā tā dÄ“vÄ“tā Tautas Saeima "lÅ«dza" Latviju uzņemt Padomju SavienÄ«bā, 1944. gada 22. augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs "griezās ar lÅ«gumu" pie Krievijas pieņemt Abrenes pilsÄ“tu un sešus apriņķa pagastus: Purvmalas, Linavas, KacÄ“nu, Upmales, Gauru un Augšpils. Pamatojums - lielais krievu Ä«patsvars atdāvināmajā teritorijā.

Jau dienu vÄ“lāk, 23. augustā PSRS AP Prezidijs izdeva dekrÄ“tu "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā", kurā iekļāva Latvijai atdalÄ«to apgabalu. 1945. gadā Abrenes pilsÄ“tu pārkristÄ«ja par Pitalovu. Pāri palikušÄs Abrenes apriņķa daļas pievienoja Viļakas un Balvu rajoniem. ŠÄ« darÄ«juma rezultātā, kas notika, neievÄ“rojot vietÄ“jo iedzÄ«votāju gribu un pārkāpjot pat padomju konstitÅ«ciju, mÅ«su valsts zaudÄ“ja 1293,6 kvadrātkilometrus lielu platÄ«bu.

Latgaļu zeme

Cik pamatots ir arguments par Abrenes apriņķa un pilsÄ“tas krieviskumu? Šis apgabals vÄ“sturiski bijis robežteritorija, kuru apdzÄ«vojuši balti, somugri un slāvi. Latgaļu apdzÄ«votās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes (agrāk - Mudava) un Sebežas, teritorijā, kura aptver Abrenes pilsÄ“tu un apriņķa lielāko daļu. Novads ietilpa latgaļu zemÄ“ AtzelÄ“, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu tiek skaidrots arÄ« Pitalovas vÄ“sturiskais nosaukums - pie Tālavas. VÄ“stures avotos Pitalovas sādža pirmo reizi minÄ“ta 1782. gadā.

13. gadsimtā, pÄ“c vācu ekspansijas izveidojoties Livonijas valstu konfederācijai, Abrenes pilsnovads kļuva par RÄ«gas arhibÄ«skapijas daļu, bet 15. gadsimtā šo teritoriju atkaroja Pleskava. Livonijai sabrÅ«kot, 16. gadsimtā novada rietumu daļa nonāca Polijas - Lietuvas sastāvā, bet 18. gadsimtā pÄ“c šÄ«s valsts izjukšanas Abrene kļuva par Pleskavas guberņas daļu. Krievijas impÄ“rijas sastāvā Abrenes apriņķis bija lÄ«dz pat Pirmā pasaules kara beigām. VÄ“l 19. gadsimta beigās un 20. sākumā filologi Augusts BÄ«lenšteins un Kārlis MÄ«lenbahs konstatÄ“ja, ka Pitalovas apkārtnÄ“ daļa ļaužu, ko dÄ“vÄ“ par "krievu latviešiem" vÄ“l runā latgaļu valodā.

"Formāli Latvija Abreni Krievijai uzdāvināja, tā sakot, pÄ“c latviešu tautas lÅ«guma."

1918. gadā dibinot Latvijas Republiku, jaunajā valstÄ« centās ietvert visas latviešu apdzÄ«votās teritorijas, kuras lielākoties tobrÄ«d iekļāvās Krievijas impÄ“rijas Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņu robežās. Abrene lÄ«dz 20. gadsimta sākumam ietilpa Krievijas impÄ“rijas Pleskavas guberņas Ostrovas apgabalā, kādēļ dažkārt tiek norādÄ«ts, ka Ä»eņins savulaik Latvijai ir atdevis krievu zemi. Taču, kā noteica 1918. gadā 18. novembra valsts proklamÄ“šanas akts, "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale)", Ä«stenojot savas pašnoteikšanās tiesÄ«bas, nevis atdaloties no Krievijas impÄ“rijas guberņām, ievÄ“rojot to administratÄ«vās robežas.

1919. gada janvārÄ« BrÄ«vÄ«bas cīņu laikā Latvijas armija ieguva kontroli pār Pitalovu un tās apkārtni. 1919. gada 10. jÅ«nijā Latvijas delegācijas ParÄ«zes Miera konferencei adresÄ“tajā memorandā tika konstatÄ“ts, ka "latvieši apdzÄ«vo Pleskavas guberņā šauru zemes strÄ“meli gar Vidzemes robežu uz rÄ«tiem no

Baltinavas starp Ludzas apriņķa robežu un Petrogradas - Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas (Kārsavas) un Pitalovas stacijām".

Kā liecina 1935. gada tautas skaitÄ«šanas dati, Abrenes apriņķī dzÄ«voja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Apriņķa austrumu daļā latvieši bija mazākumā, bet rietumdaļā - vairākumā. 1938. gadā no Abrenes apriņķa iedzÄ«votāju skaita 55% bija latvieši, 41, 7% krievi un 3, 3% citu tautÄ«bu, taču jau 1945. gadā vairs tikai 12, 5% no apgabala iedzÄ«votājiem bija latvieši, bet 85, 5% - krievi.

Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās…

1920.         gada 11. augustā RÄ«gā starp Latviju un Krieviju tika noslÄ“gts Miera lÄ«gums, kura 2. punktā bija noteikts: "Krievija bez ierunām atzÄ«st Latvijas valsts neatkarÄ«bu, patstāvÄ«bu un suverenitāti un labprātÄ«gi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverÄ“nām tiesÄ«bām, kuras piederÄ“ja Krievijai attiecÄ«bā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušÄs valsts - tiesiskās iekārtas, tā arÄ« uz starptautisko lÄ«gumu pamata, kuri še aprādÄ«tā nozÄ«mÄ“ zaudÄ“ savu spÄ“ku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederÄ«bas pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistÄ«bas attiecÄ«bā uz Krieviju. " Saskaņā ar šo lÄ«gumu Abreni kopā ar sešiem pagastiem iekļāva Latvijas teritorijā. Pitalovu pārdÄ“vÄ“ja par Jaunlatgali. 1933. gadā tā ieguva pilsÄ“tas tiesÄ«bas, bet 1938. gadā tika nosaukta senās latgaļu zemes Abrenes vārdā.

"Dažkārt tiek norādīts, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis krievu zemi."

1990. gada 4. maijā jaunievÄ“lÄ“tā Latvijas PSR Augstākā padome (AP) pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu", kurā 9. pantā tika noteikts: "Latvijas Republikas attiecÄ«bas ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spÄ“kā esošo 1920. gada 11. augusta Miera lÄ«gumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzÄ«ta Latvijas valsts neatkarÄ«ba. Sarunām ar PSRS izveidot ValdÄ«bas komisiju. " Latvijas puse uzskatÄ«ja, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija, pieņemot 4. maija deklarāciju, akceptÄ“ arÄ« Latvijas teritoriju, kāda tā bija Miera lÄ«guma slÄ“gšanas brÄ«dÄ«.

Robežlīgumu vai ēzeļa ausis

Jau pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas de facto 1992. gada 22. janvārÄ« Latvijas AP, atzÄ«stot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lÄ“mumu "Par Abrenes pilsÄ“tas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzÄ«šanu". Abrenes piederÄ«bas jautājums kļuva par ilgstošu šÄ·Ä“rsli Latvijas - Krievijas robežas nospraušanai.

PretendÄ“jot uz iestāšanos Eiropas SavienÄ«bā un NATO, Latvija sāka izjust pieaugošu spiedienu no saviem Rietumu partneriem par robežlÄ«guma noslÄ“gšanu ar Krieviju, jo tie nevÄ“lÄ“jās pieļaut kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpÄ«bām ar Krieviju pÄ“c tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti. 1997. gada 7. augustā Latvija parafÄ“ja un 9. decembrÄ« apstiprināja Latvijas - Krievijas robežlÄ«guma projektu, kurā tika akceptÄ“tas de facto pastāvošÄs robežas.

2005. gada maijā, atsākoties diskusijām par iespÄ“jamo Latvijas - Krievijas robežlÄ«guma parakstÄ«šanu, Latvijas valdÄ«ba paziņoja, ka pievienos tai vienpusÄ“ju deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada Miera lÄ«gumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu. Krievija atteicās šÄdu lÄ«gumu parakstÄ«t, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja, norādot: "Ne Pitalovas rajonu viņi dabÅ«s, bet beigta Ä“zeļa ausis. "

"Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis."

Šajā situācijā Latvijas politiskā vadÄ«ba nolÄ“ma piekāpties. "Iestājoties starptautiskajās struktÅ«rās, kas Latvijai garantÄ“ neatkarÄ«bu, drošÄ«bu un attÄ«stÄ«bu, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušÄs Eiropā - arÄ« tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolÄ“, " situāciju skaidroja toreizÄ“jā Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e - Freiberga. 2007. gada 27. martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars KalvÄ«tis un Krievijas valdÄ«bas vadÄ«tājs Mihails Fradkovs parakstÄ«ja robežlÄ«gumu, kurā paredzÄ“ta kādreizÄ“jā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā. 17. maijā Latvijas parlaments pieņēma likumu par robežlÄ«guma ratifikāciju, un 29. maijā to apstiprināja Valsts prezidente.

IzraisÄ«jās diskusijas, cik konstitucionāls ir šis solis. Bija pamats uzskatÄ«t, ka robežlÄ«gums ir pretrunā ne tikai ar NeatkarÄ«bas deklarācijas 9. pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktÄ«bas princips, bet arÄ« ar Satversmes 3. pantu, kurš nosaka: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos lÄ«gumos noteiktā s robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. "

Latvija zaudē, bet Krievija iegūst

Jautājumu par robežlÄ«guma tiesiskumu, izvÄ“rtÄ“jot tā pamatā esošo likumu atbilstÄ«bu Satversmei un NeatkarÄ«bas deklarācijai, izlÄ“ma Satversmes tiesa (ST) priekšsÄ“dÄ“tāja Gunāra KÅ«tra vadÄ«bā. 2007. gada 29. novembrÄ« tā pieņēma spriedumu, kurš atzina, ka Abrenes atdošana nav pretrunā konstitucionālajiem principiem. Tiesa secināja, ka, "stājoties spÄ“kā Latvijas - Krievijas robežlÄ«gumam, Latvija zaudÄ“, bet Krievija iegÅ«st de iure tiesÄ«bas uz Abrenes apvidu. TomÄ“r, vÄ“rtÄ“jot robežlÄ«guma atbilstÄ«bu Satversmei un NeatkarÄ«bas deklarācijai, Satversmes tiesa secina, ka Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brÄ«dÄ« netika uzskatÄ«ts par Latgales neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegÅ«tu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pÄ“c Miera lÄ«guma spÄ“kā stāšanās. TādÄ“jādi robežlÄ«gums neaizskar Latvijas teritorijas, kuru veido četri novadi, nedalāmÄ«bu, un atbilst Satversmes 3. pantam".

Savā spriedumā ST konstatÄ“ja, ka NeatkarÄ«bas deklarācija ir spÄ“kā esošs konstitucionāls akts. TomÄ“r atzina: "Lai varÄ“tu uzskatÄ«t, ka NeatkarÄ«bas deklarācijas mÄ“rÄ·is ir regulÄ“t Latvijas un Krievijas valsts robežu un saistÄ«t Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot Miera lÄ«gumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par šÄdu likumdevÄ“ja mÄ“rÄ·i. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas gaitā šÄdas norādes nav izdevies atrast. Ja NeatkarÄ«bas deklarācijas autori bÅ«tu vÄ“lÄ“jušies noteiktā veidā regulÄ“t Latvijas un Krievijas valsts robežu, viņiem attiecÄ«ga satura norma bija jāietver deklarācijas tekstā. "

"Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu."

ST šajā spriedumā par neatbilstošu Satversmei atzina lÄ«guma ratifikācijas likumā ietverto atsauci, ka robežlÄ«gums sagatavots, ievÄ“rojot Eiropas DrošÄ«bas un sadarbÄ«bas organizācijas (EDSO) pieņemto robežu nemaināmÄ«bas principu. Šis princips nosaka, ka neviena okupācija vai teritorijas iegÅ«šana, pārkāpjot starptautiskās tiesÄ«bas, nav atzÄ«stama par likumÄ«gu. Taču pastāvÄ“ja bažas, ka likumu var tulkot arÄ« tā, ka Saeima pievienojusies Krievijas uzturÄ“tajai Helsinku nobeiguma akta interpretācijai, saskaņā ar kuru par EDSO atzÄ«tajām valstu robežām uzskatāmas tās, kuras pastāvÄ“ja akta pieņemšanas laikā 1975. gadā. Tātad laikā, kad Latvija bija okupÄ“ta un zaudÄ“jusi Abrenes apriņķi.

Satversmes tiesas spriedums bija galīgs un nepārsūdzams. 2007. gada 18. decembrī pēc ratifikācijas rakstu apmaiņas starp Latvijas ārlietu ministru

Māri Riekstiņu un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Latvijas - Krievijas robežlīgums stājās spēkā.

Atteikties no Abrenes nedomāja

VÄ“rā ņemams ir fakts, ka ST neizmantoja iespÄ“ju aicināt pašus NeatkarÄ«bas deklarācijas projekta autorus paust savu viedokli par šÄ«s normas saturu. Deklarācijas koncepcijas veidotājs Egils Levits, komentÄ“jot šo normu, gan ir norādÄ«jis: "Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecÄ«bas ar PSRS veidojamas uz 1920. gada 11. augusta Miera lÄ«guma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arÄ« uz PSRS tiesisko mantinieci - Krieviju. Tas nozÄ«mÄ“: kamÄ“r šis deklarācijas punkts nav atcelts, Latvija visas lÄ«gumattiecÄ«bas ar Krieviju var veidot vienÄ«gi tā, ka jaunākie lÄ«gumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera lÄ«gumu. 9. punkts ir sevišÄ·i svarÄ«gs Abrenes jautājuma risināšanā."

VÄ“l viens no NeatkarÄ«bas deklarācijas autoriem - Tālavs Jundzis - LV portālam atzina: var diezgan droši apgalvot, ka nevienam no AP deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par neatkarÄ«bu, pat prātā nevarÄ“ja bÅ«t doma par atteikšanos no Abrenes. Jautājums par šÄ« apgabala piederÄ«bu aktualizÄ“ts jau pirmajā no Latvijas Tautas frontes AP ievÄ“lÄ“to deputātu sapulcÄ“, kura notika 1990. gada 21. martā tÅ«lÄ«t pÄ“c vÄ“lÄ“šanām, taču neviens no klātesošajiem 90 parlamentāriešiem nav iebildis pret Abrenes atkalpievienošanu Latvijai. Šaubas par Satversmes tiesas argumentāciju, uz kuru pamata Latvija noslÄ“dza robežlÄ«gumu, atsakoties no Abrenes, jau ir izteikuši pÄ“rn izdoto Satversmes komentāru autori, norāda T. Jundzis, kura redakcijā 2000. gadā iznācis apjomÄ«gākais darbs par šo tÄ“mu - "4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarÄ«bas deklarāciju". TādÄ“jādi Abrenes atdošanas juridiskie aspekti bijuši gana paradoksāli, lai jau tiktu uzlÅ«koti kā Latvijas konstitucionālā ranga aktu interpretÄ“šana par sliktu Latvijas konstitucionālajiem principiem.

Ieguvums vai zaudējums?

Pret Abrenes pievienošanu Latvijai pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas likta lietā arÄ« virkne ekonomiska rakstura argumentu. Kā 2005. gadā diskusijā par šo jautājumu skaidroja toreizÄ“jais premjerministrs Aigars KalvÄ«tis, apgabala pārņemšana Iekšlietu ministrijas sistÄ“mai vien uzreiz prasÄ«tu vairāk nekā 20 miljonu latu lielas investÄ«cijas, lai nodrošinātu policijas, robežsardzes un muitas darbu jauniegÅ«tajā teritorijā. Nāktos izveidot jaunu apgabala administrāciju, risināt pilsonÄ«bas un daudzus Ä«pašumu piederÄ«bas jautājumus. Ja Abrenes apgabalu pievienotu AlÅ«ksnes un Balvu rajonam, tie vienā acumirklÄ« kļūtu par depresÄ«vākajiem valstÄ«.

Oponenti norādÄ«ja, ka atpalikušajam reÄ£ionam bÅ«tu iespÄ“jams piesaistÄ«t ES finansÄ“jumu, kurš spÄ“tu kompensÄ“t tajā investÄ“tos lÄ«dzekļus. Viedoklis, ka neviena normāla valsts no savas teritorijas labprātÄ«gi neatsakās, sadÅ«rās ar pretargumentu, ka integrÄ“t atpalikušo un etniski nu jau svešo Abreni Latvijai vienkārši nav pa spÄ“kam un pa kabatai. Krievijas tautas skaitÄ«šanas dati, kas veikti pagājušÄs desmitgades sākumā, liecina, ka no vairāk nekā 13 000 rajona iedzÄ«votājiem, tikai 690 ir latvieši.

Abrenes atdošanā Krievijai ārkārtÄ«gi lielu lomu spÄ“lÄ“ja politiskie apstākļi, atzÄ«st T. Jundzis. ArÄ« no Ä£eopolitiskā viedokļa tas ir ļoti pretrunÄ«gi vÄ“rtÄ“jams solis, uzskata jurists un ilggadÄ“jais LZA Baltijas stratÄ“Ä£isko pÄ“tÄ«jumu centra direktors. Taktiski Abrenes upurÄ“šana, iespÄ“jams, bijis ieguvums attiecÄ«bās ar Rietumiem, un arÄ« patlaban juridiski sakārtota robeža ar Krieviju rada lielāku drošÄ«bas sajÅ«tu. Taču stratÄ“Ä£iski ilgtermiņā atteikšanās no Abrenes, iespÄ“jams, izrādÄ«sies zaudÄ“jums.''

Citiem vārdiem sakot, ja teorÄ“tiski, pagaidām – teorÄ“tiski Krievijas imperiālistiskais iebrukuma karš Ukrainā pāraug pilsoņu karā Krievijas teritorijā, kas notiek ar Latvijas vÄ“sturiskajām zemÄ“m un tur mÄ«tošajiem cilvÄ“kiem, no kuriem zināma daļa viennozÄ«mÄ«gi ir ar latviskām asinÄ«m? Uzreiz kā virsnieks ar augstākās karaskolas izglÄ«tÄ«bu noraidu pekstiņus par to, ka pilsoņu karš un valsts teritoriālais sabrukums nav iespÄ“jams kodollielvalstÄ«. Ir iespÄ“jams, pie kam - vÄ“l kā ir iespÄ“jams. PSRS tam ir hrestomātisks piemÄ“rs.

Tieši tāpÄ“c kā fantāzija nevar tikt izslÄ“gta nākotnes iespÄ“ja par pilsoņu karu Krievijas Federācijā, kura rezultātā mainās robežas un veidojas jaunas, neatkarÄ«gas valstis. Kā viena no tādām - Abrenes Tautas Republika tās Latvijai vÄ“sturiski piekritÄ«go zemju robežās.

Ja Krievijas finanšu plutokrātijas un oligarhāta sponsorÄ“tas paramilitāras struktÅ«ras (Vagner, Redut utt.) pilsoņu kara kontekstā sāks Latvijas pierobežu teritorijas iedzÄ«votāju slepkavošanu, lai tie neevakuÄ“tos no bada un kara šausmām uz Latvijas Republikas teritoriju, mÅ«su valsts nevar politiski palikt neitrāla.

TeorÄ“tiski tādā situācijā Latvijai ir izdevÄ«ga Abrenes Tautas Republikas izveide uz tur mÄ«tošo iedzÄ«votāju referenduma rezultātu pamata un ANO fundamentālām tiesÄ«bām uz tautu pašnoteikšanos. Politiski - administratÄ«vo kārtÄ«bu jaunajā valstÄ« nodrošinātu pārejas perioda Pagaidu valdÄ«ba, brÄ«vprātÄ«gie strādnieku gvardes iznÄ«cinātāju bataljoni un Tautas milicijas nodaļas, kā arÄ« Internacionālie militārie formÄ“jumi.

Pagaidām aprakstÄ«tais ir mÄ«ts un fantāzija, bet fantāzijas dažkārt kļūst par realitāti…

* Starptautisks eksperts tautas republiku izveidē