"Vienotības" Agitas Zariņas-Stūres nulles izpratne par izglītību un tālmācību
Pietiek lasītājs22.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Viens no nesenajiem piemēriem, kas atklāj Zariņas-Stūres nekompetenci, ir viņas izteikumi par tālmācību. Šie izteikumi liecina par novecojušu un šauru skatījumu uz mūsdienu izglītību. Komisijas priekšsēdētājai būtu jābūt skaidrībā par visām izglītības formām, taču viņa neapjauš, cik vajadzīga tālmācība var būt, piemēram, bērniem ar īpašām vajadzībām vai bērniem no attāliem reģioniem un grūtībās nonākušām ģimenēm.
Zariņa-Stūre, šķiet, uzskata, ka tālmācība ir tikai ārkārtas risinājums tiem, kas nespēj apmeklēt skolu. Tomēr mūsdienu izglītība jau ir pilnībā attīstījusi tālmācību kā svarīgu, rezultātos balstītu un iekļaujošu izglītības formu. Izmantojot tehnoloģijas un digitālās metodes, tālmācība nodrošina veiksmīgu mācību procesu bērniem, kas nevar apmeklēt skolu tradicionālā veidā - skolas solā.
Zariņas-Stūres izteikumi par sākumskolas skolēnu vajadzību pēc fiziskas klātbūtnes skolā liecina par viņas neizpratni par izglītības attīstību. OECD valstīs, piemēram, Kanādā, Austrālijā un Dānijā, jau gadiem ilgi veiksmīgi izmanto tālmācību arī pamatskolās. Šī pieeja ietver ne tikai tradicionālos mācību rīkus, bet arī tiešsaistes grupu darbus, video lekcijas un virtuālus klasesbiedrus, kas veicina bērnu attīstību un sociālo prasmju veidošanos.
Ja Zariņa-Stūre būtu informēta par šīm mūsdienu izglītības tendencēm, viņa saprastu, ka tālmācība ir alternatīva bērnu attīstībai, nevis šķērslis. Diemžēl viņas ierobežotais skatījums liecina par nespēju pielāgoties un iedziļināties izglītības jauninājumos, kas ir būtiski mainījušies no padomiskās audzināšanas. Ja viņa, būdama komisijas priekšsēdētāja, nesaprot tālmācības nozīmi arī sākumskolas vecuma bērniem, rodas jautājums, kāpēc viņa vada šo svarīgo komisiju.
Tas nepārprotami liecina, ka Zariņas-Stūres izpratne par izglītību ir novecojusi, un viņas skatījums uz tālmācību rada bažas par to, kā vispār tiek veidota izglītības politika Latvijā. Tikmēr attīstītās valstis pierāda, ka, pareizi pielāgojot, tālmācība var būt efektīva un pieejama izglītības forma, kas attīsta bērnu prasmes un nodrošina viņiem nepieciešamo izglītību. Agita Zariņa-Stūre, šķiet, pilnībā ignorē tālmācības ieguvumus un pat grauj Satversmes 112. pantu, kas nosaka: "Valsts aizsargā cilvēka pamattiesības. Valsts nodrošina tiesības uz izglītību."
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
