"Re:Baltica" – uzvedība un attieksme kā padomju propagandas ierēdņiem
Otto Ozols24.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nesen RīgaTV24 diskusiju raidījuma vadītājs Aivis Ceriņš savā Facebook laika joslā rakstīja par Re:Baltica: “Cienījamā žurnāliste Inga Spriņģe cītīgi atmasko populistus, faktu sagrozītājus un meļus. Tomēr fakts, ka pati vispārina un apzināti pārspīlē, cieņu neveido. Klimovičs „Preses klubā” ir bijis 3 reizes, precīzāk reizi gadā. Ja tas skaitās regulāri, tad es atvainojos.”
Izrādās, ka Spriņģe iepriekš kādā savā rakstā bija norādījusi: “Klimovičs ir regulārs viesis TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas ir vienīgā televīzija, kas dod iespēju izteikties sazvērestību teoriju piekritējiem, saucot viņu viedokli par “alternatīvu viedokli”.”
Izrādās, ka savu argumentu ticamības nostiprināšanai Spriņģe gluži vienkārši izvēlējusies izmantot brutālu pārspīlējumu.
Interesanti, ka Sprinģes un viņas kolēģes Sanitas Jembergas publiski paustais nereti atspoguļo padomju laika (būtībā totalitāras) propagandas ierēdņu domāšanas klišejas - "to drīkst rādīt TV, to nedrīkst, mēs zināsim labāk, kuru drīkst, kuru nedrīkst”.
Atšķirīgos viedokļus šķirot - tas der, tas neder, tā ir sazvērestības teoríja (un, protams, Spriņģe un Jemberga uzliek zīmogu, kas ir vai nav nožēlojama sazvērestības teorija). Viņām pat neienāk prātā, ka skatītājs varētu pats domāt ar savu galvu: kā jau totalitārās sistēmās - ir kādi "atbildīgi biedri," kas domā sabiedrības vietā.
Jau agrāk Spriņģe un Jemberga regulāri ir paudušas, ka to vai citu personu nevajadzētu rādīt TV, kur nu vēl sabiedriskajā TV. Mani vienmēr interesējis, kur varētu iepazīties ar “rādāmo” un “nerādāmo” cilvēku sarakstu? Vai arī žurnālistiem vajadzētu šaubu gadījumā saskaņot ar Re:Baltica - kuru cilvēku drīkst vai nedrīkst rādīt?
Jau 2016. gadā publicēju garāku pārdomu sleju par šo tēmu “Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem.” (1) To publicēja portāls DELFI, noslēgumā pievienojot pašu Jembergas viedokli. Toreiz bija diskusija par to, ka LTV raidījums “1:1” nepilnu stundu intervēja uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, kurš toreiz bija uz mirkli nokļuvis tieši turpat, kur tikpat īsu mirkli bija pavadījis pašreizējais Saeimas sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš.
Jembergai, protams, bija viedoklis, ka no LTV puses kukuļņēmēja “glorifikācija” un stunda TV ekrānā esot galīgi nepieņemama izšķērdība.
Patiešām būtu interesanti uzzināt, kā Spriņģe un Jemberga ir varējušas tikt pie žurnālistu diplomiem? Normālā, civilizētā pasaulē ir tikai normāli, ja lielākie mediji pārraida plašas intervijas ar visdažādākajiem cilvēkiem. CNN, BBC vai DW ir pārraidījuši garas plašas intervijas ar, piemēram, tik apšaubāmiem starptautiskiem noziedzniekiem kā Putins vai Bašars al Asads. Neviens pat neiedomājas sākt noteikt - viņus drīkst vai nedrīkst rādīt, kur nu vēl tik ilgi ļaut runāt.
Demokrātiskās sabiedrības cilvēki spēj un sagaida, ka viņiem pašiem ļaus domāt ar savu galvu. Mēģinājumi ierobežot, kontrolēt, sašķirot personas, viņu viedokļus “pareizās” un “nepareizās kastītēs” tiktu uzskatīti par uzbrukumu vārda un preses brīvībai.
Un visbeidzot - šis nav stāsts par Klimoviču, Ceriņu, Spriņģi vai TV24. Šis ir stāsts par vienu no Apgaismības laikmeta, būtībā demokrātijas fundamentālu pamata principu, kuru reiz noformulējusi Voltēra biogrāfe Evelīnas Holla: “Es nepiekrītu tam, ko saki, bet esmu gatavs mirt par tavām tiesībam to teikt.” (I disapprove of what you say, but I will defend to the death your right to say it - Evelyn Beatrice Hall.)
Avots:
Otto Ozols: Nevēlamo cilvēku saraksts žurnālistiem
https://www.delfi.lv/news/versijas/otto-ozols-nevelamo-cilveku-saraksts-zurnalistiem.d?id=48006155
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
