Iesaki rakstu: 
Nogāžot Kariņa valdību, Jaunā vienotība (JV) tomēr sapinās meistarībā un paši tagad atzīst, ka kļūdas maksā dārgi. Galvenā kļūda – Progresīvo paņemšana valdībā, kas tagad maksā dārgi, un ar steigu tagad ir jāmeklē risinājumi, kas nav viegli.
JV neiedomājās, ka viņu netraucēto valdīšanu smagi sitīs vienkārši prasti nekompetenti Progresīvo ministri, kuri ar trešo kosmisko ātrumu grauj arī JV reitingu. Tādā garā turpinot, JV panāks, ka nākamajās vēlēšanas tauta tiešām pati labprātīgi balsos par prokremlisko šleseru, elksniņu, rosļikovu un jaunupu, jo ir sajūta, ka vēl trakāk jau nevar būt.
Absolūts “megastārs”, protams, ir satiksmes ministrs Briškens, kurš ir kļuvis par nekronēto pasaules čempionu visa sagraušanā un valstiska līmeņa projektu izgāšanā, kas valstij maksā simtiem miljonu. Nu jau Briškena savārītās ziepes ir tik lielas, ka būtiski sit pa JV reitingu un Evikas Siliņas izlikšanās, ka tā nav viņas kompetence, jau sāk izskatīties smieklīga. Nav saprotams, cik ilgi vēl tiks atļauta Briškena performance, jo katra diena, ko viņš pavada šajā amatā, mūsu valstij maksā dārgi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Otrs izcilnieks, protams, ir aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Brīžam jāatzīst, ka Andrītis ir pat ļoti sīvs konkurents Briškenam performancē par to, kā ar gudru seju izskatīties par pilnīgu idiotu. Sprūds ir bijis tik “talantīgs”, ka spējis kļūt par visnepopulārāko amatpersonu, esot aizsardzības ministra amatā, kurā ir īpaši jāpacenšas ar stulbumu, lai kļūta tik nepopulārs.
Sprūds, esot aizsardzības ministra amatā, ir pilnībā starptautiski diskreditējis Latvijas vārdu, jo visi starptautiskie partneri jau gandrīz atklāti smejas par Latvijas nespēju tā saucamās “dronu koalīcijas” kontekstā. Iespējams, tikai vēl Latvijā nav tā pa īstam apjautuši, ka mēs publiski izskatāmies kā nožēlojami liekuļi, kas gada laikā ir spējuši par vairākiem desmitiem miljonu aizsūtīt nieka 3000 dronus uz Ukrainu.
Vienkārši parēķinot izskatās, ka Sprūds uz Ukraina sūta zelta dronus, jo citas valstis līdz šim ir spējušas tos piegādāt daudz lielākos daudzumos un par daudz lētākām naudām. Varbūt beidzot Valsts kontrolei būtu jāpapēta, cik tad izdevīgi ir bijuši šie Sprūda dronu iepirkumi?
Bet nu jā, pareizi, Valsts kontrole to nedarīs, jo tā apkalpo JV un Progresīvos tad, kad tas viņiem ir nepieciešams. Kristīne Jaunzeme no Valsts kontroles pēc JV un Progresīvo lūguma sarakstīs tādus atzinumus, kādi būs nepieciešami. Laikam tikai vienīgi Latvijas "analītiskie" žurnālisti to nav pamanījuši.
Turpinot par Sprūda "veikumu", nevar nepieminēt viņa idiotisko ideju likt sievietēm obligāti dienēt armijā. Tā vietā, lai risinātu munīcijas problēmas, pretgaisa aizsardzības problēmas, atsevišķu svarīgu ieroču sistēmu neesamības problēmas, vienīgais, ko Sprūds spēj izdomāt, ir likt sievietēm dienēt armijā. Un tā viņš atrisinās Latvijas aizsardzības problēmas? Atsevišķās privātās sarunās ministrijas telpās Sprūds esot izteicies diezgan nievājoši par Eviku Siliņu un esot pat tik tālu aizsapņojies, ka cer kādu dienu kļūt par Latvijas Republikas premjerministru. Jūs spējat iedomāties, kas tad notiktu ar mūsu valsti?
Nu, un trešā zvaigzne ir kultūras ministre Agnese Lāce. Šeit nav daudz, ko piebilst – cilvēks, kuram vispār ir nulles izpratne par kultūru un to, kas viņai būtu jādara. Vienīgais, ko viņa ir paspējusi izdarīt, ir iestājusies par 10 000 EUR mēnesī atalgojumu jaunā sabiedriskā medija vadībai. Tas ir vienkārši izcili… laikā, kad visa valsts atrodas gandrīz bankrota priekšā, viņa iestājas par dažu liekēžu neadekvātu atalgojumu. Nav dzirdēts, ka Lāce iestātos par vienkāršo kultūras darbinieku atalgojumu, jo viņai tas nav svarīgi.
Nu redzēsim, kāda būs tālākā JV rīcība. Ja JV straujos tempos nemainīs valdību un neizmetīs Progresīvos no valdības, tad nākamajās vēlēšanās JV vien var cerēt uz knapu 5% barjeras pārvarēšanu. Redzēsim, cik izslavētie JV stratēģi un shēmotāji būs jaudīgi un spēs atrast radošus risinājumus, kā restartēt šo valdību, domāju, ka ar taupīšanu uz kancelejas precēm nepietiks, ja nu vienīgi Evika patiesībā domāja visu Valsts kanceleju.
Viens ir skaidrs, ka ar katru dienu, kamēr šāda valdība ir pie varas Latvijā, mēs visi kopā kā valsts strauji dodamies pretī kolapsam, un atbildīgi par to būs tieši JV. Bet kā izpaudīsies šī atbildība(?), tas ir tikai retorisks jautājums, diemžēl.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
