"Maximas" parlamentāras izmeklēšanas komisijas vadība kavē jautājumu iekļaušanu dienaskārtībā

Manuprāt, cilvēki grib atbildes uz vienkāršiem jautājumiem, kurus es arī uzdodu. Vai tiešām komisijas vadībai šie vienkāršie jautājumi ir pārāk sarežģīti? Lūk, jautājumi:

Sabiedriskās ēkas ir uzceltas un tiek ekspluatētas – tas ir fakts.

Kā to ekspluatācijas laikā tiek monitorēta, vērtēta un analizēta šo ēku strukturālā drošība?

Kas par to ir atbildīgs un kas to dara?

Ko tieši apskata un vērtē?

Cik bieži tas notiek?

Kādā veidā tiek veiktas atskaites par ēku strukturālās drošības monitorēšanu?

Kas notiek ar atskaitēm, kad tās tiek iesniegtas?

Kādi normatīvie akti nosaka ēku strukturālās drošības monitorēšanas procesu?

Kādi sodi tiek piemēroti, ja tiek atklāts, ka ir problēmas ar ēku strukturālo drošību?

Kāda ir statistika par šādu sodu piemērošanu pēdējos 5 gados?

Visbeidzot, kāda bija situācija līdz traģēdijai, un kā tā atšķiras tagad?

Esmu lūdzis informāciju par to, kā ēku strukturālā drošība tiek kontrolēta ļoti konkrētos objektos – tirdzniecības centros, daudzstāvu dzīvojamās ēkās, dambjos, tiltos, elektrostacijās, skolās, privātskolās, bērnudārzos, privātos bērnudārzos, slimnīcās, pansionātos, lidostā, dzelzceļa stacijās, autoostā, teātros, kinoteātros, ražošanas telpās, viesnīcās, un citās sabiedriskās ēkās.

Komisijas vadība manu jautājumu neiekļaušanu dienaskārtībā jau trīs nedēļas motivē ar to, ka nesaprotot manus jautājumus. Man esot nepieciešams definēt, kas ir ēku ‘strukturālā drošība’.

Es ceru, ka Jūs, lasītāji, saprotat, ko nozīmē ēku ‘strukturālā drošība’.

‘Strukturāli drošas’ ēkas nesabrūk. Žēl, ka šo vienkāršo patiesību nesaprot Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadība. (Esmu vairākkārt izteicis savu nožēlu par to, ka komisijas oficiālajā nosaukumā ir minēts Zolitūdes, nevis Maximas vārds.  Būtu pareizāk to saukt par Maximas traģēdijas komisiju, jo sabruka nevis Zolitūde, bet Maxima.)

Komisijas sēdēs esam daudz runājuši par jautājumiem, kurus komisija nevar pierādīt – par bijušā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces iespējamo korumpētību; par Ekonomikas ministrijas ierēdņu iespējamo nekompetenci; par dažādu amatpersonu motivāciju atbalstot vai neatbalstot Valsts būvinspekcijas likvidāciju 2009. gadā.  Izskatās, ka sēžu laikā notiek juridiskās kompetences sacensība.

Bet pazūd galvenais – kas jāmaina normatīvajā vidē, lai sabiedriskās ēkas nesabruktu un lai cilvēki tajās justos droši?

Es tikai vēlos noskaidrot faktus par ēku ‘strukturālās drošības’ kontroli to ekspluatācijas laikā.

Pēdējā komisijas sēdē piedalījās Latvijas lielāko pilsētu būvvalžu vadītāji, kuri atzina, ka normatīvais regulējums ēku ekspluatācijas kontrolei eksistē tikai attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamām ēkām.

Vai tas nozīmē, ka visām citām sabiedrisko ēku kategorijām ēku ekspluatācijas kontroles normatīvā regulējuma vispār nav?  Ir.  Civillikumā 1084. panta pirmā daļa paredz, ka “katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.”

Lūk, zilonis trauku veikalā – sabiedrisko ēku drošības kontroli ir jāveic katram būves īpašniekam.  Kā nu kurš to atzīst par pareizu.

Varbūt man nav taisnība, un kāds trenēts jurists cīnīsies par definīcijām, kā to tagad dara parlamentārās komisijas vadība.  Bet es savus jautājumus netaisos atsaukt vai skaidrot.  Komisijas vadībai un atbildīgajām institūcijām tie būtu rūpīgi jāizlasa un jāmēģina saprast.

Paldies, ka izlasījāt.

P.S. Jebkurš var redzēt sēžu norises rezumējumu manā videoblogā sunubuda.tv

Novērtē šo rakstu: