"Draudzīgs mājiens", nodots caur Londonu?

Tāpēc neviļus grozījās galva, lai kaut kur tuvumā pamanītu triumfējošu Jāni Bordānu. Viņš ar Jauno konservatīvo partiju 2019.gadā pieteicās kā Ventspils "ierindas" domniekam (toreiz – no amata atstādinātam pilsētas galvam) noteikto ASV sankciju panācēji. Taču tad man nācās atcerēties, ka latvju politikā no šiem ļaudīm vairs nav palikušas nekādas pēdas.

Turklāt nācās aizdomāties dziļāk. Toreiz, kad Bordāns pirmo reizi brauca uz ASV Lembergam sankcijas prasīt, viņš – tieslietu ministrs – Vašingtonā tāpat vien netiktu nekur nevienam klāt. Kāds cits vienkārši laipni atļāva valdības kolēģim uzdoties par dižu zintnieku, kurš spēj pār savu ienaidnieku galvām izsaukt aizjūras dusmas.

Tādas lietas ir tikai ārlietu resoru – mūsu ministrijas un ASV Valsts departamenta – pārziņā. Bez abu sadarbības nekādi bordānbrīnumi nebija iespējami. Taču kas mums toreiz, 2019.gada beigās, bija ārlietu ministrs? Kurš vairs neatceras, - paskatieties Rīgas pils virzienā!

Kāpēc gan Edgaram Rinkēvičam tad būtu slēpta vēlme gandēt Lembergam dzīvi? Iespējams, mūžīgā sāncensība starp politiskajiem spēkiem. Varbūt vēl kaut kas cits, ļoti personisks. Piemēram, savstarpēja nepatika. Latvijā tas bieži ir pat pārāk nozīmīgs faktors politikas taisīšanā. Ak, bet tā jau ir vien mana bakstīšanās!

Apvienotās Karalistes sankcijām ir pakļauti trīs "objekti". Viens no tiem ir ukraiņu oligarhs un gāzes tirgonis Dmitro Firtašs ar savu gaspažu. Skaidrs, ka Ukraina viņus medī un ka Londona ir pretimnākoša sava sabiedrotā pūliņiem. Arī pret Angolas un Krievijas pilsoni, miljardieri Izabellu duš Santušu noteikti Melnajā kontinenta varētu būt sakrājušās daudzas pretenzijas. 

Tieši tāpat ir ar Lembergu un viņa meitu – viņiem veltīto pārmetumu formulējumos jūtams kaut kas jau daudzkārt dzirdēts. Bez mūsu valdošu politiķu ziņas un pat norādes diez vai paši briti uzskatītu par vajadzīgu ko tādu uzsākt. (Hūtesvīram gan ir cita – šķiet, pašcieņai glaimojošāka – versija.)

Izteikšu minējumu. Kad pērnā gada maijā tika slēgts darījums, ka valsts prezidenta vēlēšanās ZZS atbalstīs Rinkēviču, varēja atskanēt dažādas apņemšanās sakārtot arī Lemberga problēmas. Varēja tikt doti pat konkrēti solījumi – pieļauju, tiešām bez pigas kabatā. Vienotībai svila shēma, viņas kandidātam vajadzēja drošas balsis – jo izgāšanās partijai būtu kas vairāk par pazemojumu.

Taču jau krietns laiks ir pagājis, un Hūtesvīrs varētu kļūt arvien nepacietīgāks. Iespējams, arī neiecietīgāks nepubliskos izteikumos šaurā lokā. Varbūt Lembergs pat velta ļoti skarbus vārdus premjerei un valdībai, kurā pats it kā iesaistīts. Tiesas process nebremzējas, kaut kāda izolācija draud. Tas neveicina diplomātisku savaldību cilvēkam cienījamos gados, ar nopietnām medicīniskām diagnozēm un ar augstu pašnovērtējumu.

Iespējams, Lembergs sāk uzstājīgāk atgādināt pērnā maija solījumus, un valdošās koalīcijas politiķu draudzīgajā saimē tas rada saskatīšanos un sabakstīšanos. "Par daudz nekaunīgs jau paliek – davai, uztaisiet viņam vēl kādu nesmukumu! Tā, lai pats visu saprot un stāv kluss pie ratiem."

Tāpat arī iespējams, ka patlaban Vienotība, atguvusi pašpārliecinātību, vienkārši jūtas pilnībā norēķinājusies ar ZZS – tai ir trīs vērtīgi ministru portfeļi, Daiga Mieriņa vada parlamentu. Lai novērtē to, kas dots, un neprasa zvaigznes no debesīm! Tāpēc varbūt patlaban redzamais ir premjerpartijas veikta koalīcijas partnera "atšūšana", kad tas delikāti iestājies par savu krusttēvu. 

Šādi nesmukumi koalīcijā tikai turpināsies. Pret tiem partneri nevar atklāti iebilst, saņemtos agrākos solījumus mest galdā nedrīkst. Par pērnajā maijā Ārlietu ministrijā runāto tagad jāklusē, jo citādi viss ož pēc pantiem par valsts nozagšanu un tirgošanos ar ietekmi. Pēc banālas balsu pirkšanas galu galā. 

Tāpēc varas partijām atkal būs cītīgi jāizliekas, ka viss, ko tagad redzam un apceram, ir pilnīgi murgi. (Interesanti, kā tas izdosies sevi par morāli šķīstajiem sludinošajiem "Progresīvajiem"?) Varbūt tieši visādiem valaiņiem būtu vienkāršāk pateikt: "Aivar, nu ko tu mums, ZZS, atkal par visu vari piesauc nelaimi? Pats pūti, pats arī dedz! Mēs gribējam tev kā vecam čomam kaut ko palīdzēt, bet, ja tīšām uzprasies – pats vainīgs!"

Savukārt visādiem smiltēniem un tavariem šis ir labs iemesls kārtējo reizi pašūpot valdību. Diez vai viņi to atstās neizmantotu. Kaut gan Apvienotajam sarakstam droši vien labāk patiktos no valdības izmest ārā "latvju hamāsistus" un sašūties kopā ar bijušiem ZZS cīņubiedriem. Taču to nekādi nevar izdarīt, pirms šī valdība nav kritusi. Tāpēc smiltēntavariem ir gluži vienalga, kādā veidā to gāzt. Šķiet, mūs gaida visai interesanta gadumija.

Nobeigumā – rūgtāka doma. Latvijai tomēr vajadzēja censties, kaut pavisam teatrāli un tukši, savus pilsoņus publiski aizstāvēt no britu kroņa pēkšņās bardzības. Pirmkārt, pašas valsts reputācijas dēļ: vai mūsu investīciju klimatam vajadzīgs ārzemniekiem radīts priekšstats, ka arī Latvija ir vieta, kur izvērsusies "Firtaša kalibra figūra"?

Taču mums nav tradīcijas aizstāvēt savējos, mēs tikai vēl piemetam malku. Pašu politiskās intrigas šķiet svarīgākas par Latvijas labo slavu.

Novērtē šo rakstu: