"Delfi" ir daļa no mūsu valsts aparāta PR struktūras, vienkārša un trula varas PR mašīna
Aldis Gobzems18.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es periodiski atļaujos izteikties par elektroniskajos medijos lasāmo. Kā mums ir darīts zināms (katrā gadījumā viņi paši tā apgalvo), Delfi ir Latvijas vadošais ziņu portāls. Un šodien Delfos mēs varam lasīt šī portāla īpašnieka (?) un abu redaktoru (latviešu un krievu versiju) aicinājumu sabiedrībai palīdzēt “profesionālajiem” medijiem (lasi -Delfiem). Palīdzēt finansiāli.
Nolēmu dalīties pārdomās. Teikšu uzreiz – izteikšos tikai par “latviešu” Delfiem. Un skarbi.
Delfi – profesionāls medijs.
Skaļš apgalvojums. Jā, visticamāk, tur nodarbinātie par savām pūlēm saņem atalgojumu – tātad, tas ir viņu ienākumu/iztikas avots. Bet atgriezīsimies pie vārda “profesionāls”.
Kas ir profesionāla žurnālistika?
Vispirms – tā ir neatkarīga. Tā ir vēl viena varas forma (līdzīgi tiesu un izpildvarai). Tā ir profesionāla, ar to saprotot – kvalitatīvu, saturīgu informāciju sniedzoša. Tā sniedz objektīvu informāciju. Ļoti bieži, sevišķi, ja tas ir vitāli nepieciešams - pretēju oficiālajam valsts pārvaldes viedoklim.
Profesionāla žurnālistika ir izglītojoša, kritiska. Tās sniegtā informācija ir kvalitatīva un pārbaudīta. Profesionāla žurnālistika nodarbojas par pētniecību – tā ļoti bieži ir sevi parādījusi kā taisnības uzvaras ceļa sākums. Es domāju, pietiks.
Un tagad es atļaušos aprakstīt savas sajūtas, “atverot” Delfus.
Es nepārrakstīšu virsrakstus, es nepārstāstīšu ziņu saturu. Es atļaušos izklāstīt tikai savus sajūtas pēc izlasītā.
Delfi meklē sensāciju. Nevis informē, analizē – tā meklē tieši sensāciju. Delfiem Pasaules čempionāts futbolā vai daudzas pasaules valstis skārusī infekcija ir ar vienādības zīmi. Visi izceltie raksti satur maz lietderīgas informācijas. Tajos mēs redzam jau zināmu faktu atkārtošanu, rakstu padarot garāku, ar atsaucēm “kā jau iepriekš minēts..”
Vēl mēs varējām redzēt graujošu virsrakstu par medicīnas sistēmas gaidāmo sabrukumu, ja lietas (inficēto skaita pieaugums) turpināsies kā līdz šim, kas izrādījās (lasot rakstu līdz galam) - pārpublicējums no Itālijas preses… Toties lasītājam palika iespaids – beigas klāt.
Kāds, lūdzu, ir šāda raksta mērķis? Kāds no tās mums šobrīd ir labums? Tas ir profesionāli/objektīvi? Vai lēti un dzelteni? Kur ir Delfu piedāvājums? Risinājumi? Analīze un palīdzība sabiedrībai? To nav.
Par Delfu neatkarību.
Nezinu, vai pie vainas ir “latviešu” Delfu redaktora politiskās simpātijas vai dziļš apkārt notiekošā neredzējums, bet valdības, Jaunās Vienotības ministru un premjera slavināšana ir tik acīmredzama, ka jau sāk atgādināt padomju laikus. Patiesībā jau atgādina. Un gudrs cilvēks to jau sen ir pamanījis.
Es uzskatu, ka Delfi ir daļa no mūsu valsts aparāta PR struktūras. Vienkārša un trula varas PR mašīna. Protams, katram no mums ir un var būt savas politiskās simpātijas, bet šādu simpātiju atklātu izrādīšanu nu nekādi nevar saukt par profesionalitāti žurnālistikā.
Kur kritiski/neatkarīgais skatījums? Kur spēcīga (kaut vai vāja) sabiedriski politiskajā, ekonomiskajā dzīvē notiekošā analīze? Nulle. Un vēl slavas dziesmas.
Slavina Vienotības (kāda starpība – jaunās, vecās) piekopto ārpolitiku, izliekoties neredzam tās sekas – tranzīta beigas, Latvijas Dzelzceļa problēmas. Mierīgi atvēl slejas rakstiem par globālo procesu graujošo ietekmi uz mūsu ekonomiku un neredz, ka patiesie iemesli ir atrodami gadiem ilgušajā, Delfu pašu aprakstītajā, atbalstītajā un slavinātajā iekš- un ārpolitikā. Šī ir profesionāla medija pazīme?
Dzelteno Delfu sadaļu es izlaidīšu. Lasot Delfus, bieži ir sajūta, ka viņi (redakcija) uztver auditoriju kā garīgi atpalikušu un attiecīgā manierē to uzrunā.
Par Delfu komentāru sadaļu - tas vispār ir truluma, agresijas un deklasētu elementu slavinājums. Delfus par to (atļauju komentāros rakstīt to, kas tur tiek rakstīts) sen jau vajadzēja tiesāt!
Pirms nobeiguma.
Mēs dzīvojam laikā, kad “Rīgas Laiks“ lūdz tiesisko aizsardzību, bet Delfi tirgo rakstus par naudu. Un man ir žēl, jo tas liecina par mūsu sabiedrības pakāpenisko degradāciju. Ja nav bilžu, plikumu un ir daudz burtu – nē, to mēs nelasīsim.
Un nobeigumā.
Varbūt tomēr ir vērts pamēģināt piedāvāt kaut ko jaunu? Varbūt cilvēki, kuri ir gatavi lasīt drukātu mēslu, nav tik turīgi, lai šāds biznesa modelis varētu izvilkt?
Delfi ir tāds pats uzņēmums kā jebkurš cits. (Pat aizmirstot par aizdomām, kas finansē…) Jebkura uzņēmuma problēmas ir problēma. Bet, kā jau jebkuram citam uzņēmumam, arī Delfiem ir jāmāk brīvajā tirgū konkurēt un izdzīvot. Pašiem. Neziedojiet Delfiem ne centa!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
