Zagšanas habilitācija

Pirms atbildes uz šo jautājumu (atbilde būs apstiprinoša) nepieciešams paskaidrot par zagļiem un zagšanu.

No psiholoģijas viedokļa zagšana ir kompleksa parādība. Zagšana ir instinktu invāzija, pārvarot aizliegumu zagt. Zagšanā iesaistās vairāki instinkti. Piemēram, savu vajadzību apmierināšana. Iesaistās pašsaglabāšanās instinkts, kas ir ļoti stabils un ļoti spēcīgs cilvēka aktivitātes veicinātājs. Būtiska loma ir instinktam gūt labumu bez darba. Arī šis instinkts mudina zagt.

Zaglis un zagšana visplašākajā nozīmē (piemēram, sociālajā filosofijā) ir jebkuras valstiskās kārtības pārkāpšana. Visplašākajā nozīmē zaglis nav tikai žagaru zadzējs barona mežā, par ko savā laikā nemitīgi sūdzējās vācbaltu muižnieki. Mežs piederēja baronam. Latviešu dzimtcilvēkam malkas apgāde bija smags pienākums. Visvieglāk bija mežā salasīt žagarus, baronam neprasot atļauju.

Šajā esejā vārdi „zaglis” un „zagšana” lietoti visplašākajā nozīmē. Par zagšanu tiek dēvēta noziedzīgā „prihvatizācija”, valsts un pašvaldību budžeta izkrāpšana, ES fondu naudas sadalīšana starp savējiem, „integrācijas” dolāru un eiro sadalīšana starp savējiem, „shēmošana” nodokļu nemaksāšanā, pseidokonkursu organizēšana valsts un pašvaldību iepirkumiem, „kļūdīšanās” valsts amatpersonu deklarācijās, Finanšu policijas virsnieku iecienītā „dāvinājumu” saņemšana. Katrā ziņā zagšana ir Lielās Bandas un Astoņkāja noziedzīgā darbība. Latvijas „valsts” kriminālās būtības pamatā ir zagšana visplašākajā nozīmē. Vārdi „valdošā kliķe” ir sinonīms vārdiem „valdošie zagļi”.

Saruna par zagšanu visplašākajā nozīmē ir saruna par valsti. Tā ir saruna par valsts un tās institūtu attieksmi pret zagšanu. Zagšana visplašākajā nozīmē ne tik daudz ir atsevišķu indivīdu (zagļu) problēma. Galvenokārt tā ir valsts problēma. Valsts ir tas fenomens, no kura ir atkarīga zagšanas rašanās, zagšanas izplatība, zagšanas dinamika, zagšanas nepieļaušana un zagšanas sodīšana uz ešafota. Zagšanas māte un tēvs, zagšanas skolotājs un profesors ir valsts. Zagšanu dzemdē, izaudzina un izskolo valsts. Kāda ir valsts, tāda ir zagšanas amplitūda. Zagšanas apjomu nosaka valsts. Tāpēc nākas ņemt vērā, ka valsts var būt zagšanas attaisnotāja. Valsts var būt zagšanas habilitācijas iniciatore.

Atbilde uz minēto jautājumu ir apstiprinoša. Jā, valstī var būt zagšanas habilitācija. Pēcpadomju Latvijā slavenajā masveidīgajā zagšanā un zagļu iespējā pieskaņot zagšanai izdevīgu likumdošanu vislielākais nopelns ir valstij. Pēcpadomju Latvija ir zagšanas cietoksnis. Valsts balsts ir zagšana. Tāpēc pie mums ir zagšanas habilitācija.

Tam ir konkrēts izskaidrojums. Pēcpadomju Latvija ir jauna tipa valsts. Jauna tipa valsti radīja „perestroika”.

„Perestroika” ir unikāla parādība cilvēces virzībā, apzināti sagraujot pasaules vēsturē pasaules lielāko valsti. Tas notika ļoti īsā laikā. No vēsturiskā laika viedokļa vienā mirklī. Pasaules lielākās valsts sagraušanai bija tikai viens iemesls – zagšana.

Bet ne tikai šajā ziņā „perestroika” ir unikāla parādība. „Perestroika” ir unikāla arī tajā ziņā, ka uz planētas radīja jauna tipa valsti. Pateicoties „perestroikai”, uz planētas tagad valstij ir divi tipi – dabiskā valsts un mākslīgā valsts. Līdz PSRS sabrukumam bija tikai viena tipa valsts – dabiskā valsts. „Perestroika” radīja jauna tipa valsti – mākslīgo valsti. LR ir mākslīgā valsts.

Kas ir dabiskā valsts un kas ir mākslīgā valsts?

Visu izšķir valsts rašanās mērķis un rašanās apstākļi. Dabiskā valsts vienmēr ir radusies kādas tautas sociāli politiskās gribas rezultātā. Tauta vēlas valsts formātā aizsargāt dzīves telpu un valstiski organizēt dzīves kārtību. Tautai valsts ir vajadzīga, un tāpēc tauta dibina valsti. Dabiskā valsts ir tautas politisko un administratīvo vajadzību organizatoriskais iznākums. Dabiskā valsts ir tautas pasūtījums un tautas pastāvēšanas garants. Tādu pasūtījumu ir formulējusi un tādu garantu ir izvēlējusies pati tauta. Dabiskās valsts rašanās ir organiski dabisks process. Šo procesu stimulē tautas valstiskās suverenitātes ilgas. Šo procesu neaizēno un neapkauno slikti nolūki.

Dabiskā valsts vienmēr ir radusies ideālistiskos apstākļos. Tas ir ļoti svarīgi. Dabiskās valsts garīgais kodols ir maksimāls ideālisms. Tas praktiski izpaužas valstiskajā patriotismā. Dabiskās valsts iedzīvotāji visu uzmanību koncentrē valsts interešu aizstāvībai. Dabiskās valsts institūti kalpo vienīgi tautai un valstij.

Tas pats sakāms par valsts darbiniekiem. Viņi ir ideālisti un savas zemes patrioti. Viņu darbs valsts iestādēs ir ideālistiska kalpošana valstij. Viņiem ir pilnīgi svešas kādas citas intereses. Viņu valstiskajam ideālismam nav nekā kopēja ar merkantilismu – savtīgu aprēķinu. Zināšanas, prasmes un garīgo enerģiju viņi ziedo valstij. Dabiskajā valstī pie varas nonāk līderi, kuri vadās atbilstoši tautas ekonomiskajām, militārajām, garīgajām, morālajām, politiskajām vajadzībām.

Pilnīgi citādāk ir mākslīgajā valsts tipā, kas radās „perestroikas” rezultātā. „Perestroikas” garīgais kodols nebija ideālisms, bet gan noziedzīgs merkantilisms. Lai sasniegtu noziedzīgo mērķi, „perestroika” manipulatīvi imitēja ideālismu. Latvijā tas notika nacionālisma uzkurināšanā un valstiskās suverenitātes melīgajā solījumā. Nacionālisma un valstiskās suverenitātes zombējums bija noziedzīgā merkantilisma maskēšanās līdzeklis.

Dabiskās valsts veidošanas process ir tieši pakļauts tautas vajadzībām, un tautas vajadzībās neietilpst zagšana. Turpretī mākslīgās valsts veidošanas process nav pakļauts tautas vajadzībām, bet gan noteiktas kliķes vajadzībām. „Perestroiku” organizēja PSRS VDK un PSKP augstākā vadība Maskavā. Tā vēlējās piesavināties sabiedrības īpašumus, kontrolēt politisko varu un izveidot no sevis kapitālistisko šķiru buržuāziju, kas brālīgi saplūstu ar Rietumu buržuāziju. PSRS VDK un PSKP augstākās vadības slepenais mērķis bija sagrābt savā personīgajā īpašumā PSRS nacionālās bagātības.

Tas, kas radās LPSR vietā, nebija dabiskā valsts, bet gan mākslīgā valsts. LR „atjaunošana” nekādā gadījumā nebija dabiskās valsts veidošanas process. LR „atjaunošanas” procesu aizēnoja un apkaunoja slikti nolūki. Šajā procesā galvenais nebija tautas intereses. Tauta bija vienīgi akli paklausīgs statists masu skatos un skaists aizplīvurojums neliešu plānotajiem noziegumiem. Tauta tika fundamentāli hipnotizēta. Hipnoze joprojām nav izplēnējusi.

Mākslīgi radītajā valstī politiskie līderi vadās tikai no savām interesēm. Valsts ir politisko līderu, bet nevis tautas interešu objekts. Mākslīgi radītajā valstī politisko līderu galvenā un vienīgā nodarbošanās ir zagšana, nemitīgi izlaupot nacionālos resursus. Tādā valstī noziegumu brīvība nav zagļu ilūzija, bet zagļu dzīves faktors un perspektīva. Mākslīgā valsts nevar iztikt bez zagšanas habilitācijas. Mākslīgā valsts attaisno zagšanu. Mākslīgajā valstī zagšana ir vitāls strukturālais komponents un valsts eksistenciālais pamats.

Vērtējot zagšanas habilitācijas sērgu, noteikti jāņem vērā vairāki momenti. No LPSR VDK un LKP nomenklatūras „perestroikas” inspirētajai zagšanai kategoriski pretojās tikai viens cilvēks – Alfrēds Rubiks. Viņu 1991.gada 23.augustā apcietināja, tiesāja, un viņš atradās cietumā līdz 1997.gada novembrim.

Obligāti ir jāpadomā par šo faktu. Pēcpadomju laikā viņš ir vienīgais sodītais no LPSR VDK un LKP nomenklatūras. Un tā tas ir noticis aizvadītajos gados, kad nepārtraukti turpinājās padomju varas nolādēšana visdažādākajos noziegumos pret latviešu tautu. Nolādēšana turpinās, bet neviens netiek sodīts. Sodīja tikai vienu cilvēku. Turklāt sodīja cilvēku, kurš godīgi pretojās zagšanai. Nesodīja, piemēram, Gorbunovu - vienu no galvenajiem „perestroikas” vietējiem stratēģiem. Alfrēds Rubiks precīzi saka: „Anatolijs Gorbunovs. Viņš nav ķīlnieks, viņš ir upuris. Viņā vispār nav nekādas pārliecības. Kā tā var būt — viņš mani mācīja, kā celt komunismu, bet pēc tam pārsviedās uz otru pusi? Teikt, ka viņš kaut ko nodevis? Diezin vai. Viņam nebija, ko nodot, jo viņā nejutu pārliecību: viņam bija vienalga, ko celt — komunismu vai kapitālismu. Bet tā uzvesties… Kā vārdā? Es nekad neesmu bijis Latvijas ienaidnieks, par kādu mani gribēja pataisīt Gorbunovs. Lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas.”

Pats par sevi ir saprotams, ka tas ir odiozi. Tas ir odiozi (pretīgi, atbaidoši), ka Rubiku neaizstāvēja padomju nomenklatūra. Tā nebūt nebija zaudējusi varu, ietekmi, klātbūtni LTF valdīšanas periodā 1991.gada augustā, kad tika represēts Rubika kungs. Ja šī nomenklatūra būtu gribējusi, tad Rubiks būtu palicis brīvībā. Tā tas būtu bijis pat bez zvanīšanas Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim. Bet tā nenotika. Nomenklatūrai, Godmanim un līdzīgiem nacionālajiem nodevējiem traucēja kolēģis ideālists. LPSR VDK un LKP nomenklatūra un tās ietekmes aģenti „atjaunotās” LR institūcijās atbalstīja zagšanu. Viņiem zagšanas habilitācija bija normāla izdarība. Viņi izolēja savu pretinieku – ideālistu Alfrēdu Rubiku. Tika izolēts cilvēks, kurš pretojās tautas bagātību izlaupīšanai.

Noteikti sātīga loma bija arī tipiski latviskajai vājībai. Tika izolēts godīgs, gudrs, kompetents un talantīgs cilvēks. Tādus vīrus latvieši tradicionāli cenšas noklusēt, apsmiet, pazemot, nepielaist, nostumt malā, izolēt.

Saprotams, A.Rubika izolācija ir viens no melnākajiem traipiem latviešu jauno laiku vēsturē. Zagļi nekad nav sodīti. Tas nevar notikt, jo mūsu „politiskās elites” identitātes pamatīpašība ir zagšana. Pie mums nav kam sodīt zagļus. „Politiskā elite” ir zagļu banda. Tas ir pirmais respektējamais moments, vērtējot zagšanas habilitācijas sērgu.

Otrais moments ir zagšanas habilitācijas vispārējā atzīšana tautas masās. Latvieši ir apmierināti ar dzīvi zagšanas cietoksnī. Latvieši nepretojās zagšanas habilitācijai. Rīgas mediju uzmanība regulāri ir pievērsta bijušajiem čekistiem un kompartijas funkcionāriem. „Delfos” ievieto simtiem fotogrāfiju no viņu „burziņiem”. Par padomju republikas nomenklatūras un „brīvvalsts” nomenklatūras titānisko saliedētību uzskatāmi liecina jaunākie notikumi ap „Olainfarm” miljoniem dāsno sili, pie tās pielaižot Godmani un citus vērtīgus barokļus.

Socioloģiskajos pētījumos regulāri atspoguļojās latviešu apmierinātība ar dzīvi. 2016.gada augustā publicētie priecīgie dati ir šādi: „Divas trešdaļas (66%) Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzīst, ka kopumā ar savu dzīvi ir apmierināti (6% - ļoti apmierināts/-a; 58% - diezgan apmierināts/-a)."

Nav nekāds iemesls neticēt socioloģisko pētījumu rezultātiem. Cilvēki masveidā ir sapratuši, ka bez zagšanas neizdzīvot. Un viņiem ir taisnība. Mākslīgajā valstī patiešām nav iespējams izdzīvot bez zagšanas. Mākslīgajā valstī nākas attaisnot zagšanu. Mākslīgajā valstī dzīves galvenais varonis ir zaglis, bet godīgs cilvēks ir „marginālis”, „neveiksminieks”, „lūzeris”. Pēcpadomju gados latvieši ir masveidā iemācījušies zagt. Tas viņiem lieliski padodas. Krūmu zagšana ir transformējusies „zagšanas gēnā”. Par zagšanu neviens netiek uzvests uz ešafota. Dzīvot var. Ja var zagt, tad var dzīvot. Nav ko žēloties par dzīvi.

Novērtē šo rakstu: