Viegli koloniāls „Telia” pātagas cirtiens

Ar šādu vēstījumu Telia Company AB (TC, agrāk TeliaSonera) veica precīzu spērienu pa Māra Kučinska, Arvila Ašeradena & Co... teiksim tā, pašlepnumu. Jo līdz šim abu uzņēmumu apvienošanas vai pilnīgas privatizācijas kritiķi tieši Latvijas valstij pārmeta: tajos tiekot saskatīti vienīgi "bankomāti" sev pienākošos dividenžu izņemšanai – par tālāko attīstību politiķi nepiedomājot.

Amizanti, ka laikraksts Diena uzņēmās "zviedru rupora" lomu, kaut sen jau, protams, ir pagaisusi un mums visiem aizmirsusies tā kādreizējā piederība Bonjēru ģimenei. Atliek vien redakciju apsveikt ar profesionālu veiksmi – jau divus gadus ilgajā politiski ekonomiskajā intrigā par LMT un Lattelecom tagad ir ieviests vairāk skaidrības, taču vienlaikus tiek radīts arī vairāk spriedzes.

Visai dīvaini šķiet dzirdēt šādu atklātu ultimātu, ko – protams, reģionāli ietekmīgs, jā, ar divām Ziemeļvalstīm akcionāros, bet nekas vairāk – komercuzņēmums izvirza ES un OECD dalībvalstij. Turpinot trafareti popsiskas asociācijas – pat Dzelzs banka bija krietni vien delikātāka sarunās ar saviem Vesterosas debitoriem!

Mūsu politiķi galu galā ir ignorējuši un čakarējuši krietni vien lielākas biznesa radības nekā TC. Piemēram, bēdīgi slavenajā pasažieru vilcienu (ne)iepirkumā – kanādiešu Bombardier un spāņu CAF. Acīmredzami ziemeļu kaimiņi mūs vienkārši pazīst daudz labāk. Nekādas pietātes pret šo «jauneiropisko» valsti viņiem nav – pat, ja pārliecība par Baltiju kā savu ekonomisko koloniju vairs netiek afišēta tik klaji, kā to izjutām pirms milleniuma un vēl iepriekšējā desmitgadē.

Vikingu un Ziemas kara snaiperu pēcteči zina, kad komunikācijā ar mums, nepamatotas varenības apziņas pārņemtiem iezemiešiem, vajag likt lietā burkānu, kad – stibu. Kad – vērsties starptautiskā arbitrāžā, kad – izmantot savu valstu diplomātisko spiedienu. Kad – palaist no ķēdes vietējo "piekto kolonnu" (iespējams, varbūt spēkošanās par LMT&Lattelecom būs reize, kad nokritīs daža merkantili motivēta latvju švedofila vai finnofila maskas?).

Droši vien jebkādos citos apstākļos Latvijas valsts tūlīt pat atcerētos, ka "gudrākais piekāpjas" un steigtos apmierināt sava minoritārā partnera vēlmi konsolidēt divus aktīvus vienā – pat tad, ja tādēļ reorganizācijā zaudētu savu kontrolpaketi. (Turos pie pārliecības, ka arī tas izskaidro TC kategoriskumu.) Protams, ja valdības galvenais mērķis ir garantēt, lai tikai "bankomāti" turpinātu papildināt valsts budžetu.

Taču drīz vien būs XIII Saeimas vēlēšanas, un to kampaņa turklāt noritēs uz valsts simtgades svinēšanas fona. Jubilejas sakāpinātajā gaisotnē sabiedrība valdības piekāpšanos TC ultimātam novērtēs kā nacionālu pazemojumu. Iespējams, pilsoņi neko valdības partijām acīs nepateiks – tikai izvēlēsies citu biļetenu, ko iemest urnā.

Tāpēc ļauties biznesa loģikai un ātrāk norīt TC pasviesto krupi vairs īsti nevar ne Kučinskis ar ZZS, ne jo vairāk Ašeradens ar Vienotību. Ekonomikas ministrs jau vismaz pāris reizes ir publiski un pietiekami pārliecinoši, ar rāmu pokerfeisa smaidu sejā pieļāvis valdības gatavību uzņemties vairāk atbildības par abu sakaru uzņēmumu attīstību. Jā, arī atrodot (pareizāk sakot – neizņemot no uzņēmumu peļņas) tiem nepieciešamās investīcijas.

Patlaban gan LMT, gan Lattelecom, kā tiek apgalvots, esot pietiekami uzkrājumi nepieciešamajiem ieguldījumiem. Taču problēmas radīsies, ja/kad TC uzstās uz savu dividenžu iekasēšanu, padarot, kā jau tika piedraudēts, abus uzņēmumus sev tikai par "bankomātu". Tad investīciju garanta neierasto lomu nāksies uzņemties valdībai.

Iespējams, ka, valstij un TC šādi samainoties lomām, uzņēmumi kļūtu vēl patstāvīgāki, attīstītos straujāk un ielauztos arī kaimiņu tirgos. Esmu dzirdējis runas, ka Lattelecom stratēģiski svarīgā Shortcut projekta realizēšanu visās trijās Baltijas valstīs nobremzējusi TC.

Ziemeļnieki šķiet pārliecināti, turklāt visai pamatoti, ka mūsu valdība tikai blefo: ja budžets tiek lāpīts pat ar degvielas akcīzes palielināšanu, nervozā finanšu ministre vienkārši negribēs ļaut premjeram un ekonomikas ministram tā "mētāties" ar dividendēm. Ceru, ka Kučinskim un Ašeradenam pietiks dūšas viņus izbrīnīt. Viņi taču vēlas vēl kādu laiku darboties Latvijas politikā, vai ne?

Novērtē šo rakstu: