Iesaki rakstu: 
Šodien ietekmīgākajā Latvijas kaimiņvalstī - Krievijas Federatīvajā Republikā - notiek galvenās amatpersonas vēlēšanas. Lai arī daudzi to ir aizmirsuši, Krievijas Republika pirmoreiz tika dibināta 1917. gada 14. septembrī ar Kerenska Pagaidu valdības dekrētu. Tādējādi sekojošā Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija iznīcināja Krievijas Republiku, nevis kaut kādu mistisku carisma citadeli.
Kerenska vārdu Latvijā īpaši neatceras, bet atceras Igaunijā, jo tieši Kerenska Pagaidu valdība nodeva Igaunijas guberņai gandrīz pusi no Vidzemes (Livonijas) guberņas, līdz ar to radot izšķirošu pretenziju teritoriālai pārdalei pēc Versaļas līguma noslēgšanas un tajā ietvertās Brest-Ļitovskas līguma anulēšanas (kura simtgadi svinējām pirms nedēļas).
Visnotaļ vienveidīga ir Latvijas mediju reakcija uz šīm vēlēšanām - iznākums jau ir zināms, vēlēšanas ir tikai formālas, tiek hipertrofēti dažādi sīki pārkāpumi. Nekādas dziļākas analīzes par alternatīvo kandidātu programmām nav.
Reklāmas rullīšos redzamas Krievijas pilsētas un tās iedzīvotāji. Redzami milzīgi graudaugu lauki Dienvidsibīrijā, kur kombaini kā kuģi pilda milzīgas kravas kastes. Redzami jauni ceļi un dzelzceļi.
Latvijā pierasts to visu norakstīt uz tukšu propagandu, vēstot, ka tur taču patiesībā nekā nav, Krievijas iedzīvotāji kar zobus vadzī. Viss ir polittehnoloģijas, fake news.
Tā tomēr nav. 2017. gadā Krievija atkal eksportēja vairāk kviešu nekā ASV. Tas nebija noticis kopš Krievijas straujas attīstības perioda pirms Pirmā pasaules kara. Krievu ekonomisti joko, ka šodien Krievija varētu ļoti izdevīgi pārdot graudus PSRS. Jo PSRS lauksaimniecību pacelt nespēja, bija spiesta maksāt astronomiskas summas par kviešu eksportu no Kanādas un ASV. Lielākā ražas daļa PSRS tika pazaudēta transportēšanā un uzglabāšanā. Plaši tika runāts par „kauju par ražu”.
Putina ekonomiskais dienests labi saprata, ka PSRS pieeja, kur lauksaimniecībai viss tika dots bezmaz par velti, nedos nekādu rezultātu, bet tikai veicinās resursu izlaupīšanu. Putina agrārā reforma arī nekādā ziņa nebija lēta - interesantus faktus pavēra Krievijā pazīstamā Kuščevas staņicas lieta. Lai veicinātu lauksaimniecību Dienvidkrievijā, tikai viena agrofirmā tika investēti miljardiem rubļu. Pēc dažu autoru novērtējumiem, investīcijas lauksaimniecībā Krievijas uzplaukuma periodā 2002-2014 gados pārsniedza 1 triljonu ASV dolāru.
Tādā ziņā Putins ļoti atgādina Ulmani. Arī Ulmanis uzskatīja, ka ar diegiem nav aršana. Un cēla Ķegumu, cēla Brocēnus. Nevis māžojās ar hipsteriem, start-upiem un techhubiem.
Arī lauksaimniecības nozīmi grūti pārvērtēt - populācijas eksplozija šodienas islamistiskajās afroaziātu valstīs, kur iedzīvotāju skats dienā pieaug par 110 tūkstošiem cilvēku, rada un radīs pieprasījumu pēc pārtikas.
Nenoliedzami, Putins ir pamatīgi ietekmējis pārtikas ražošanas samazināšanos Vispasaules maizes klētī - Ukrainā. Taču šāda ekonomiska savstarpēja ieriebšana izplatīta arī Rietumos un NATO valstu vidū, pēdējais piemērs ir ABLV banka.
Krievija neapšaubāmi rada arī jaunus draudus, visupirms - staļinisma atdzimšana un teritoriālas pretenzijas. Nenoliedzami, tā ir strauji augoša parādībā šodienas Krievijā. Taču nebūtu pareizi uzskatīt, ka Putins ir šīs virzības cēlonis. Verdzības iekārtas atjaunošana daudz vairāk ir Krievijas oligarhu mērķis. Zināma iedzīvotāju labklājības uzlabošanās ir kaitējusi oligarhu interesēm, samazinājusi to peļņu. Beztiesisku vergu bars, kas kalpo par vēdera tiesu, ir oligarhu, nevis Krievijas Prezidenta sapnis.
Putina personība ir zināms garants, kas ierobežo oligarhu varu. Putins ir garants, ka Jeļcina 90. gadu bandītkapitālisms neatgriezīsies.
Vai Putins rada draudus Latvijai? Jā, bet noteiktā veidā - veiksmīgā cīņa pret noziedzību un likumīgajiem zagļiem veicina to pārcelšanos uz bijušās PSRS valstīm. Ārkārtīgi nespējīgā Kučinska valdība šajos draudos mēģina saskatīt iespēju melnās naudas piesaistei slāpstošajai Latvijas ekonomikai. Rezultātā Latvijai ir jaunas problēmas, nevis ieguvumi. Turklāt notikumi Slovākijā parāda, ka Eiropas struktūrfondu apguve nonākusi totālā Rietumu mafijas un Krievijas likumīgo zagļu kontrolē. Taču tā ir Rietumu problēma, tā nav Putina problēma.
Kā balsotu es, ja man būtu jābalso Krievijas Prezidenta vēlēšanās. Vai balsotu par nenosakāma dzimuma un nenosakāmas tautības veidojumiem kā Ksenija? Dzeržavņiku Navaļniju? Žirinovski?
Balsotu par Putinu, domājot, ka balsoju par Ulmani. Ulmaņa lielākā kļūda bija tā, ka viņš ne reizi nesarīkoja vēlēšanas, kur tautai būtu iespēja nobalsot par Vadoni. Nešaubos ne mirkli, rezultāts būtu tuvu 100% par. Jo Ulmanis īsā laikā no Lielās depresijas postītas valsts radīja ekonomisko brīnumu. Nepiesaistot parādus un kredītus, bet gan atraisot tautas dzīvo spēku un entuziasmu, tika radīta Jaunā ekonomiski spēcīgā Latvija, kas ražoja izcilas kvalitātes preces. Ulmanim riebās Staļins un Hitlers, bet viņš krita par upuri šiem megadespotiem.
Un kur nu vel runāt par tādām v’elēšanām šodien, kad jau 28 gadus partiju vadībā Latvija muļļājas un muļļājas, un uz zaļa zara netiek. Klibo no krīzes uz krīzi. Invalīds, kuram ne nomirt, ne dzīvot. Tas nevar vairs turpināties.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.