Vai valstī izveidotās sistēmas darbojas tautas un cilvēka interesēs?

Lai turpmāk teiktajā nav pārpratumu, es vēlos publikācijās atsaukties uz Latvijas Republikas Satversmes 100. pantu un paskaidrot, ka paudīšu savu personīgo viedokli, to apstiprinot ar manā rīcībā esošajiem dokumentiem, kuri iegūti, balstoties uz publisku pieejamību, vai saistīti tieši ar mani personīgi. Tie nav saistīti ar komercnoslēpumu, ar kuru manipulējot tiek noslēpta informācija tautai par patiesajiem notikumiem, iespējams, pat lai slēptu Satversmē noteikto tiesību aizskārumus, jo par šāda statusa uzlikšanu manis sniegtajai informācijai man nav zināms, kā arī nav ar manu parakstu apliecināta dokumenta par minētās informācijas neizpaušanu.

Izlasīju rakstu “Par sistēmu, kurā darbojas sliktie maksātnespējas administratori” un sapratu, ka cilvēkiem jābūt informētiem par daudzām sliktām lietām, jo tās nodara kaitējumu mūsu tautas interesēm.

Patiesībā jau runa ir par paklausīgu pakalpiņu armiju un sistēmu, kur gali nāk no banku un juristu izveidotā kopprodukta, ko varam nosaukt par shēmu – TIESĀŠANĀS KĀ BIZNESS.

Idejas pamats – radīt shēmotāju grupām ar banku starpniecību labvēlīgus nosacījumus naudas „taisīšanai” uz parādsaistību rēķina, to realizējot un piesedzot ar kreditoriem labvēlīgiem un pārāk vienkāršotiem, bez objektīvas iedziļināšanās un tiesību principu piemērošanas, spriedumiem. Kādēļ gan rēķināt santīmus, kas pārvēršas miljonos, un iedziļināties, ja vienkāršāk ir piedzīt visu, ko prasa. Tā par miljonāriem uz tautas rēķina pārvēršas kredītiestādes, māju apsaimniekotāji, tiesu izpildītāji un administratori. To sauc par negodīgu komercpraksi.

Līdz ar to tiek dota zaļā gaisma daļas tiesnešu, tiesu izpildītāju un administratoru brīvai un nesodāmai rīcībai.

Kur slēpjas patiesā labuma guvēji? Kā tos saskatīt? Un vai kāds augšā to ir ieinteresēts saskatīt? Vai tiesneši nav kļuvuši par automātiskiem naudas piedzinējiem un aizmirsuši par Satversmē noteiktām cilvēktiesībām, tai skaitā tiesībām uz īpašumu, ko ietver arī naudas līdzekļi kā īpašums, kas novedis tautu līdz nabadzībai un pat piespiedis atstāt valsti.

To arī mēģināsim izprast no konkrētiem piemēriem.

Astoņus gadus esmu pacietīgi vienatnē cīnījies ar „vējdzirnavām” tiesu sistēmā un tagad esmu nolēmis publiskot šī perioda notikumus. Der atcerēties kaut vai tikai dažus no demokrātijas pamatprincipiem, tādus kā tiesiskums, atklātība, vienlīdzība, tiesības uz īpašumu, cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem, kam jāpievieno dzīvība un veselība, ko daudzi ir zaudējuši šo represiju rezultātā. Var piedot cilvēcīgu kļūdīšanos, bet nav piedodama vienaldzība, pavirša attieksme un pat tīša ļauna rīcība, redzot un saprotot, ka tas nodara kaitējumu cilvēka pamattiesībām, ko mums garantē Satversme.

Tad rodas jautājums, ar ko šis laiks un Satversme atšķiras no LPSR Konstitūcijas, ja tā ir tikai uzrakstīta uz papīra, bet nav realizēta dzīvē? Kāpēc mēs izliekamies neredzam, ka tiek pārkāpta LR Satversme?

Liels paldies tiem, kas man centušies tiešā vai netiešā veida palīdzēt. Kas atklāti pateikuši patiesību un uz kuru lūgumu pamata šajā rakstā viņus neidentificēšu. Paturu tiesības publiskot to personu vārdus un uzvārdus, kuri figurēs manā rīcībā esošajos dokumentos, jo tie uzskatāmi par pierādījumiem vistiešākajā loģiskajā izpratnē.

Jau iepriekš atvainojos, ja tā ir sanācis, bet tiešām gadus desmit atpakaļ nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds Latvijā ir iespējams, iespējams zemē, par kuras neatkarību un brīvību tauta vienoti atradās pie barikādēm, un ka saukli – KAUT BASĀM KĀJĀM, BET BRĪVĀ LATVIJĀ – kādi citi izmantos savtīgos nolūkos, piespiežot tautu klusēt ar iebaidīšanas līdzekļiem, manipulējot pat ar likumu.

Var jau melot, kam un kā grib, bet sev un dievam nav iespējams samelot. Tāpēc esmu nolēmis sākt ar atklātu vēstuli tieši vienai no amatpersonām un tieši par viņa publisku paziņojumu nepieļaujot turpmāk atrunu – “piedodiet, bet es jau neko nezināju”.

Provēsim saprast, kas patiesībā notiek Latvijā un kam ir izdevīga Latvijas tautas atkarība no naudas. Kāpēc tauta ir spiesta slēpt patiesos ienākumus, un kāpēc tiesās var norēķināties tikai ar banku kartēm un nepieņem ES oficiālos maksāšanas līdzekļus – eiro banknotes. Kāpēc jāizpilda privātu institūciju – banku – anketas, kurās Tev jānorāda personīgie politiskie uzskati un citi dati. Vai tas patiesībā nav saprotams kā – kas Tu esi un ko Tev var atņemt?

Vai Latvijas veiksmes stāsta zemteksts nav saprotams sekojoši – ja kas nepatīk, var iet, kur acis rāda. Ar varu Tevi neviens te netur un uz Sibīriju arī nesūta. Diez vai tagad varētu uzdrošināties sūtīt lopu vagonos uz Sibīriju, tādēļ tiek pielietotas smalkākas metodes, radot cilvēkiem neciešamus apstākļus Dzimtenē. Tautā pat mēdz smieties – Īrija nav Sib-Īrija.

Var cilvēkus sodīt par neeksistējošiem pārkāpumiem, var kādam krimināllietu par patiesības paušanu uztaisīt, nosaucot cilvēku par pretvalstisku nodevēju, un var pavisam vienkārši – radīt atkarību no naudas, lobējot banku biznesu. Tādēļ liela daļa izvēlas paši bēgt no šīs valsts, kas pazemo cilvēka pašcieņu un padarījusi lielu tautas daļu par baltajiem vergiem vai nabaga klejotājiem.

Novērtē šo rakstu: