Smēķēšanas lobists Reirs kā viens no Covid-19 nāves veicinātājiem

Mīļie lasītāji! Šis raksts ir gana nopietns un prasa zināmas priekšzināšanas. Raksta autors ir redzējis tik daudz smēķēšanas izraisītu slimību un nāves gadījumu, ka ir agresīvs smēķēšanas un tabakas industrijas ienaidnieks, uzskata tabakas ražotājus, izplatītājus un lobistus par slepkavām un nekautrējas to teikt publiski.

Autors ir rūpīgi iepazinies ar jaunākajiem SPKC datiem par smēķēšanu Latvijā, un šie skaitļi liecina, ka, pateicoties Latvijas valdības noziedzīgai politikai un tabakas industrijas lobijam, Latvijā pēdējo divu gadu laikā smēķētāju īpatsvars ir pieaudzis, īpaši bērnu un jauniešu vidū. Kaismīgākos smēķēšanas lobijus autors aicina uzreiz pāriet uz komentāru rakstīšanu, jo pats komentārus nelasa.

Mans pienākums ir veselības pratības ziņas iznest laukā no slēgtās medicīnas telpas, iztulkot latviešu valodā un aicināt savus līdzcilvēkus domāt līdzi. Medicīnā nevar svaidīties ar reiriskiem un rečekistiskiem apgalvojumiem, bet pamatojumiem ir jābalstās pētījumos, literatūras avotos.

Šāda raksta sagatavošana man aizņem vairākas dienas, bet jums raksta galveno secinājumu es piedāvāju izlasīt tūlīt – augstā tabakas smēķēšanas incidence Latvijā nosaka lielāku smagas Covid-19 saslimstības un mirstības incidenci.

Šajā rakstā tiks analizēta informācija, ka tabakas smēķēšana nozīmē lielāku iespēju nomirt no Covid-19, ka mūsu valsts politika smēķēšanas ierobežošanā un vienlaikus smagas Covid-19 gaitas profilaksē bijusi nepietiekama, ja ne noziedzīga.

Pasaules informatīvajā telpā šā gada laikā parādījusies gan informācija par smēķēšanas ietekmi, paaugstinot mirstību no Covid-19, gan melīga informācija, ka tabakas smēķēšana ir nekaitīga vai pat pozitīva pandēmijas laikā, to nosaucot par "smēķētāja paradoksu". Un šī melīgā informācija ir nonākusi arī Latvijas mediju telpā, sociālajos tīklos latviešu valodā, jādomā – tabakas industrija ir dāsni sponsorējusi tulkus un rakstītājus.

Latvijā smaga saslimstība un mirstība no Covid-19 bija un vēl joprojām ir neproporcionāli augsta iepretim mūsu valsts ekonomiskajai attīstībai, sabiedrības veselības rādītājiem, medicīniskās palīdzības līmenim. Politiķi un viņus atbalstošie sabiedrisko attiecību speciālisti šo smagās saslimstības incidenci un mirstības līmeni centās paslaucīt zem segas vai vismaz visu vainu uzgrūst tiem, kas nav vakcinējušies. Diemžēl statistika ir nepielūdzama arī šajā jomā, jo Latvijā neproporcionāli augsta smaga saslimstība ar Covid-19 bija ne tikai nevakcinēto, bet arī vakcinēto iedzīvotāju vidū.

Latvijā ir pieņemts par nepatīkamām problēmām runāt virspusēji, neiedziļināties globālos pētījumos, paļauties uz vāji izglītotu (par veselības jomu atbildīgu) politiķu izteikumiem un rečekistu pseidopētījumiem. Tomēr pat Veselības ministrija ir pamanījusi, ka smēķētāji visās vecuma grupās ar Covid-19 slimo smagāk, ilgāk aizņem trūkstošās gultasvietas slimnīcās.

Tagad es izteikšu hipotēzi, kas balstās uz nepietiekami analizētu informāciju no Veselības ministrijas avotiem, bet tieši šādu slimnieku īpatsvars, iespējams, noteicis sarežģīto situāciju ar ilgstošo hospitalizāciju un kopējo augsto mirstību Latvijā pēdējā pandēmijas viļņa laikā.

Divu gadu laikā pasaule ir pārpludināta ar dažāda veida rakstveida informāciju – pētījumiem, viedokļrakstiem, literatūras apkopojumiem par to, kas ir noteicošie riska faktori smagai Covid-19 gaitai un nāvei no Covid-19.

Apkopojot dažādus literatūras avotus, varam iegūt desmit būtiskākos riska faktorus, kuru klātbūtne daudzkārt palielina iespēju ar Covid-19 saslimt smagi un nomirt. Neapšaubāmi, vislielāko bīstamību Covid-19 infekcija izraisa gados vecākiem cilvēkiem, bet vecumu mēs mainīt nevaram. Toties nākamie riska faktori ir:

mazkustīgs dzīvesveids un liekais svars;

orgānu transplantācija anamnēzē, imūnsupresantu lietošana;

dislipidēmija (vienkāršoti – paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs);

augsts, slikti regulēts asinsspiediens, sirds mazspēja;

cukura diabēts vai prediabēts;

smēķēšana un hroniska obstruktīva plaušu slimība;

nieru mazspēja un nieru aizstājterapija;

ķīmijterapija un staru terapija konkrētajā laikā;

psihiskas slimības.

Daudzu pasaules valstu valdības un ministrijas pērn un aizpērn pamanījās sniegt konkrētas norādes atsevišķām cilvēku grupām, kam īpaši jāuzmanās no Covid-19, piemēram, Irānā tika noteikts – uzmanīties vīriešiem, diabētiķiem, smēķētājiem, kam ĶMI (ķermeņa masas indekss) pārsniedz 25, savukārt Izraēlā – iedzīvotājiem, kas vecāki par 60, mazkustīgiem, ar vismaz 2 blakusslimībām. Abas šīs valstis šīs riska grupas saudzēja no kontaktiem, ātrāk vakcinēja, ātrāk uzsāka balstvakcināciju, bet Izraēlā riska grupa profilaktiski nodarbojas ar ārstniecisko fizkultūru un saņem rehabilitologa atbalstu.

Tā nu es laiku pa laikam cenšos saviem tautiešiem sniegt populārzinātniskus ieteikumus – ko darīt, lai smagi nesaslimtu un nemirtu no Covid-19. Tieši tikpat svarīgas kā vakcinācija, kā izvairīšanās no tusiņiem pieblīvētās telpās ir rūpes par savu veselību, hronisko slimību ārstēšana, bet – galvenais – sportiskas aktivitātes un citas veselību veicinošas nodarbes.

Uzrakstīt skaidrojumu, kāpēc mazkustīgi un resni cilvēki 5 vai 10 reizes vairāk ir pakļauti nāves riskam no Covid-19 salīdzinājumā ar tiem, kas ikdienā veic vairāk par 10 000 soļu, bija viegli – pieejamās literatūras gana, pētījumu metodoloģija un veids skaidrs un saprotams, kā arī šobrīd jau atrodamas labas metaanalīzes. Arī Pavļutam taisnība tad, kad viņš paskatās uz resnu, nevakcinētu cilvēku un uzreiz saskata viņā reanimācijas nodaļas pacientu. Ar smēķēšanu bija citādi – man par pārsteigumu, haoss literatūrā bija lielāks.

Smēķēšana ir galvenais vai vismaz ļoti būtisks riska faktors gan vēža, gan sirds-asinsvadu slimību, gan plaušu slimību gadījumā. Jau 2020. gada sākumā pasaules literatūru pārpildīja informācija, ka liela mirstība no Covid-19 ir sirds-asinsvadu slimniekiem, vēža slimniekiem, diabēta slimniekiem, nieru mazspējas slimniekiem, taču rakstu par smēķēšanas saistību ar Covid-19 nāvi bija relatīvi maz.

Tieši pretēji – balstoties uz dažām apšaubāmām Ķīnas un Itālijas publikācijām, parādījās termins "smēķētāja paradokss", spekulējot ar viedokli, ka smēķētāji ir pasargāti no smagām Covid-19 komplikācijām. Tomēr, meklējot šo publikāciju izejas datus, tie vienmēr atdūrās pret nepamatotu minējumu, ka nikotīns varētu mazināt citokīnu vētru Covid-19 pacientiem un smēķēšana varētu palielināt slāpekļa oksīda koncentrāciju elpceļos.

2021. gada pētījumos jau pārliecinoši parādījās pierādījumi, ka smēķēšana ievērojami palielina Covid-19 saslimšanas iespēju, īpaši ar jaunajiem, lipīgākajiem SARS-CoV-2 vīrusa paveidiem – deltu un omikronu. Tātad smēķētājam, kurš atrodas telpā ar Covid-19 infekcijas pārnesēju, saslimšanai pietiek ar īsāku laiku vīrusa klātbūtnē.

Otra ziņa, kas šogad pierādīta, ir apstāklis, ka smēķētājam, ja viņš smagas slimības stadijā tiek pieslēgts mākslīgai plaušu ventilācijai, ir ievērojami mazākas iespējas izdzīvot. Ja mēs atceramies hrestomātisko Roberta Fūrmaņa paziņojumu televīzijā, ka Covid-19 slimniekam pieslēgšana pie mākslīgās plaušu ventilācijas nozīmē vienvirziena ceļu (nav jau tik briesmīgi, bet reanimācijas speciālistam alegorijas ir piedodamas), tad smēķētājam, Covid-19 slimniekam ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (kas veidojusies smēķēšanas dēļ) šis ceļš tiešām ir ļoti bīstams.

Kaut arī es zinu, ka vairums Latvijas iedzīvotāju nezināmu iemeslu dēļ neuzticas Pasaules Veselības organizācijas dokumentiem, man jāsaka, ka tie allaž ir pārdomāti, konkrēti, iespējams – konservatīvi. Tad nu Pasaules Veselības organizācija un ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir izplatījušas paziņojumus ar brīdinājumu – smēķēšana palielina Covid-19 saslimšanas risku un smagumu.

Cigarešu dūmi izraisa statistiski ticamu dzīvotspējīgu plaušu epitēlija šūnu skaita mazināšanos. Gan cigarešu dūmu, gan elektronisko cigarešu radītā tvaika mākoņa ieelpošana pārliecinoši rada imūnsupresiju (samazina imunoloģisko spēju atbildēt uz vīrusa infekciju), nomācot daudzus imunomodulējošo darbību noteicošus gēnus, bet tas ievērojami palielina vīrusu (t.sk. SARS–CoV-2) iespējas sagraut plaušu epitēlija šūnu matrici un funkciju, palielinot iespēju saslimt ar Covid-19 smagi vai fatāli.

Atgriezīšos pie jēdziena "smēķētāja paradokss", kas man 2021. gadā regulāri izlēca uz ekrāna manos informācijas meklējumos. Šis termins pirmo reizi parādījies 1995. gadā, un, šķiet, aiz tā stāvēja tabakas industrijas nauda, un tur dažādos rakursos bija mēģinājums pateikt, ka īstermiņa nelabvēlīgs rezultāts pēc akūta koronāra sindroma un insulta smēķētājiem ir mazāks nekā nesmēķētājiem. Vēlāk gan izrādījās, ka šajā pētījumā apzināti nebija ierēķināts vecums. Smēķētāji vienkārši infarktu un insultu bija ieguvuši 10–15 gadus agrāk par nesmēķētājiem. Pētījuma kritiķiem, salīdzinot viena vecuma cilvēkus ar insultu un infarktu, nelabvēlīgais rezultāts smēķētājiem izrādījās daudzkārt augstāks.

Smēķēšanas izraisītā ietekme uz slimības procesiem tradicionāli ir bijusi grūti izpētāma randomizēti kontrolētu pētījumu faktiskas neiespējamības dēļ. Smēķētāja ar labu veselības stāvokli nav, viņiem visiem ir blakusslimības. Parasti jāmeklē cēloņsakarības, izmantojot triangulācijas procesu, kas ietver vairākas pētniecības metodes, pētot vienu un to pašu parādību.

Nav iespējams vienkāršoti izpētīt smēķēšanas korelāciju ar Covid-19 slimības smagumu un mirstību, lietojot vienu pētniecības metodi. Īpaši pētījumus sarežģī pacientu izpratne par smēķēšanu, viedoklis – "vai ir atmetis vai varbūt tikai daļēji atmetis smēķēšanu", apzināta melošana par smēķēšanas netikumu, jauno elektronisko smēķēšanas produktu neiekļaušana smēķēšanas netikumā utt. Pat izmēģinot "PubMed" bāzē dažādas atslēgvārdu kombinācijas gan par slimību, gan smēķēšanu, varēja iegūt pilnīgi atšķirīgas prioritārās publikācijas.

Jāteic, ka pētījumiem, kas veikti Covid-19 laikā, ir un vienmēr tiks rastas vājās vietas, tādēļ šo rindu autors ar pietāti un piesardzību izturas gan pret pētījumiem, kas pierāda smēķēšanas nenozīmību Covid-19 mirstības analīzē, gan pret tiem pētījumiem, kas uzrāda ievērojami augstāku nāves gadījumu skaitu smēķētāju vidū.

Lielai daļai no pacientiem, kas nonāk reanimācijā un tiek intubēti, vispār nav datu par viņu paradumiem, riska analīzes utt. Balstoties uz šiem nepilnīgajiem datiem, rodas iespaids, ka smēķētāju skaits mirušo vidū ir proporcionāli mazāks. Pētījumu datos nav minēts smēķēšanas ilgums, biežums un "bijušo" smēķētāju skaits. Man neizdevās atrast nevienu pētījumu ar objektīviem biomarķieriem, kas nosaka aktīvo smēķēšanu.

Latvijas situācija – Finanšu ministrija kā tabakas industrijas lobists

Šo rindu autors ir daudzu smēķēšanu ierobežojošu likumdošanas un normatīvo aktu autors, kuri ir pieņemti. Pirms trim gadiem, pateicoties īpašām Ārstu biedrības prezidentes Ilzes Aizsilnieces rūpēm, šo rindu autoru izdevās izslēgt no Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisijas. Vismaz autoram palika iespaids, ka Ilze Aizsilniece darbojās tiešā tabakas industrijas uzdevumā.

Jāteic, ka 2021. gada rudenī bez saskaņojuma Latvijas Ārstu biedrības valdē notika vēl dažādas manipulācijas ap manu iespējamo darbību šajā komisijā. Tiesa, man nudien mērķis nav sēdēt komisijās, savu viedokli par tabakas industriju kā nāves industriju, bet īpaši par viegli piekukuļojamiem Latvijas tabakas lobistiem valsts un nevalstiskās organizācijās varu paust arī publiski.

Taču, iespējams, tieši dīvainā rosība ap manu dalību komisijā šoruden man lika vairāk interesēties par pašreizējo situāciju tabakas tirgū, kā arī par smēķēšanas incidenci sabiedrības paradumos. Pateicoties profesora Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves šķērsgriezuma pētījumiem, kas veikti 2009. un 2019. gadā, mēs redzējām, ka smēķēšana Latvijā samazinās, īpaši vīriešu vidū. Mums beidzot parādījās sapratne par Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro slimību riska faktoriem, un mēs pievērsām uzmanību būtiskajiem.

Tad atnāca Covid-19. Atbilstoši SPKC datiem smēķētāju skaita samazinājums šajos divos gados Latvijā stagnē, ja ne – smēķētāju skaits pieaug. Arī VID dati par 2021. gada pirmajiem 10 mēnešiem liecina, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam, nesamazinās patērēto cigarešu skaits, par 16% pieaudzis smēķējamās tabakas patēriņš, kaut par 10% samazinājies karsējamās tabakas patēriņš.

Latvijā tabakas akcīzes nodoklis ir īpaši saudzīgs pret cigaretēm, cigāriem, cigarillām un citiem smēķējamās tabakas produktiem, kaut joprojām tieši cigarešu smēķēšana ir plašākais un nopietnākais veselību graujošais paradums, sirds-asinsvadu slimību un vēža riska faktors.

Tas, ko mums nestāsta vai pat slēpj mūsu valdība, ir fakts, ka elektronisko cigarešu, tabakas karsējamo ierīču, tabakas spilventiņu un citu nikotīnu saturošu un nesaturošu tabakas produktu lietošana neizslēdz cigarešu smēķēšanu, tieši pretēji – parasti šīs ļaunās iedabas kombinējas, bet jaunie produkti nereti ir vārti jaunatnes smēķēšanas uzsākšanai.

Kaut arī elektroniskās cigaretes, tabakas sildīšanas ierīces un beztabakas nikotīna spilventiņi satur mazāk kaitīgo vielu, salīdzinot ar parastajām cigaretēm, šie produkti mēdz izraisīt jaunas – no nikotīna atkarīgas – cilvēku populācijas palielināšanos jauniešu vidū.

Secinājumi

Augstā tabakas smēķēšanas incidence Latvijā nosaka lielāku smagas saslimstības un mirstības no Covid-19 incidenci.

Smēķēšana palielina saslimstību, tādēļ lipīgā SARS-CoV-2 paveida omikrona gadījumā smēķētājs ir pakļauts daudz lielākam riskam. Smēķētāja gadījumā vairs nevaram runāt par 2 metriem, bet 4 metriem, nevis par 15 minūtēm telpā, bet par 3–5 minūtēm telpā, kurā izplatīts vīruss.

Šobrīd būtu mērķtiecīgi palielināt akcīzes nodokli tabakas produktiem, īpaši – cigaretēm - un finansējumu novirzīt kompensācijai par recepšu medikamentiem veciem un mazturīgiem cilvēkiem. Vismaz šobrīd Ministru kabinets un Veselības ministrija neveic nekādu darbību pret smēķēšanas pandēmiju Latvijā.

Veselības ministrijas organizētās un dažādām sabiedrisko attiecību kompānijām dāsni apmaksātās smēķēšanas atmešanas kampaņas, kuru realizācijai Veselības ministrija ik gadu tērē budžeta līdzekļu miljonus, ir viļņveidīgas un kopumā bezjēdzīgas. Veselības ministrijai trūkst sistēmiska skatījuma smēķēšanas ierobežošanai, smēķētāju skaita samazināšanai.

Veselības ministrijas plānošanas dokumenti smēķēšanas ierobežošanai ir vāji, tiem nav vīzijas un mērķu, nemaz nerunājot par skaidri definētu darbību un rīcības plānu, turklāt realitātē šiem plānošanas dokumentiem nav skaidra finansējuma ikgadējā un vidēja termiņa valsts budžeta ietvarā.

Novērtē šo rakstu: