Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija – nejēgu un “vatņiku” perēklis
N. Andersons15.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija, kas uzrauga vēlēšanu norisi un organizāciju Rīgā, vairāk izskatās pēc Alfrēda Rubika astoņdesmito gadu izpildkomitejas paliekām, nevis pēc Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsētas vēlēšanu komisijas: politiskas marginālijas te mijas ar nekompetenci.
Mediji jau ziņojuši, ka Rīgas pilsētas vēlēšanu komisija, kas pārrauga visos galvaspilsētas balsošanas iecirkņos strādājošo komisiju darbu un pati atskaitās Centrālajai vēlēšanu komisijai, ar katrām jaunām vēlēšanām strādā arvien bēdīgāk. Vēlētāji konstatējuši šķirbainas urnas masveidā, nepareizus zīmogus uz aploksnēm un daudzkārtējus gadījumus, kad netiek apmeklēti traumēti vai slimojoši cilvēki, kuri pieteikuši balsošanu mājās.
Pamatīgus skandālus pirms gada izraisījis komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins — viņš izrādījies partijas biedrs un lielziedotājs 2009., 2013. un 2017. gadu pašvaldību vēlēšanu uzvarētāju sarakstiem, kam pats arī apstiprinājis saņemto balsu kopskaitu, pieskaitot bojātās urnas utt., vēlāk “pateicībā” saņemot 75 tūkstošu “konsultēšanas līgumu” vēlēšanu uzvarētāju kontrolētajā Rīgas Satiksmē.
Vienlaikus arī daudzi citi Rīgas pilsētas vēlēšanu “virskomisijas” locekļi ir ne mazāk kolorīti. Lūk, ko par viņiem var atrast internetā:
Inese Žurovska — Gods kalpot Rīgai biedrene, preses paziņojumu izplatītāja. Iepriekš bijusi CVK locekles amatā, kur nokļuvusi kā Šlesera un Amerika interešu pārstāve, ko izvirzīja apvienība Par labu Latviju. Pirms tam ziedojusi naudu Latvijas ceļam.
Ludmila Lūse — bez darba vēlēšanu komisijā bijusi arī Rīgas domes Revīzijas komisijas vadītāja, kur ievēlēta ar Saskaņas centra atbalstu. Bijusi arī Nila Ušakova laiku domes Administratīvās komisijas priekšnieka vietniece. Kā Pietiek ziņoja 2011. gadā, jau tolaik Ludmila Lūse ar vīru bija pensijā, taču senu dzīvokļa kredītu joprojām maksājošie pensionāri bija pēkšņi noziedojuši 5000 latus Saskaņas centram, kas pēc tam bija spiests atmaksāt šo acīmredzami fiktīvo ziedojumu. Tas gan viņai nav traucējis kopš 2016. gada atsākt maksāt, tikai tagad iemaksātie 3345 eiro noformēti kā “biedru naudas”, nevis ziedojumi.
Inna Jakšta — Alfrēda Rubika vadītās Latvijas Sociālistiskās partijas aktīviste un Revīzijas komisijas vadītāja, pirmoreiz ievēlēta LPSR Tautas deputātu padomes vēlēšanās 1989.g. kā Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas deputāte. Kad Sociālistiskā partija pēc 2000. gada iekļāvās Saskaņas centra sastāvā, nesekmīgi kandidējusi Saeimas vēlēšanās no Saskaņas centra saraksta, pēc tam ar partijas gādību iesēdināta par vienu no galvenajām balsu skaitītājām Rīgā; kopš tā brīža Saskaņa sāka Rīgā regulāri uzvarēt, un tikai šīgada ārkārtas vēlēšanas beidzot pārtrauca šo dominanci.
Normunds Mazulis — kandidējis Saeimas vēlēšanās no “Eiroskeptiķu” saraksta kopā ar Normundu Grostiņu un (pēc Kremļa klasifikācijas) citiem “noderīgajiem idiotiem”. Ne ar ko citu publiskajā dzīvē nav atzīmējies.
Karīna Pelše — nekas ievērības cienīgs nav atrodams.
Inese Žīgure — nav atrodama pat sociālajos tīklos.
Sandra Nagle — nav atzīmējusies ar ievērības cienīgām ziņām.
Kaspars Bičevskis — persona ar šādu uzvārdu strādā LTV saimnieciskajā aparātā, saistība ar saskaņiešu shēmām domē konstatējama nav.
Ilze Andresone — zinātniece, doktorante, A. Upīša memoriālā muzeja krājuma glabātāja.
Ina Čopa — pavisam noslēpumaina persona, tīmeklī atrodama nav vispār nekādā kontekstā.
Māris Zviedris — vienīgais kandidāts, ko Rīgas vēlēšanu komisijā izdevies iebīdīt nacionālistiem par spīti N. Ušakovam un A. Amerikam. Teritorijas apsaimniekošanas un attīstības nodaļas priekšnieks Rīgā, zemessargs brīvajā laikā, kandidējis pašvaldību vēlēšanās Siguldā (nevis Rīgā, jo vēlēšanu komisijas loceklis, protams, pats kandidēt var tādā pašvaldībā, kurā neskaita balsis).
Ginta Kaire-Mače — komisijas sekretāre un faktiski vienīgā komisijas locekle, kura vajadzības gadījumā publiski skaidro vēlēšanu norisi un dažādas nianses, uztur kārtībā dokumentāciju un lietvedību. Pretstatā komisijas priekšniekam J. Kokinam par viņas darbu nevienam sūdzības nav bijušas — ne kandidātiem, ne vēlētājiem, ne kolēģiem.
Iepriekš par tēmu:
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.